Lieta T‑61/16

The Coca–Cola Company

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju

Eiropas Savienības preču zīme – Iebildumu process – Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “Master” reģistrācijas pieteikums – Agrākas Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “Coca–Cola” un agrāka valsts grafiska preču zīme “C” – Relatīvs atteikuma pamats – Netaisnīgi gūts labums no agrāku preču zīmju reputācijas – Pierādījumi attiecībā uz apzīmējuma, kas ietver reģistrācijai pieteikto preču zīmi, komerciālo izmantošanu ārpus Savienības – Loģiski secinājumi – Lēmums, kas pieņemts pēc Vispārējās tiesas veiktās iepriekšējā lēmuma atcelšanas – Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 5. punkts un 65. panta 6. punkts (tagad Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 5. punkts un 72. panta 6. punkts)

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2017. gada 7. decembra spriedums

1. Eiropas Savienības preču zīme – Apelācijas process – Prasība Savienības tiesā – Vispārējās tiesas kompetence – Birojam adresēts rīkojums – Izslēgšana

   (LESD 266. pants; Padomes Regulas Nr. 207/2009 65. panta 6. punkts)

2. Eiropas Savienības preču zīme – Eiropas Savienības preču zīmes definīcija un iegūšana – Relatīvi atteikuma pamati – Agrākas identiskas vai līdzīgas preču zīmes ar reputāciju īpašnieka iebildumi – Agrākas preču zīmes ar reputāciju paplašināta aizsardzība attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi – Nosacījumi – Netaisnīgi gūts labums no agrākas preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas – Agrākas preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai radīts kaitējums – Vērtējuma kritēriji

   (Padomes Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkts)

3. Eiropas Savienības preču zīme – Eiropas Savienības preču zīmes definīcija un iegūšana – Relatīvi atteikuma pamati – Agrākas identiskas vai līdzīgas preču zīmes ar reputāciju īpašnieka iebildumi – Agrākas preču zīmes ar reputāciju paplašināta aizsardzība attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi – Pierādījumi, kas jāsniedz īpašniekam – Netaisnīgas labuma gūšanas vai kaitējuma rašanās risks nākotnē, kas nav hipotētisks

   (Padomes Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkts)

4. Eiropas Savienības preču zīme – Eiropas Savienības preču zīmes definīcija un iegūšana – Absolūti atteikuma pamati – Preču zīmes, kam nav atšķirtspējas – Izņēmums – Atšķirtspējas iegūšana izmantošanas rezultātā – Preču zīmes izmantošana reģistrētas preču zīmes sastāvdaļas veidā vai kopā ar šo reģistrēto preču zīmi

   (Padomes Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkts)

5. Eiropas Savienības preču zīme – Eiropas Savienības preču zīmes definīcija un iegūšana – Relatīvi atteikuma pamati – Agrākas identiskas vai līdzīgas preču zīmes ar reputāciju īpašnieka iebildumi – Agrākas preču zīmes ar reputāciju paplašināta aizsardzība attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi – Pierādījumi, kas jāsniedz īpašniekam – Netaisnīgas labuma gūšanas vai kaitējuma rašanās risks nākotnē, kas nav hipotētisks – Izmantošana ārpus Savienības

   (Padomes Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkts)

6. Eiropas Savienības preču zīme – Eiropas Savienības preču zīmes definīcija un iegūšana – Relatīvi atteikuma pamati – Agrākas identiskas vai līdzīgas preču zīmes ar reputāciju īpašnieka iebildumi – Agrākas preču zīmes ar reputāciju paplašināta aizsardzība attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi – Grafiska preču zīme “Master” un grafiskas preču zīmes “Coca–Cola” un “C”

   (Padomes Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkts)

7. Eiropas Savienības preču zīme – Apelācijas process – Prasība Savienības tiesā – Vispārējās tiesas kompetence – Apelācijas padomju lēmumu tiesiskuma pārbaude – Lietas faktu juridiskās kvalifikācijas pārbaude

