Lieta C‑684/16

Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften eV

pret

Tetsuji Shimizu

(Bundesarbeitsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Darba laika organizēšana – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma un finansiālas kompensācijas par minēto atvaļinājumu zaudēšana, ja darba ņēmējs nav iesniedzis atvaļinājuma pieprasījumu pirms darba attiecību izbeigšanas – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas pienākums – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 31. panta 2. punkts – Atsaukšanās iespēja strīdā starp privātpersonām

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 6. novembra spriedums

1. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma un finansiālas kompensācijas par minēto atvaļinājumu zaudēšana, ja darba ņēmējs nav iesniedzis atvaļinājuma pieprasījumu pirms darba attiecību izbeigšanas – Iepriekšējas pārbaudes neesamība attiecībā uz iespēju darba ņēmējam faktiski izmantot šīs tiesības – Nepieļaujamība – Valsts tiesas pienākumi – Savienības tiesībām atbilstoša valsts tiesiskā regulējuma interpretācija

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants)

2. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Direktīva 2003/88 – 7. pants – Tieša iedarbība – Iespējamība izvirzīt strīdā starp indivīdiem – Trūkums

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants)

3. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Īpaši svarīgs Savienības sociālo tiesību princips – Apjoms

   (LESD 151. pants, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punkts, 27. pants un 31. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants un Padomes Direktīvas 93/104 7. pants)

4. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Valsts tiesiskais regulējums, kas atzīts par pretēju Direktīvai 2003/88 un Eiropas Savienības Pamattiesību hartai – Valsts tiesas, kas izskata strīdu starp privātpersonām, pienākumi – Minētā valsts tiesiskā regulējuma nepiemērošana un ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma vai finansiālas atlīdzības piešķiršana darba attiecību izbeigšanas gadījumā – Ierobežojumi

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punkts, 31. panta 2. punkts un 51. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants)

1.  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, atbilstoši kuram, ja darba ņēmējs nav pieprasījis izmantot savas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu attiecīgajā atsauces laikposmā, šis darba ņēmējs šā laikposma beigās automātiski un iepriekš nepārbaudot, vai darba devējs viņam faktiski ir devis iespēju izmantot šīs tiesības, it īpaši, sniedzot tam atbilstošu informāciju, zaudē ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas, ko viņš ir ieguvis saskaņā ar šīm tiesību normām minētajā laikposmā, kā arī attiecīgi savas tiesības uz finansiālu kompensāciju par šo neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu gadījumā, ja darba attiecības tiek izbeigtas. Šajā ziņā iesniedzējtiesai, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajā atzītās interpretācijas metodes, ir jāpārbauda, vai tā var šīs tiesības interpretēt tādējādi, ka tiek garantēta Savienības tiesību pilnīga efektivitāte.

   Kaut arī, atbildot uz šajā ziņā pirmajā jautājumā vaicāto, ir jāprecizē, ka tā pienākuma ievērošana, kas darba devējam izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta, nevar piespiest to likt saviem darba ņēmējiem faktiski izmantot savas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 7. septembris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑484/04, EU:C:2006:526, 43. punkts), tomēr minētajam darba devējam ir jānodrošina, ka darba ņēmējs var izmantot šīs tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 29. novembris, King, C‑214/16, EU:C:2017:914, 63. punkts).

   Šajā ziņā, kā to ir norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 41.–43. punktā, darba devējam it īpaši, ņemot vērā tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu obligāto raksturu un lai nodrošinātu Direktīvas 2003/88 7. panta lietderīgo iedarbību, praksē un, nodrošinot pārskatāmību, ir jānodrošina, ka darba ņēmējam faktiski ir iespēja izmantot šo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, vajadzības gadījumā formāli mudinot to darīt un precīzi un savlaicīgi viņu informējot tā, lai nodrošinātu, ka minētais atvaļinājums joprojām ir piemērots attiecīgās personas atpūtas un izklaides nodrošināšanai, kas tam ir jāveicina, par to, ka, ja viņš to neizmantos, tas tiks zaudēts atsauces laikposma vai atļautā pārcelšanas laikposma beigās, vai arī darba attiecību beigās, ja tās izbeidzas šajā laikposmā.

   Turklāt pierādīšanas pienākums šajā ziņā ir darba devējam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 16. marts, Robinson-Steele u.c.,C‑131/04 un C‑257/04, EU:C:2006:177, 68. punkts). Ja tas nevar pierādīt, ka ir atbilstoši rūpējies, lai darba ņēmējs faktiski varētu izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz ko viņam bija tiesības, ir jāuzskata, ka tiesību uz minēto atvaļinājumu izbeigšanās un darba attiecību izbeigšanās gadījumā attiecīga finansiālās kompensācijas nesamaksāšana par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu attiecīgi nav saderīga ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. un 2. punktu.

   Tādējādi, tā kā ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu ir ieviesta Direktīva 2003/88, Hartas 31. panta 2. punkts ir jāpiemēro pamatlietā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 15. janvāris, Association de médiation sociale, C‑176/12, EU:C:2014:2, 43. punkts).

