Lieta C‑483/16

Zsolt Sziber

pret

ERSTE Bank Hungary Zrt

(Fővárosi Törvényszék lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13/EEK – 7. panta 1. punkts – Ārvalstu valūtā izteikti kredītlīgumi – Valsts tiesību akti, kuros ir paredzētas īpašas procesuālās prasības noteikumu negodīguma apstrīdēšanai – Līdzvērtības princips – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 31. maija spriedums

1. Patērētāju tiesību aizsardzība–Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos–Direktīva 93/13–Negodīgu noteikumu izmantošanas novēršanai paredzētie līdzekļi–Valsts tiesību normas, kas paredz īpašus procesuālos pienākumus, lai apstrīdētu ārvalstu valūtā izteiktā kredītlīguma noteikuma negodīgo raksturu–Pieļaujamība–Nosacījumi–Līdzvērtības un efektivitātes principu ievērošana

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Padomes Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts)

2. Patērētāju tiesību aizsardzība–Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos–Direktīva 93/13–Piemērošanas joma–Situācija bez pārrobežu elementa–Iekļaušana

   (Padomes Direktīva 93/13)

1.  Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka principā tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzētas īpašas procesuālās prasības, tādas kā pamatlietā, kas piemērojamas attiecībā uz prasībām, kuras cēluši patērētāji, kas noslēguši ārvalstu valūtā izteiktus aizdevuma līgumus, kuros iekļauts noteikums par valūtas maiņas kursu starpību un/vai noteikums par vienpusēju [līguma noteikumu] grozīšanas iespēju, kas ļauj aizdevējam palielināt procentus, izdevumus un komisijas maksas, ja vien šajā līgumā ietverto noteikumu negodīguma konstatēšana ļauj atjaunot tiesisko un faktisko stāvokli, kāds patērētājam būtu bijis, ja nebūtu šo negodīgo noteikumu.

   Kaut arī Tiesa jau vairākkārt un, ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta prasības, ir noteikusi veidu, kādā valsts tiesām ir jānodrošina patērētāju tiesību aizsardzība atbilstoši šai direktīvai, tomēr principā Savienības tiesībās nav saskaņotas procedūras, kas piemērojamas līguma noteikumu iespējami negodīgā rakstura pārbaudei, un tāpēc tās ietilpst dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā, tomēr ar nosacījumu, ka tās nav mazāk labvēlīgas par noteikumiem, kuri iekšējā tiesību sistēmā regulē līdzīgas situācijas (līdzvērtības princips) un ka tās paredz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kāda ir paredzēta Hartas 47. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Sales Sinués un Drame Ba, C‑381/14 un C‑385/14, EU:C:2016:252, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

   (skat. 35. un 55. punkts un rezolutīvās daļas 1) punkts)

2.  Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir piemērojama arī situācijās bez pārrobežu elementa.

   Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD normas par brīvu apriti nav piemērojamas situācijām, kurās visi elementi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

   Tomēr, kā secinājumu 70. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, šī pamatlieta ir saistīta nevis ar Līguma normām par brīvu apriti, bet gan ar Savienības tiesību aktiem, ar kuriem dalībvalstīs tiek saskaņota noteikta tiesību joma. Tādēļ attiecīgo Savienības tiesību aktu noteikumi ir piemērojami neatkarīgi no tā, ka pamatlietā tiek aplūkota pilnībā iekšēja situācija.

   (skat. 57.–59. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)