Lieta C‑537/16

Garlsson Real Estate SA u.c.

pret

Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Consob)

(Corte suprema di cassazione lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2003/6/EK – Tirgus manipulācijas – Sodi – Valsts tiesību akti, kuros par tiem pašiem faktiem ir paredzēts gan administratīvais sods, gan kriminālsods – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 50. pants – Ne bis in idem princips – Administratīvā soda krimināltiesiskais raksturs – Tas pats nodarījums – 52. panta 1. punkts – Ne bis in idem principa ierobežojumi – Nosacījumi

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 20. marta spriedums

1. Pamattiesības–Eiropas Savienības Pamattiesību harta–Piemērošanas joma–Savienības tiesību īstenošana–Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēti administratīvi naudas sodi personām, kuras ir vainīgas tirgus manipulāciju veikšanā–Iekļaušana

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants un 51. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/6 5. pants un 14. panta 1. punkts)

2. Pamattiesības–Eiropas Cilvēktiesību konvencija–Instruments, kas nav formāli iekļauts Savienības tiesību sistēmā

   (LES 6. panta 3. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkts)

3. Pamattiesības–Ne bis in idem princips–Piemērošanas nosacījumi–Kumulatīva krimināltiesiska rakstura saukšana pie atbildības un sodīšana–Vērtējuma kritēriji–Nodarījuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās, nodarījuma raksturs un piemērotā soda bardzības pakāpe

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants)

4. Pamattiesības–Ne bis in idem princips–Piemērošanas nosacījumi–Tas pats nodarījums–Vērtējuma kritērijs–Faktu identiskums

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants)

5. Pamattiesības–Ne bis in idem princips–Ierobežojums–Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta administratīvu sodu ar krimināltiesisku raksturu un kriminālsodu kumulēšana–Pieļaujamība–Nosacījumi–Ierobežojuma atbilstība vispārējo interešu mērķim–Mērķis aizsargāt Savienības finanšu tirgu integritāti un sabiedrības uzticību finanšu instrumentiem–Iekļaušana

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants un 52. panta 1. punkts)

6. Pamattiesības–Ne bis in idem princips–Ierobežojums–Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta administratīvu sodu ar krimināltiesisku raksturu un kriminālsodu kumulēšana–Pieļaujamība–Nosacījumi–Samērīguma principa ievērošana–Tvērums

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 3. punkts, 50. panta un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/6 5. pants un 14. panta 1. punkts)

7. Pamattiesības–Ne bis in idem princips–Ierobežojums–Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru pēc galīga notiesājoša sprieduma, ar kuru persona ir efektīvi, samērīgi un preventīvi sodīta par tirgus manipulācijām, ir par tiem pašiem faktiem atļauts šai personai piemērot krimināltiesiska rakstura administratīvā soda uzlikšanas procedūru–Nepieļaujamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants un 52. panta 1. punkts)

8. Pamattiesības–Ne bis in idem princips–Tieša iedarbība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants)

1.  Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktu kopsakarā ar tās 5. pantu dalībvalstīm, neskarot to tiesības uzlikt kriminālsodus, ir pienākums piemērot efektīvus, samērīgus un preventīvus administratīvus pasākumus vai administratīvos sodus pret personām, kas ir atbildīgas par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu

   Atbilstoši lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajām norādēm TUF 187.ter pants ir pieņemts ar mērķi transponēt Direktīvas 2003/6 noteikumus Itālijas tiesībās. Līdz ar to pamatlietā aplūkotais administratīvais process un 187.ter pantā paredzētā administratīvā naudas soda uzlikšana S. Ricucci ir uzskatāmi par Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi šim procesam un sodam ir jāatbilst Hartas 50. pantā garantētajām pamattiesībām netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu.

   (skat. 22. un 23. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skatīt 24. punktu)

3.  Saistībā ar pamatlietā aplūkotās saukšanas pie atbildības un sodu krimināltiesiskā rakstura izvērtējumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru nozīme ir trīs kritērijiem. Pirmais kritērijs ir attiecīgā nodarījuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās, otrais ir paša nodarījuma raksturs un trešais kritērijs ir attiecīgajai personai iespējami piemērojamā soda bardzības pakāpe (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Bonda, C‑489/10, EU:C:2012:319, 37. punkts, un 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 35. punkts).

   Tomēr Hartas 50. pants ir piemērojams ne tikai tāda veida saukšanai pie atbildības un sodiem, kuri valsts tiesībās ir kvalificēti kā krimināltiesiski, bet neatkarīgi no šādas kvalifikācijas tas ir attiecināms uz saukšanu pie atbildības un sodiem, kuriem ir krimināltiesisks raksturs saskaņā ar 28. punktā minētajiem abiem pārējiem kritērijiem.

