Apvienotās lietas C‑54/17 un C‑55/17

Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato

pret

Wind Tre SpA
un
Vodafone Italia SpA

(Consiglio di Stato lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 2005/29/EK – Negodīga komercprakse – 3. panta 4. punkts – Piemērošanas joma – 5., 8. un 9. pants – Agresīva komercprakse – I pielikuma 29. punkts – Komercprakse, kas ir agresīva jebkuros apstākļos – Nepasūtītu preču pārdošana – Direktīva 2002/21/EK – Direktīva 2002/22/EK – Telekomunikāciju pakalpojumi – SIM karšu (Subscriber Identity Module, abonenta identifikācijas modulis) ar noteiktiem priekšiestatītiem un iepriekš aktivizētiem pakalpojumiem pārdošana – Patērētāju iepriekšēja neinformēšana

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 13. septembra spriedums

1. Patērētāju tiesību aizsardzība – Uzņēmēju negodīga komercprakse pret patērētājiem – Direktīva 2005/29 – Agresīva komercprakse – Komercprakse, kas ir agresīva jebkuros apstākļos – Nepasūtītu preču pārdošana – Jēdziens – SIM karšu tirdzniecība, iepriekš un pienācīgi neinformējot patērētāju par tajās priekšiestatītajiem un iepriekš aktivizētajiem pakalpojumiem, nedz arī par to cenu – Iekļaušana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29 8. pants un I pielikuma 29. punkts)

2. Patērētāju tiesību aizsardzība – Uzņēmēju negodīga komercprakse pret patērētājiem – Direktīva 2005/29 – Piemērojamība – Nepasūtītu elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšana – Iekļaušana – Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru rīcības, kas uzskatāma par nepasūtītu preču pārdošanu, novērtējums ir pakļauts Direktīvas 2005/29 tiesību normām un līdz ar to valsts pārvaldes iestādes, kurai ir starpnozaru kompetence, kompetencei, kā rezultātā valsts pārvaldes iestādei Direktīvas 2002/21 izpratnē nav kompetences noteikt sankcijas par šādu rīcību – Pieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21, kas grozīta ar Direktīvu 2009/140, Direktīvas 2002/22, kas grozīta ar Direktīvu 2009/136, 1. panta 4. punkts un 20. panta 1. punkts un Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkts un I pielikuma 29. punkts)

1.  Jēdziens “nepasūtītu preču pārdošana” Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), I pielikuma 29. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, tas attiecas uz tādu rīcību kā šajā lietā aplūkotā, kas izpaužas tādējādi, ka telekomunikāciju operators tirgoja SIM kartes (Subscriber Identity Module, abonenta identifikācijas modulis), kurās bija priekšiestatīti un iepriekš aktivizēti tādi noteikti pakalpojumi kā interneta pārlūkošana un automātiskais atbildētājs, iepriekš un pienācīgi neinformējot patērētāju nedz par šādu priekšiestatīšanu un iepriekšēju aktivizēšanu, nedz arī par šo pakalpojumu izmaksām.

   (skat. 56. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tāda rīcība, kas uzskatāma par nepasūtītu preču pārdošanu Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punkta izpratnē, kā pamatlietā ir jānovērtē, ņemot vērā šīs direktīvas tiesību normas, no kā izriet, ka saskaņā ar šo tiesisko regulējumu valsts pārvaldes iestāde Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/140/EK (2009. gada 25. novembris), izpratnē nav kompetenta uzlikt sodu par šādu rīcību.

   Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā ir noteikts, ka gadījumā, ja šī direktīva un citi Savienības noteikumi, kuros reglamentēti konkrēti negodīgas komercprakses aspekti, nonāk pretrunā, priekšroka ir dodama minētajiem citiem noteikumiem un tie ir piemērojami attiecībā uz šiem konkrētajiem aspektiem. Attiecībā uz jēdzienu “pretrunas”, kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 124. un 126. punktā, tas norāda uz saistību starp noteikumiem, kas pārsniedz vienkāršu nevienādību vai vienkāršu atšķirību un liecina par dažādību, kura nevar tikt pārvarēta ar vienādojošu formulu, kas ļautu līdzāspastāvēt abām šīm situācijām, nedeformējot tās. Līdz ar to Direktīvas 2005/29 3. panta 4. punktā paredzētās pretrunas iestājas tikai tad, ja, reglamentējot negodīgas komercprakses konkrētus aspektus no Direktīvas 2005/29 atšķirīgos Savienības noteikumos, bez jebkādas rīcības brīvības uzņēmējiem ir noteikti pienākumi, kas nav saderīgi ar direktīvā noteiktajiem.

   Tomēr, lai arī “universālā pakalpojuma” direktīvas 20. panta 1. punktā elektronisko komunikāciju jomā pakalpojumu sniedzējam ir noteikts pienākums līgumā norādīt konkrētu informāciju, nedz šajā tiesību normā, nedz arī kādā citā šīs direktīvas tiesību normā nav ietverti noteikumi, kas reglamentē tādus negodīgas komercprakses aspektus kā nepasūtītu preču pārdošana Direktīvas 2005/29 I pielikuma 29. punkta izpratnē. Papildus ir jānorāda, ka “universālā pakalpojuma” direktīvas 1. panta 4. punktā ir paredzēts, ka šīs direktīvas tiesību normas par gala lietotāju tiesībām ir piemērojamas, neskarot nedz Savienības noteikumus par patērētāju aizsardzību, nedz valstu noteikumus, kas saskan ar Savienības tiesību aktiem. No tā izriet, ka nepastāv pretrunas starp Direktīvas 2005/29 tiesību normām un “universālā pakalpojuma” direktīvā paredzētajiem noteikumiem attiecībā uz galalietotāju tiesībām.

   (skat. 58., 60., 61., 66.–68 un 70. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)