Lieta C‑551/16

J. Klein Schiphorst

pret

Raad van bestuur van het Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen

(Centrale Raad van Beroep lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālais nodrošinājums – Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju – Sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācija – Regula (EK) Nr. 883/2004 – 7., 63. un 64. pants – Bezdarbnieka pabalsti – Bezdarbnieks, kurš dodas uz citu dalībvalsti – Tiesību uz pabalstiem saglabāšana – Ilgums

Kopsavilkums – Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2018. gada 21. martā

Sociālais nodrošinājums – Migrējoši darba ņēmēji – Bezdarbs – Bezdarbnieks, kurš dodas uz citu dalībvalsti – Tiesību uz pabalstiem saglabāšana – Trīs mēnešu termiņš – Pagarināšana – Valsts iestāžu novērtējuma brīvība – Robežas – Valsts pasākums, ar ko kompetentajai iestādei likts noraidīt jebkuru pieteikumu par šādu pagarināšanu, izņemot, ja pastāv nesaprātīga rezultāta risks – Pieļaujamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 883/2004 64. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 64. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts pasākums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru kompetentajai iestādei likts principā noraidīt ikvienu pieteikumu pēc trim mēnešiem pagarināt laikposmu, kurā tiek saglabātas tiesības uz bezdarbnieka pabalstiem, ja vien šī iestāde neuzskata, ka šā pieteikuma noraidīšanas rezultāts būtu nesaprātīgs.

Šajā saistībā ir jāatgādina, ka ar šo regulu nav izveidota kopēja sociālā nodrošinājuma sistēma, bet gan tiek ļauts pastāvēt dažādām valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām, un tās vienīgais mērķis ir nodrošināt šo sistēmu koordinēšanu, lai garantētu personu brīvas pārvietošanās tiesību pilnvērtīgu izmantošanu. Tādējādi minētā regula ļauj turpināt pastāvēt dažādām sistēmām, kas ir pamats atsevišķiem prasījumiem pret dažādām iestādēm, pret kurām pieteicējam ir tiesības vērsties vai nu saskaņā tikai ar valsts tiesībām, vai arī saskaņā ar valsts tiesībām, kas vajadzības gadījumā papildinātas ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 19. septembris, Brey, C‑140/12, EU:C:2013:565, 43. punkts, un 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/Apvienotā Karaliste,C‑308/14, EU:C:2016:436, 67. punkts).

Turklāt ir jānorāda, ka laikā, kad bija spēkā Regula Nr. 1408/71, Tiesa jau nosprieda, ka tiesības saglabāt bezdarbnieka pabalstus trīs mēnešus palīdz nodrošināt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1980. gada 19. jūnijs, Testa u.c.,41/79, 121/79 un 796/79, EU:C:1980:163,14. punkts). Šāds secinājums ir jāizdara arī attiecībā uz Regulu Nr. 883/2004, jo tajā – papildus tam, ka ar to tiek garantēta tiesību uz bezdarbnieka pabalstiem saglabāšana trīs mēnešus, – ir ļauts arī pagarināt šo laikposmu augstākais uz sešiem mēnešiem.

No minētā izriet, ka Regulas Nr. 883/2004 64. panta 1. punkta c) apakšpunktā tiesību saņemt bezdarbnieka pabalstus saglabāšana tiek garantēta tikai trīs mēnešus, tomēr tajā ir ļauts atbilstoši valsts tiesībām pagarināt minēto laikposmu līdz sešiem mēnešiem.

Attiecībā uz kritērijiem, saskaņā ar kuriem kompetentā iestāde var pagarināt bezdarbnieka pabalstu saglabāšanas laikposmu līdz sešiem mēnešiem, ir jāuzsver, ka, ja attiecīgā dalībvalsts, kā šajā lietā, ir izmantojusi Regulas Nr. 883/2004 64. panta 1. punkta c) apakšpunkta teikuma otrajā daļā paredzēto iespēju, tā kā šajā regulā nav noteikti kritēriji, tai ir jāparedz, ievērojot Savienības tiesības, valsts pasākumi, kas reglamentē kompetento iestāžu rīcības brīvību, tostarp precizējot nosacījumus, ar kādiem bezdarbnieka pabalstu saglabāšanas laikposma pagarinājums no trim līdz sešiem mēnešiem ir vai nav jāpiešķir bezdarbniekam, kas dodas uz citu dalībvalsti, lai tur meklētu darbu.

(skat. 44.–46., 51. un 54. punktu un rezolutīvo daļu)