Apvienotās lietas C‑569/16 un C‑570/16

Stadt Wuppertal
pret
Maria Elisabeth Bauer

un

Volker Willmeroth
pret
Martina Broßonn

(Bundesarbeitsgericht lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Darba laika organizēšana – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Darba attiecības, kas izbeidzas darba ņēmēja nāves dēļ – Valsts tiesiskais regulējums, kas liedz izmaksāt darba ņēmēja tiesību pārņēmējiem finansiālu atlīdzību par viņa neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu – Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas pienākums – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 31. panta 2. punkts – Iespēja atsaukties strīdā starp privātpersonām

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 6. novembra spriedums

1. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Piemērošanas joma – Finansiāla atlīdzība par neizmantoto atvaļinājumu, ko izmaksā darba attiecību beigās – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta tiesību uz finansiālu atlīdzību izbeigšanās darba ņēmēja nāves gadījumā – Nepieļaujamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants; Padomes Direktīvas 93/104 7. pants)

2. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Direktīva 2003/88 – 7. pants – Tieša iedarbība – Iespēja atsaukties strīdā starp privātpersonām – Neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants)

3. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Īpaši svarīgs Savienības sociālo tiesību princips – Piemērošanas joma

   (LESD 151. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 1. punkts, 27. pants, 31. panta 2. punkts un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants ; Padomes Direktīvas 93/104 7. pants)

4. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Finansiāla atlīdzība par neizmantoto atvaļinājumu, ko izmaksā darba attiecību beigās – Valsts tiesiskais regulējums, kas atzīts par esošu pretrunā Direktīvai 2003/88 un Eiropas Savienības Pamattiesību hartai – Valsts tiesas, kas izskata strīdu starp privātpersonām, pienākumi – Šī valsts tiesiskā regulējuma nepiemērošana un finansiālas atlīdzības piešķiršana mirušā darba ņēmēja tiesību pārņēmējiem

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts un 51. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants)

1.  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietās, saskaņā ar kuru, darba attiecībām beidzoties darba ņēmēja nāves dēļ, tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas iegūtas saskaņā ar šīm tiesību normām un ko darba ņēmējs nav līdz savai nāvei izmantojis, beidzas, neradot tiesības uz finansiālu atlīdzību par šo atvaļinājumu, kuras mantošanas ceļā varētu tikt nodotas šā darba ņēmēja tiesību pārņēmējiem.

   Darba ņēmēja iegūto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu vai ar tām saistīto tiesību uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu darba attiecību izbeigšanās gadījumā izbeigšanās, ja attiecīgajai personai nav bijis faktiskas iespējas izmantot šīs tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu, nozīmētu, ka tiek apdraudēta šo tiesību pati būtība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. septembris, sprieduma Komisija/Strack pārskatīšana, C‑579/12 RX–II, EU:C:2013:570, 32. punkts).

   Tādējādi tiesības uz finansiālu atlīdzību, ja darba attiecības ir izbeigušās darba ņēmēja nāves gadījumā, ir būtiskas, lai nodrošinātu darba ņēmējam piešķirto tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu lietderīgo iedarbību. (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, Bollacke, C‑118/13, EU:C:2014:1755, 24. punkts).

   Visbeidzot, šajā kontekstā jāatgādina, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā ietvertā vārdkopa “apmaksāts ikgadējais atvaļinājums”, kas pielīdzināma Hartas 31. panta 2. punktā rodamajai vārdkopai “ikgadējs apmaksāts atvaļinājums”, nozīmē, ka ikgadējā atvaļinājuma laikā šo tiesību normu izpratnē ir saglabājama samaksa un ka, citiem vārdiem, darba ņēmējam ir jāsaņem parastā samaksa par šo atpūtas laiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 15. septembris, Williams u.c., C‑155/10, EU:C:2011:588, 18. un 19. punkts).

   Kā atgādināts šā sprieduma 39. punktā, tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu ir tikai viens no tiesību uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu diviem kā svarīga Savienības sociālo tiesību principa aspektiem, kas atspoguļotas Direktīvas 93/104 7. pantā un Direktīvas 2003/88 7. pantā un kas tagad expressis verbis nostiprinātas Hartas 31. panta 2. punktā. Šīs pamattiesības ietver arī tiesības uz maksājumu, kā arī – kā no šīm tiesībām uz ikgadēju “apmaksātu” atvaļinājumu neatdalāmas tiesības – tiesības uz finansiālu atlīdzību par ikgadējo atvaļinājumu, kas, darba attiecībām izbeidzoties, nav izmantots.

