Apvienotās lietas C‑504/16 un C‑613/16

Deister Holding AG
un
Juhler Holding A/S

pret

Bundeszentralamt für Steuern

(Finanzgericht Köln lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiešie nodokļi – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Direktīva 90/435/EEK – 1. panta 2. punkts – 5. pants – Mātesuzņēmums – Kontrolakciju sabiedrība – Nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā no mātesuzņēmumam, kontrolakciju sabiedrībai nerezidentei, sadalītas peļņas – Atbrīvojums – Krāpšana, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un stāvokļa ļaunprātīga izmantošana nodokļu jomā – Prezumpcija

Kopsavilkums – Tiesas (sestā palāta) 2017. gada 20. decembra spriedums

1. Tiesību aktu tuvināšana–Kopēja nodokļu sistēma, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs–Direktīva 90/435–Pilnīga saskaņošana–Trūkums–Iespēja novērtēt valsts tiesiskā regulējuma saderīgumu tajā pašā jomā, pamatojoties uz primārajām tiesībām

   (Padomes Direktīvas 90/435, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/98, 1. panta 2. punkts)

2. Eiropas Savienības tiesības–Interpretācija–Teksti vairākās valodās–Dažādu valodu versiju atšķirības–Ietekmes neesamība

   (Padomes Direktīvas 90/435, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/98, 1. panta 2. punkts)

3. Tiesību aktu tuvināšana–Kopēja nodokļu sistēma, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs–Direktīva 90/435–Atbrīvojums meitasuzņēmuma dalībvalstī no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā par mātesuzņēmumam izmaksātajiem ienākumiem–Mātesuzņēmumam rezidenta sadalīta peļņa mātesuzņēmumam nerezidentam–Vispārīgs noteikums par nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā–Atkāpe minētajā noteikumā ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas gadījumā–Kapitāla daļas mātezuzņēmumā, kas pieder personām, kam nav tiesību uz šādu atbrīvojumu–Valsts tiesiskais regulējums, kurā vispārīgi ir izslēgta atbrīvojuma piešķiršana minētajām personām–Neapstrīdama prezumpcija par krāpšanu vai ļaunprātīgu izmantošanu–Nepieļaujamība

   (LESD 49. pants; Padomes Direktīvas 90/435, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2006/98, 1. panta 2. punkts un 5. panta 1. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 45. un 46. punkts)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 54.–57. punkts)

3.  Padomes Direktīvas 90/435/EK (1990. gada 23. jūlijs) par kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 2006/98/EK (2006. gada 20. novembris), 1. panta 2. punkts, skatīts kopā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punktu, un LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tādi dalībvalsts nodokļu tiesību akti, kādi ir aplūkoti pamatlietā un kuros gadījumā, kad līdzdalība mātesuzņēmumā nerezidentē pieder personām, kam nav tiesību uz nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā atmaksāšanu vai atbrīvojumu no tā, ja dividendes tās tieši saņem no meitasuzņēmuma rezidenta, ir liegts dividenžu maksājumus šim mātesuzņēmumam atbrīvot no nodokļa par ienākumiem no kapitāla, ja ir izpildīts viens no šajos tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem.

   Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, pirmkārt, paredzot šādu prasību šī atbrīvojuma piešķiršanai, bet nodokļu administrācijai neparedzot pienākumu sniegt pat pirmšķietamu pierādījumu, ka nav ekonomisku iemeslu, vai norādes par krāpšanu vai stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, minētajos tiesību aktos, kā tas izriet no šī sprieduma 62. punkta, ir ieviesta vispārēja prezumpcija par krāpšanu vai stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un tādējādi ar to tiek apdraudēti Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvas mērķi, it īpaši tās 5. panta 1. punkts, tas ir, novērst nodokļu dubultu uzlikšanu dividendēm, ko meitasuzņēmums rezidents izmaksā savam mātesuzņēmumam, kas nerezidē šī meitasuzņēmuma rezidences dalībvalstī, lai atvieglotu sabiedrību sadarbību un apvienošanos Savienības mērogā.

   Šajā ziņā ir jānorāda, ka Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvā nav ietvertas prasības attiecībā uz to sabiedrību saimnieciskās darbības raksturu, kas ietilpst tās piemērošanas jomā, vai par peļņas no to saimnieciskās darbības apjomu.

   Apstāklis, ka mātesuzņēmuma nerezidenta saimnieciskā darbība ir tās meitasuzņēmumu aktīvu pārvaldīšana vai ka šī mātesuzņēmuma ienākumi tiek gūti tikai no šīs pārvaldīšanas, pats par sevi nevar nozīmēt, ka tas ir ar saimniecisko realitāti nesaistīts pilnībā mākslīgs veidojums. Šādos apstākļos tam, ka aktīvu pārvaldīšana netiek uzskatīta par saimniecisku darbību saistībā ar pievienotās vērtības nodokli, nav nozīmes, jo pamatlietā aplūkotais nodoklis un minētais nodoklis ietilpst atšķirīgās juridiskās sistēmās, kurām katrai ir atšķirīgi mērķi.

   Turklāt pretēji tam, kas ir paredzēts pamatlietā aplūkotajos tiesību aktos, šāda veidojuma konstatēšanai katrā konkrētajā gadījumā vispārēji ir jānovērtē attiecīgā situācija, pievēršoties tādiem elementiem kā organizatoriskās, ekonomiskās un citas svarīgas tās sabiedrību grupas pazīmes, kurā ietilpst attiecīgais mātesuzņēmums, kā arī šīs grupas struktūra un stratēģijas.

   Attiecībā uz sabiedrības rezidentes un sabiedrības nerezidentes, kuras saņem dividendes no meitasuzņēmuma rezidenta, situāciju salīdzināmību ir svarīgi precizēt, ka atbrīvojuma no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā par meitasuzņēmuma peļņu, kas sadalīta mātesuzņēmumam, mērķis, kā minēts šī sprieduma 50. punktā, ir izvairīties no nodokļu dubultas uzlikšanas šai peļņai.

   Lai arī Tiesa attiecībā uz dalībvalsts pasākumiem, kuru mērķis ir novērst vai mazināt nodokļu vairākkārtēju uzlikšanu vai nodokļu dubultu uzlikšanu peļņai, ko sadalījusi sabiedrība rezidente, ir uzskatījusi, ka akcionāri rezidenti ne vienmēr atrodas tādā pašā situācijā kā citā dalībvalstī rezidējoši akcionāri, tā arī ir precizējusi, ka tad, kad dalībvalsts īsteno savu kompetenci nodokļu jomā ne tikai uz akcionāru rezidentu, bet arī uz akcionāru nerezidentu ienākumiem no dividendēm, ko tie saņēmuši no sabiedrības rezidentes, akcionāru nerezidentu situācija ir tuva akcionāru rezidentu situācijai (spriedums, 2017. gada 7. septembris, Eqiom un Enka, C‑6/16, EU:C:2017:641, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

   (skat. 69., 72.–74., 92., 93. un 100. punktu un rezolutīvo daļu)