   (Padomes Regulas Nr. 207/2009 65. panta 2. punkts)

8. Eiropas Savienības preču zīme – Apelācijas process – Apelācijas sūdzība apelācijas padomēs – Apelācijas padomju kompetence – Jauna un pilnīga izvērtēšana pēc būtības

   (Padomes Regulas Nr. 207/2009 64. panta 1. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 34. un 35. punktu)

2.  No Regulas Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi 8. panta 5. punkta formulējuma izriet, ka tā piemērošana ir pakļauta šādiem nosacījumiem: pirmkārt, konfliktējošo preču zīmju identiskums vai līdzība, otrkārt, agrākās preču zīmes, uz kuru balstīti iebildumi, reputācijas esamība, un, treškārt, risks, ka reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanā bez pietiekama pamata tiktu netaisnīgi gūts labums no agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai tām tiktu kaitēts. Šie nosacījumi ir kumulatīvi, un ar to, ka nav izpildīts viens no tiem, pietiek, lai minētā norma nebūtu piemērojama.

   Runājot par šo trešo nosacījumu, ir jāatgādina, ka risks, ka no agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas tiks netaisnīgi gūts labums, it īpaši ir konstatējams gadījumā, ja notiek acīmredzams preču zīmes, kurai ir reputācija, izmantošanas un parazītisma uz šīs preču zīmes iespaida mēģinājums, un ka tātad tieši uz to norāda “parazītisma riska” jēdziens. Citiem vārdiem sakot, runa ir par risku, ka preču zīmes ar reputāciju tēls vai īpašības, ko šī minētā preču zīme atspoguļo, tiktu attiecinātas uz precēm, ko aptver reģistrācijai pieteiktā preču zīme, tādējādi, ka, pateicoties šai asociācijai ar agrāko preču zīmi ar reputāciju, tiek atvieglota to tirdzniecība.

   Lai noteiktu, vai apzīmējuma izmantošanas rezultātā tiek netaisnīgi gūts labums no preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas, ir jāveic visaptverošs novērtējums, kurā ir ņemti vērā visi faktori, kam ir nozīme konkrētajā gadījumā, tostarp preču zīmes reputācijas intensitāte un atšķirtspējas pakāpe, konfliktējošo preču zīmju līdzības pakāpe, kā arī attiecīgo preču vai pakalpojumu raksturs un radniecības pakāpe. Attiecībā uz preču zīmes reputācijas intensitāti un atšķirtspējas pakāpi Tiesa ir nospriedusi, ka, jo nozīmīgāka ir šīs preču zīmes atšķirtspēja un reputācija, jo vieglāk var pieļaut kaitējuma esamību. No judikatūras arī izriet, ka, jo ātrāk un spēcīgāk apzīmējums atsauc atmiņā preču zīmi, jo nozīmīgāks ir risks, ka apzīmējuma faktiskās vai nākotnē iespējamās izmantošanas rezultātā netaisnīgi tiks gūts labums no preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai tām tiks nodarīts kaitējums.

   (skat. 64.–66. punktu)

3.  Tieši agrākās preču zīmes īpašniekam, kurš atsaucas uz Regulas Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi 8. panta 5. punktu, ir jāsniedz pierādījumi, ka vēlākas preču zīmes izmantošanā tiktu netaisnīgi gūts labums no tā agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas. Šajā nolūkā agrākās preču zīmes īpašniekam nav jāpierāda, ka pastāv reāls un pašreizējs kaitējums tā preču zīmei, kā par to liecina minētās tiesību normas formulējums vēlējuma izteiksmē. Proti, ja ir paredzams, ka šāds kaitējums radīsies no izmantošanas, ko vēlākās preču zīmes īpašnieks varētu veikt nākotnē attiecībā uz savu preču zīmi, agrākās preču zīmes īpašniekam, lai tas varētu aizliegt minēto izmantošanu, nevar likt gaidīt, kamēr šis kaitējums faktiski iestāsies. Tomēr agrākās preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda tādu faktu esamība, kas ļauj secināt, ka pastāv nopietns šāda kaitējuma rašanās risks nākotnē, vai, citiem vārdiem sakot, ir jāsniedz pierādījumi, ka kas ļauj prima facie secināt par nehipotētisku risku, ka nākotnē netaisnīgi tiks gūts labums vai nodarīts kaitējums.

   Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkts paredz uz nākotni vērstu perspektīvas analīzi par nehipotētisku risku nākotnē attiecībā uz parazītismu Savienībā, pamatojoties uz pašlaik pieejamo informāciju, nevis faktiska parazītisma konstatēšanu Savienībā. Lai gan vājināšanas risks, proti, risks, ka tiks nodarīts kaitējums agrāko preču zīmju atšķirtspējai, nozīmē, ka ir jāpierāda izmaiņas preču vai pakalpojumu, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta agrākā preču zīme, vidusmēra patērētāja ekonomiskajā rīcībā sakarā ar vēlākas preču zīmes izmantošanu, šādi pierādījumi netiek prasīti attiecībā uz parazītisma risku, proti, risku, ka netaisnīgi tiks gūts labums no agrāko preču zīmju atšķirtspējas vai reputācijas. Turklāt parazītisma risks ir izvērtējams, ņemot vērā to preču vai pakalpojumu vidusmēra patērētāju, uz kuriem attiecas vēlākā preču zīme, nevis agrākā preču zīme, jo aizliegtas ir priekšrocības, ko vēlākās preču zīmes īpašnieks gūtu no agrākās preču zīmes.

   Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru secinājums par parazītisma riska esamību – tāpat kā par vājināšanas vai aptraipīšanas risku – var tikt izdarīts, tostarp pamatojoties uz loģiskiem secinājumiem, kas izriet no iespējamību analīzes, ciktāl tie nav vienkārši pieņēmumi, ņemot vērā attiecīgajā komercnozarē ierasto praksi, kā arī visus pārējos lietas apstākļus.

   Konkrētāk, Tiesa ir uzskatījusi, ka visaptverošajā novērtējumā, kura mērķis ir konstatēt netaisnīgi gūta labuma no agrākās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas esamību, tostarp ir jāņem vērā fakts, ka iepakojumu un flakonu, kas ir līdzīgi imitēto smaržu iepakojumiem un flakoniem, izmantošanas mērķis ir reklāmas nolūkos gūt labumu no to preču zīmju atšķirtspējas un reputācijas, ar kurām šīs smaržas tiek pārdotas. Tiesa ir arī precizējusi, ka tad, kad trešā persona, izmantojot preču zīmei ar reputāciju līdzīgu apzīmējumu, mēģina izmantot tās atstātu iespaidu, lai gūtu labumu no tās pievilkšanas spējas, reputācijas un prestiža, kā arī lai – bez jebkādas finansiālas kompensācijas un bez pienākuma pielikt šajā ziņā savas pūles – savā labā izmantotu komerciāla rakstura pūles, ko preču zīmes īpašnieks ieguldījis, lai radītu un uzturētu šīs preču zīmes tēlu, ir jāuzskata, ka šīs izmantošanas rezultātā gūtais labums ir netaisnīgi gūts no minētās preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas.

   Visbeidzot, Vispārējā tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka – it īpaši iebildumu gadījumā, kas balstīti uz preču zīmi, kurai ir īpaši augsta reputācija, – ir iespējams, ka varbūtība, ka nākotnē iestāsies ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi nodarītā kaitējuma vai labuma netaisnīgas gūšanas risks, kas nav hipotētisks, būtu tik acīmredzama, ka iebildumu iesniedzējam šajā sakarā nav jāatsaucas uz kādu citu faktisku elementu vai jāsniedz pierādījumi par šāda elementa esamību.