   Šajā ziņā ierobežojumi šīm tiesībām var tikt paredzēti vienīgi, ievērojot stingros Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus un it īpaši – šo tiesību būtību. Tādējādi dalībvalstis nevar atkāpties no principa, kas izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta, to skatot Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, un saskaņā ar kuru iegūtās tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu nevar izbeigties, beidzoties references laikposmam un/vai valsts tiesībās noteiktajam pārcelšanas laikposmam, ja darba ņēmējs nav varējis izmantot savu atvaļinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 29. novembris, King, C‑214/16, EU:C:2017:914, 56. punkts).

   (skat. 49., 50., 57.–59., 61. un 63. punktu un rezolutīvās daļas1) punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 72., 73.,77. un 78. punktu)

3.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 80., 81.,83. un 84. punktu)

4.  Gadījumā, ja tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietās nav iespējams interpretēt tādējādi, lai nodrošinātu tā atbilstību Direktīvas 2003/88 7. pantam un Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktam, valsts tiesai, kas izskata strīdu starp mirušā darba ņēmēja tiesību pārņēmēju un šā darba ņēmēja bijušo darba devēju, šāds valsts tiesiskais regulējums ir jāatstāj bez piemērošanas un jānodrošina, ka šim tiesību pārņēmējam uz šā darba devēja rēķina tiek piešķirta finansiāla atlīdzība par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz kuru tiesības ir iegūtas saskaņā ar šīm tiesību normām un kuru šis darba ņēmējs līdz savai nāvei nav izmantojis. Šis pienākums valsts tiesai izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta un Hartas 31. panta 2. punkta, ja strīds ir starp šādu tiesību pārņēmēju un darba devēju, kam ir publiskas iestādes statuss, un no otrās no šīm tiesību normām, ja strīds ir starp šādu tiesību pārņēmēju un darba devēju, kas ir privātpersona.

   Tiesībām uz ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma laiku, kas ikvienam darba ņēmējam nostiprinātas Hartas 31. panta 2. punktā, tādējādi attiecībā uz pašu to pastāvēšanu ir vienlaicīgi imperatīvs un beznosacījuma raksturs, jo Hartai nav nepieciešams, lai tā tiktu konkretizēta ar Savienības vai valsts tiesību normām, kuras domātas vienīgi, lai precizētu ikgadējā atvaļinājuma precīzu ilgumu un attiecīga gadījumā – dažus šo tiesību īstenošanas nosacījumus. No tā izriet, ka šī tiesību norma pati par sevi ir pietiekama, lai darba ņēmējiem rastos tiesības, uz kuriem tie var atsaukties strīdā pret darba devēju situācijā, uz kuru attiecas Savienības tiesības un kas tādējādi ietilpst Hartas piemērošanas jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 76. punkts).

   Attiecībā uz Hartas 31. panta 2. punkta iedarbību uz darba devējiem, kas ir privātpersonas, ir jānorāda, ka, lai gan Hartas 51. panta 1. punktā ir precizēts, ka tās noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, kā arī uz dalībvalstīm, taču tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus, šajā 51. panta 1. punktā tomēr nav aplūkots jautājums, vai šādām privātpersonām vajadzības gadījumā tieši nevar tikt pieprasīts ievērot kādas šīs Hartas tiesību normas, un līdz ar tas nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas sistemātiski izslēgtu šādu iespēju.

   Visupirms, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 78. punktā, apstāklis, ka dažas primāro tiesību normas pirmām kārtām ir adresētas dalībvalstīm, neizslēdz to, ka tās varētu tikt piemērotas attiecībās starp privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 77. punkts).

   Turpinot – Tiesa jau ir atzinusi, ka Hartas 21. panta 1. punktā nostiprinātais aizliegums pats par sevi ir pietiekams, lai privātpersonām rastos tiesības, uz kurām kā tādām var atsaukties tiesvedībā pret citu privātpersonu (spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 76. punkts), Hartas 51. panta 1. punktam tādējādi to neliedzot.

   Visbeidzot, attiecībā uz konkrēti Hartas 31. panta 2. punktu jāuzsver. ka ikviena darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu pēc sava rakstura vien paredz atbilstošu darba devēja pienākumu, proti, pienākumu piešķirt šādu apmaksātu atvaļinājumu.

   (skat. 85., 87.–90. un 92. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)