   Šajos apstākļos visbeidzot ir jāatgādina, ka pamattiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kas ir paredzētas Hartas 31. panta 2. punktā, var tikt ierobežotas, tikai ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti tās 52. panta 1. punktā, un it īpaši minēto tiesību būtisko saturu. Tādējādi dalībvalstis nevar atkāpties no Direktīvas 2003/88 7. pantā paredzētā principa, skatīta Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, saskaņā ar kuru iegūtās tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu nevar izbeigties, beidzoties atsauces laikposmam un/vai valsts tiesībās noteiktajam pārcelšanas laikposmam, ja darba ņēmējs nav varējis izmantot savu atvaļinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 29. novembris, King, C‑214/16, EU:C:2017:914, 56. punkts).

   (skat. 44.–46. punktu, 50., 54. un 61. punktu un rezolutīvas daļas 1) punktu)

2.  Tādējādi, lai gan Direktīvas 2003/88 7. panta 1. un 2. punkts atbilst nosacījumiem par beznosacījuma raksturu un pietiekamu precizitāti, kas tiek prasīti tiešai iedarbībai (šajā nozīmē skat. šodienas spriedumu, Bauer un Willmeroth,C‑569/16 un C‑570/16, 71.–73. punkts), uz minētajām tiesību normām nevar atsaukties tiesvedībā starp privātpersonām, lai nodrošinātu tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu pilnīgu īstenošanu un novērstu ikvienas tādas valsts tiesību normas piemērošanu, kas tām ir pretrunā (spriedums, 2015. gada 26. marts, Fenoll, C‑316/13, EU:C:2015:200, 48. punkts).

   (skat. 68. punktu)

3.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 69., 70., 72. un 73. punktu)

4.  Gadījumā, ja tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, nav iespējams interpretēt tādējādi, lai tiktu nodrošināta tā saderība ar Direktīvas 2003/88 7. pantu un Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu, no šīs pēdējās minētās tiesību normas izriet, ka valsts tiesai, kas izskata strīdu starp darba ņēmēju un viņa bijušo darba devēju, kam ir privātpersonas statuss, minētais valsts tiesiskais regulējums nav jāpiemēro un ir jānodrošina, ka, ja šis darba devējs nevar pierādīt, ka tas ir izmantojis vajadzīgo rūpību, lai darba ņēmējs varētu faktiski izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz ko viņam bija tiesības atbilstoši Savienības tiesībām, minētajam darba ņēmējam nevarētu tikt atņemtas ne viņa iegūtās tiesības uz šo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ne attiecīgi darba attiecību izbeigšanas gadījumā finansiāla kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu, kas šajā gadījumā tieši ir jāmaksā attiecīgajam darba devējam.

   Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kas ikvienam darba ņēmējam ir iedibinātas Hartas 31. panta 2. punktā, tādējādi savas esamības kontekstā iegūst obligātu un beznosacījuma raksturu, kas nav jākonkretizē Savienības vai valsts tiesībās, bet kurās ir vienīgi jāprecizē ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgums un vajadzības gadījumā noteikti tā izmantošanas nosacījumi. No minētās tiesību normas izriet, ka ar to pietiek, lai apstiprinātu darba ņēmēju tiesības, kas pašas par sevi nav atsaucamas, viņu strīdā ar viņu darba devēju situācijā, uz kuru attiecas Savienības tiesības un kas līdz ar to ietilpst Hartas piemērošanas jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 76. punkts).

   Tādējādi attiecībā uz iedarbību, kas ieviesta ar Hartas 31. panta 2. punktu, attiecībā uz darba devējiem, kam ir privātpersonas statuss, ir jānorāda, ka, lai arī šīs hartas 51. panta 1. punktā ir precizēts, ka tās normas ir adresētas Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, kā arī dalībvalstīm vienīgi tad, ja tās īsteno Savienības tiesības, minētais 51. panta 1. punkts tomēr neattiecas uz to, vai šīm privātpersonām vajadzības gadījumā tieši var tikt prasīts ievērot noteiktas minētās hartas normas, un tādējādi nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas sistemātiski izslēdz šādu iespēju.

   Vispirms un kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 78. punktā apvienotajās lietās Bauer un Willmeroth (C‑569/16 un C‑570/16, EU:C:2018:337), apstāklis, ka noteiktas primāro tiesību normas galvenokārt ir vērstas uz dalībvalstīm, nevar izslēgt, ka tās var tikt piemērotas attiecībās starp privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 77. punkts).

   Tālāk Tiesa it īpaši jau ir pieļāvusi, ka Hartas 21. panta 1. punktā paredzētais aizliegums ir pats par sevi pietiekams, lai piešķirtu privātpersonām neatsaucamas tiesības kā tādas strīdā ar citu privātpersonu (spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 76. punkts), turklāt Hartas 51. panta 1. punkts tam nav šķērslis.

   Visbeidzot un precīzāk, attiecībā uz Hartas 31. panta 2. punktu ir jāuzsver, ka ikviena darba ņēmēja tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu pēc savas būtības nozīmē atbilstošu darba devēja pienākumu, tas ir, piešķirt šādus laikposmus vai kompensāciju par ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kas nav izmantots darba attiecību beigās.

   (skat. 74. punktu, 76.–79. punktu un 81. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)