   Saistībā ar otro kritēriju, kas attiecas uz paša nodarījuma raksturu, ir jāizvērtē, vai attiecīgajam sodam ir galvenokārt represīvs mērķis (skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Bonda, C‑489/10, EU:C:2012:319, 39. punkts). No tā izriet, ka sodam ar represīvu mērķi ir krimināltiesisks raksturs Hartas 50. panta izpratnē un tas vien, ka šim sodam ir arī preventīvs mērķis, tam neatņem kriminālsoda kvalifikāciju. Savukārt pasākumam, ar kuru tikai tiek atlīdzināti attiecīgā nodarījuma rezultātā radītie zaudējumi, nav krimināltiesiska rakstura.

   (skat. 28., 32. un 33. punktu)

4.  Saskaņā ar Tiesas judikatūru vienīgais kritērijs, pēc kura var tikt izvērtēts, vai ir noticis tas pats nodarījums, ir identisku faktisko apstākļu konstatēšana, ar to saprotot savstarpēji nešķiramu konkrētu apstākļu kopumu, uz kā pamata attiecīgā persona ar spēkā stājušos spriedumu ir attaisnota vai notiesāta (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2007. gada 18. jūlijs, Kraaijenbrink, C‑367/05, EU:C:2007:444, 26. punkts un tajā citētā judikatūra, kā arī 2010. gada 16. novembris, Mantello, C‑261/09, EU:C:2010:683, 39. un 40. punkts). No tā izriet, ka ar Hartas 50. pantu ir aizliegts par identiskiem faktiem piemērot krimināltiesiska rakstura sodus, izmantojot dažādas šim mērķim domātas procedūras.

   Turklāt faktu un aizsargāto interešu juridiskajai kvalifikācijai valsts tiesībās nav izšķirošas nozīmes, lai konstatētu, ka nodarījums ir tas pats, jo ar Hartas 50. pantu sniegtās aizsardzības tvērums dažādās dalībvalstīs nevar būt atšķirīgs.

   (skat. 37. un 38. punktu)

5.  Attiecībā uz jautājumu, vai no pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma izrietošais ne bis in idem principa ierobežojums atbilst vispārējo interešu mērķim, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šī regulējuma uzdevums ir aizsargāt Savienības finanšu tirgu integritāti un sabiedrības uzticību finanšu instrumentiem. Ņemot vērā nozīmīgumu, kāds Tiesas judikatūrā ir piešķirts mērķim novērst pārkāpumus, kas saistīti ar aizliegumu veikt tirgus manipulācijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 23. decembris, Spector Photo Group un Van Raemdonck, C‑45/08, EU:C:2009:806, 37. un 42. punkts), kumulatīva krimināltiesiska rakstura saukšana pie atbildības un sodīšana var tikt attaisnota gadījumā, kad, lai šo mērķi sasniegtu, šāda saukšana pie atbildības un šādi sodi skar papildu uzdevumus, kas attiecīgajā gadījumā attiecas uz nodarījuma pamatā esošās tās pašas rīcības dažādiem aspektiem, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

   Šajā ziņā attiecībā uz nodarījumiem tirgus manipulāciju jomā šķiet leģitīmi, ka dalībvalsts cenšas, pirmkārt, atturēt un sodīt jebkuru tīšu vai netīšu tirgus manipulāciju aizlieguma pārkāpumu, piemērojot administratīvos sodus, kuri attiecīgajā gadījumā tiek noteikti kā vienota likme, un, otrkārt, atturēt un sodīt smagus šāda aizlieguma pārkāpumus, kuri īpaši nelabvēlīgi ietekmē sabiedrību un attaisno bargāku krimināltiesisku sankciju noteikšanu.

   (skat. 46. un 47. punktu)

6.  Saistībā ar samērīguma principa ievērošanu ir pienākums nodrošināt, lai saukšanas pie atbildības un sodu kumulatīva uzlikšana, tāda, kāda tā ir paredzēta pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā, nepārsniegtu šajā regulējumā noteikto mērķu sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo pasākumu robežas, ievērojot, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais, un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar paredzētajiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 25. februāris, Müller Fleisch, C–562/08, EU:C:2010:93, 43. punkts; 2010. gada 9. marts, ERG u.c., C–379/08 un C–380/08, EU:C:2010:127, 86. punkts, kā arī 2016. gada 19. oktobris, EL–EM–2001, C–501/14, EU:C:2016:777, 37. un 39. punkts un tajos minētā judikatūra).

   Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/6 14. panta 1. punktu kopsakarā ar tās 5. pantu dalībvalstīm ir izvēles brīvība attiecībā uz to, kādas sankcijas vērst pret personām, kas ir atbildīgas par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 23. decembris, Spector Photo Group un Van Raemdonck, C‑45/08, EU:C:2009:806 71. un 72. punkts). Nepastāvot saskaņotām Savienības tiesībām šajā jomā, dalībvalstīm tādējādi ir tiesības paredzēt gan tādu regulējumu, atbilstoši kuram par tirgus manipulāciju aizlieguma pārkāpumiem var saukt pie atbildības un sodīt tikai vienu reizi, kā arī tādu režīmu, ar kuru ir atļauts kumulatīvi saukt pie atbildības un sodīt. Šādos apstākļos valsts tiesiskā regulējuma, – tāda kā pamatlietā aplūkotais, – samērīgums nevar tikt apšaubīts tikai tādēļ, ka attiecīgā dalībvalsts ir izvēlējusies noteikt šādu kumulatīvu iespēju, jo pretējā gadījumā šai dalībvalstij būtu liegta izvēles brīvība.

   Saistībā ar absolūto nepieciešamību – tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā aplūkotais vispirms ir jāparedz skaidri un precīzi noteikumi, lai ikviens varētu paredzēt, par kādām darbībām vai bezdarbību var kumulatīvi saukt pie atbildības un sodīt.

   Turklāt ar valsts tiesisko regulējumu, – tādu kā pamatlietā aplūkotais, ir jānodrošina, lai attiecīgajām personām uzliktais slogs, kas izriet no minētās kumulācijas, ietvertu vienīgi to, kas ir absolūti nepieciešams, lai īstenotu šā sprieduma 46. punktā minēto mērķi.

   Attiecībā uz, pirmkārt, krimināltiesiska rakstura procesu kumulatīvu piemērošanu, kas – atbilstoši Tiesas rīcībā esošajiem elementiem lietas materiālos – tiek īstenotas neatkarīgi no iepriekšējā punktā atgādinātās prasības, ir jābūt noteikumiem, ar kuru palīdzību tiek koordinēts, lai no šādas kumulācijas izrietošais papildu slogs attiecīgajām personām tiktu samazināts līdz tādam, kāds ir absolūti nepieciešams.

   Otrkārt, krimināltiesiska rakstura sodu kumulatīva uzlikšana ir jāpapildina ar noteikumiem, kas ļauj nodrošināt, ka visu piemēroto sodu bardzība ir atbilstoša attiecīgā nodarījuma smagumam; šāda prasība izriet ne tikai no Hartas 52. panta 1. punkta, bet arī no tās 49. panta 3. punktā paredzētā sodu samērīguma principa. Šajos noteikumos ir jāparedz, ka, piemērojot otru sodu, kompetentās iestādes gādā par to, lai visi piemērotie sodi kopā nebūtu bargāki par konstatētā nodarījuma smagumu.

   (skat. 48., 49., 51., 54. – 56. punktu)

7.  Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ir atļauts vērst krimināltiesiska rakstura administratīvā naudas soda uzlikšanas procedūru pret personu saistībā ar nelikumīgu rīcību, kas izpaužas kā tirgus manipulācijas, par kuru šī persona jau ir notiesāta ar galīgu spriedumu krimināllietā, ja notiesāšanas būtība – ņemot vērā nodarījuma rezultātā radīto kaitējumu sabiedrībai – ir efektīvi, samērīgi un preventīvi sodīt par šo nodarījumu.

   Šo secinājumu neatspēko apstāklis, ka galīgais sods, kas ir piemērots atbilstoši TUF 185. pantam, attiecīgajā gadījumā vēlāk var tikt dzēsts saskaņā ar amnestiju, kā tas, šķiet, ir noticis pamatlietā No Hartas 50. panta izriet, ka ar ne bis in idem principu piešķirtā aizsardzība attiecas uz ikvienu personu, kura jau ir attaisnota vai notiesāta ar galīgu spriedumu krimināllietā, tostarp līdz ar to arī uz tām personām, kurām ar šādu spriedumu ir piemērots kriminālsods, kas vēlāk ir dzēsts saskaņā ar amnestiju. Tādējādi šādam apstāklim nav nozīmes, izvērtējot, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais ir absolūti nepieciešams

   (skat. 62., 63. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

8.  Ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantā garantēto ne bis in idem principu personām tiek piešķirtas tieši piemērojamas tiesības tādā tiesvedībā kā pamatlietā aplūkotā

   Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru primāro tiesību normas, ar kurām tiek uzlikti konkrēti un beznosacījuma pienākumi, kuru piemērošanai nav nepieciešama nekāda vēlāka Savienības vai valsts iestāžu iejaukšanās, tieši rada tiesības attiecīgajām personām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1969. gada 1. jūlijs, Brachfeld un Chougol Diamond, 2/69 un 3/69, EU:C:1969:30, 22. un 23. punkts, kā arī 2011. gada 20. septembris, Banks, C‑390/98, 91. punkts). Tādējādi tiesības, kuras personām tiek piešķirtas ar minēto 50. pantu, saskaņā ar šī panta formulējumu nav pakārtotas nekādam nosacījumam un līdz ar to ir tieši piemērojamas tādā tiesvedībā kā pamatlietā aplūkotā.

   (skat. 65., 66. un 68. punktu, un rezolutīvās daļas 2. punktu)