   (skat. 67.–70., 102. un 106. punktu)

4.  No Tiesas judikatūras izriet, ka saistībā ar jautājumu par preču zīmes atšķirtspējas iegūšanu izmantošanas rezultātā un preču zīmes uzturēšanu spēkā, sniedzot pierādījumus par faktisku izmantošanu, preču zīmes “izmantošanas” jēdziens paša šī termina burtiskā nozīmē parasti ietver gan šīs preču zīmes neatkarīgu izmantošanu, gan tās izmantošanu citas preču zīmes sastāvdaļas veidā, aplūkojot šo citu preču zīmi kopumā, vai kopā ar to. Tiesa tāpat ir precizējusi, ka reģistrēta preču zīme, kas tiek izmantota vienīgi kā kādas kombinētas preču zīmes sastāvdaļa vai kopā ar citu preču zīmi, joprojām ir jāuztver kā attiecīgās preces izcelsmes norāde.

   (skat. 75. punktu)

5.  Teritorialitātes princips preču zīmju tiesībās nozīmē, ka preču zīmes aizsardzības nosacījumus nosaka tās valsts – vai valstu apvienības – tiesības, kurā ir pieprasīta šī aizsardzība. Ir jāprecizē, ka teritorialitātes princips nozīmē arī to, ka valsts vai valstu apvienības tiesas kompetencē daļēji vai pilnībā ir izskatīt lietas par pārkāpumiem, kas izdarīti vai draud tikt izdarīti šīs valsts vai valstu apvienības teritorijā, izslēdzot trešās valstis.

   Teritorialitātes princips preču zīmju tiesībās nekādi neizslēdz iespēju ņemt vērā reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanas gadījumus ārpus Eiropas Savienības, lai pamatotu loģisku secinājumu, kas attiecas uz varbūtējo reģistrācijai pieteiktās preču zīmes komerciālu izmantošanu Savienībā, nolūkā pierādīt risku, ka Savienībā netaisnīgi tiks gūts labums no agrākas Eiropas Savienības preču zīmes reputācijas Regulas Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi 8. panta 5. punkta izpratnē.

   Tātad pierādījumi par jebkur pasaulē veiktu konkrētu izmantošanu var liecināt par veidu, kādā reģistrācijai pieteiktā preču zīme varētu tikt izmantota Savienībā, un līdz ar to šāda izmantošana ārpus Savienības varētu ļaut noteikt, vai reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanā var netaisnīgi tikt gūts labums no agrāko preču zīmju reputācijas.

   Līdz ar to no Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma varētu loģiski secināt, ka tās īpašniekam ir nodoms tirgot savas preces vai pakalpojumus Eiropas Savienībā.

   (skat. 81., 88., 95. un 96. punktu)

6.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 92.–108. punktu)

7.  Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi 65. panta 2. punktu (tagad – Regulas 2017/1001 72. panta 2. punkts) Vispārējās tiesas uzdevums ir izvērtēt Biroja apelācijas padomju lēmumu tiesiskumu, pārbaudot Savienības tiesību piemērošanu, ko veikušas šīs padomes, tostarp ņemot vērā faktus, kas šīm padomēm bijuši iesniegti. Tādējādi, ievērojot minētajā pantā noteiktās robežas atbilstoši Tiesas interpretācijai, Vispārējā tiesa var veikt pilnīgu Biroja apelācijas padomju lēmumu tiesiskuma pārbaudi, vajadzības gadījumā pārbaudot, vai šīs padomes ir veikušas pareizu strīda faktu juridisko kvalifikāciju un vai minētajām padomēm iesniegto faktu novērtējumā nav pieļautas kļūdas.

   Proti, kad Vispārējai tiesai ir jāizvērtē Biroja apelācijas padomes lēmuma tiesiskums, tai nevar būt saistošs šīs padomes veiktais kļūdainais faktu vērtējums, ja šis vērtējums ir daļa no secinājumiem, kuru tiesiskums ir apstrīdēts Vispārējā tiesā.

   (skat. 110. un 111. punktu)

8.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 115. punktu)