Lieta C‑207/17

Rotho Blaas Srl

pret

Agenzia delle Dogane e dei Monopoli

(Commissione tributaria di primo grado di Bolzano lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā tirdzniecības politika – Galīgais antidempinga maksājums par noteiktām Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes precēm – Antidempinga maksājums, kuru par nesaderīgu ar Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību ir atzinusi Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Strīdu izšķiršanas institūcija

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2018. gada 18. oktobra spriedums

1. Prejudiciāli jautājumi – Spēkā esamības novērtējums – Jautājums par tādas regulas spēkā esamību, kura nav tikusi apstrīdēta, pamatojoties uz LESD 263. pantu – Pamatprasība, ko cēlusi sabiedrība, kura acīmredzami nevar celt prasību atcelt tiesību aktu – Pieņemamība

   (LESD 263. panta ceturtā daļa un 267. panta b) punkts)

2. Starptautiski nolīgumi – Līgums par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu – 1994. gada GATT – Neiespējamība atsaukties uz PTO līgumiem, lai apstrīdētu Savienības akta tiesiskumu – Izņēmumi – Savienības akts, kas paredzēts to izpildei vai uz tiem skaidri un precīzi atsaucas – Neesamība

   (1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI pants; Padomes Regula Nr. 91/2009; Padomes Īstenošanas regula Nr. 924/2012; Komisijas Īstenošanas regula 2015/519)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 28.–41. punktu)

2.  Savukārt par PTO nolīgumiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ņemot vērā šo nolīgumu iedabu un sistēmu, tie principā nav pieskaitāmi normām, uz kuru pamata var tikt pārbaudīts Savienības iestāžu tiesību aktu tiesiskums (skat. tostarp spriedumus, 1999. gada 23. novembris, Portugāle/Padome, C‑149/96, EU:C:1999:574, 47. punkts; 2005. gada 1. marts, Van Parys, C‑377/02, EU:C:2005:121, 39. punkts, kā arī 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 85. punkts).

   Tikai divās izņēmuma situācijās saistībā ar Savienības likumdevēja vēlmi pašam ierobežot savu rīcības brīvību PTO noteikumu piemērošanā Tiesa ir atzinusi, ka Savienības tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārbauda, vai Savienības tiesību akts vai tā piemērošanai pieņemtie akti ir tiesiski, ņemot vērā PTO nolīgumus vai DSB nolēmumu, kurā konstatēta šo nolīgumu neizpilde (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 40. punkts).

   Runa, pirmām kārtām, ir par situāciju, kad Savienība ir vēlējusies izpildīt īpašu pienākumu, ko tā ir uzņēmusies šo nolīgumu ietvaros, un, otrām kārtām, par gadījumu, kad attiecīgajā Savienības tiesību aktā ir tieša atsauce uz konkrētām šo nolīgumu normām (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

   Tātad tieši pēc šiem kritērijiem šajā lietā ir jākonstatē, vai strīdīgo regulu spēkā esamība var tikt izvērtēta, ņemot vērā GATT 1994 VI pantu un DSB 2011. gada 28. jūlija nolēmumu.

   Pirmkārt, runājot par pamatlietā aplūkoto Regulu Nr. 91/2009, ir jānorāda, ka šajā tiesību aktā nav izdarīta skaidra atsauce uz konkrētiem GATT 1994 VI panta noteikumiem un nekas neliecina par to, ka, pieņemot šo regulu, Padome būtu vēlējusies izpildīt kādu konkrētu pienākumu, ko tā uzņēmusies saistībā ar šo nolīgumu vai vispārīgāk – PTO nolīgumiem.

   Otrkārt, runājot par Īstenošanas regulām Nr. 924/2012 un 2015/519, ir jānorāda, ka, lai arī šīs regulas zināmā mērā atspoguļo Savienības vēlmi izpildīt DSB 2011. gada 28. jūlija nolēmumu, ar to – ņemot vērā, ka tiesiskuma pārbaude attiecībā uz PTO noteikumiem, kā atgādināts šā sprieduma 47. punktā, ir pieļaujama tikai ārkārtas apstākļos, – nepietiek, lai varētu uzskatīt, ka, pieņemot minētās regulas, Savienība būtu vēlējusies izpildīt kādu konkrētu pienākumu, ko tā uzņēmusies PTO ietvaros un kura gadījumā būtu attaisnojams izņēmums no neiespējamības atsaukties uz PTO noteikumiem Savienības tiesā un tai būtu ļauts pārbaudīt, vai Savienības tiesību akti ir tiesiski, ņemot vērā šos noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 1. marts, Van Parys, C‑377/02, EU:C:2005:121, 42.–48. punkts, kā arī 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 93.–98. punkts).

   Šādos apstākļos nav uzskatāms, ka strīdīgo regulu tiesiskums būtu vērtējams, ņemot vērā GATT 1994 VI pantu vai DSB 2011. gada 28. jūlija nolēmumu.

   (skat. 44., 47.–50., 52. un 56. punktu)