Lieta C‑120/17

Administratīvā rajona tiesa

pret

Ministru kabinetu

(Latvijas Republikas Satversmes tiesas
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lauksaimniecība – Atbalsts lauku attīstībai – Regula (EK) Nr. 1257/1999 – 10. līdz 12. pants – Priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts – Valsts tiesību akti, kuros paredzēta priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošana – Tiesību akti, kurus apstiprinājusi Eiropas Komisija – Vēlākas izmaiņas nostājā – Tiesiskās paļāvības aizsardzība

Kopsavilkums – Tiesas (astotā palāta) 2018. gada 7. augusta spriedums

1. Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika – ELVGF finansējums – Atbalsts lauku attīstībai – Priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mehānisms – Regula Nr. 1257/1999 – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru atļauta priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošana – Nepieļaujamība

   (Padomes Regulas Nr. 1257/1999 10.–12. pants)

2. Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika – ELVGF finansējums – Atbalsts lauku attīstībai – Priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mehānisms – Regula Nr. 1257/1999 – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru atļauta priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošana – Tiesiskais regulējums, kuru apstiprinājusi Komisija – Tiesiskās paļāvības aizsardzība

   (Padomes Regula Nr. 1257/1999)

1.  Padomes Regulas (EK) Nr. 1257/1999 (1999. gada 17. maijs) par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu 10.–12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz dalībvalstīm, kad tās īsteno šos pantus, veikt pasākumus, kas ļautu mantot tādu priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu kā pamatlietā aplūkotais.

   Pirmkārt, šīs regulas 11. panta 1. punktā ir paredzēti nosacījumi, kas visi ir saistīti ar lauku saimniecības atdevēja personu.

   Otrkārt, lai gan Regulas Nr. 1257/1999 12. panta 2. punktā ir noteikts maksimālais 15 gadu ilgums priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta maksāšanai, tajā ir paredzēts arī otrs laika ierobežojums, proti, ka šī maksāšana neturpinās ilgāk par lauku saimniecības atdevēja septiņdesmit piekto dzimšanas dienu. Līdz ar to šī tiesību norma nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tajā būtu paredzētas beznosacījumu tiesības uz atbalsta maksāšanu 15 gadu laikā. Proti, šajā normā ir ne vien uzsvērts, ka šis atbalsts nav pastāvīgs, bet tā a fortiori nozīmē, ka līdz ar lauku saimniecības atdevēja nāvi tiek izbeigta atbalsta maksāšana.

   Treškārt, Regulas Nr. 1257/1999 mērķi arī liek secināt, ka priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts nevar tikt mantots.

   Proti, vispirms – minētās regulas 10. panta 1. punktā ir noteikti vairāki priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta pasākuma mērķi, proti, nodrošināt gados vecākiem lauksaimniekiem, kas nolemj pārtraukt lauksaimniecisko darbību, ienākumu, veicināt gados vecāku lauksaimnieku nomaiņu ar lauksaimniekiem, kas vajadzības gadījumā spēj uzlabot palikušo lauku saimniecību ekonomisko dzīvotspēju, un piešķirt lauksaimniecībā izmantojamo zemi nelauksaimnieciskiem mērķiem, ja tās izmantošana lauksaimniecībā nenodrošina nosacījuma par dzīvotspēju apmierinošu izpildi.

   Tālāk, no šo dažādo mērķu esamības Tiesa izsecināja, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies veicināt priekšlaicīgu pensionēšanos lauksaimniecības jomā, lai uzlabotu lauksaimniecību dzīvotspēju un radītu ekonomisku stimulu gados vecākiem lauksaimniekiem agrāk pārtraukt savu darbību apstākļos, kādos viņi parasti to nedarītu, savukārt vecuma pensijas papildinājums vai papildu ienākums ir tikai vienas no Regulas Nr. 1257/1999 piemērošanas sekām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūlijs, Polija/Komisija, C‑210/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:529, 39. punkts).

   No tā izriet, pirmkārt, ka priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts tiek piešķirts lauku saimniecības atdevējam atbilstoši nosacījumiem, kuriem ir stingri personiska saikne ar viņu, un, otrkārt, ka galvenais šī atbalsta mērķis nav papildināt šī atdevēja ienākumu. Līdz ar to, ņemot vērā šī atbalsta personisko raksturu, lauku saimniecības atdevēja nāves gadījumā tas nevar tikt nodots viņa mantiniekiem.

   (skat. 40.–46. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā ir paredzēta priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošana un kuru Eiropas Komisija apstiprināja kā atbilstošu Regulai Nr. 1257/1999, ir radījusi šī atbalsta saņēmēju lauksaimnieku mantiniekiem tiesisko paļāvību un ka tāds secinājums, kāds minēts Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmes protokolā, saskaņā ar kuru minētais atbalsts nav mantojams, nav izbeidzis šo tiesisko paļāvību.

   Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 52. punktā, paļāvības tiesiskums ir atzīstams tad, ja tiesību subjekts, kurš uz to atsaucas, atrodas īpašā situācijā, kas ir aizsardzības vērta, tādā kā pamatlietā aplūkotā.

   Proti, priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta saņēmēju lauksaimnieku mantinieki balstīja savas mantojuma tiesības uz valsts tiesisko regulējumu, kura saturs tika apstiprināts ar Komisijas 2004. gada 30. jūlija lēmumu un no kura acīmredzami neizrietēja, ka, neraugoties uz šo apstiprinājumu, minētais regulējums ir pretrunā Regulas Nr. 1257/1999 10.–12. pantam. Turklāt šīs mantojuma tiesības tika konkretizētas līgumos par priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta piešķiršanu, kas noslēgti starp dienestu, kurš bija tiesīgs valsts vārdā uzņemties atbildību par šī atbalsta piešķiršanu, proti, Lauku atbalsta dienestu, un lauksaimniekiem, kas nodevuši savas saimniecības apmaiņā pret priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu, proti, līgumiem, kuros mantinieki nebija līgumslēdzējas puses. Šajos apstākļos pamatota paļāvība, kas šiem mantiniekiem varēja rasties attiecībā uz viņa mantojuma tiesību likumīgumu, ir atzīstama par tiesisku.

   (skat. 63.–65. un 74. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)