Lieta C‑303/16

Solar Electric Martinique

pret

Ministre des Finances et des Comptes publics

(Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sestā PVN direktīva – Direktīva 2006/112/EK – Būvdarbi – Francijas aizjūras departamenti – Tiesību normas, kas ar valsts tiesībām ir padarītas piemērojamas – Pārdošanas un uzstādīšanas uz ēkām darījumi – Vienota darījuma kvalifikācija – Kompetences neesamība

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2017. gada 19. oktobra spriedums

Prejudiciālie jautājumi – Tiesas kompetence – Robežas – Pilnībā iekšējas situācijas – Valsts tiesību norma, ar kuru tiek transponētas Savienības tiesības un kura ir piemērojama arī ārpus šo tiesību piemērošanas jomas – Interpretācija, kas tiek lūgta, lai panāktu Savienības tiesību normu vienveidīgu piemērošanu – Transponēšana, kas neatbilst Savienības tiesībās izraudzītajiem risinājumiem – Tiešas un beznosacījumu atsauces uz šīm tiesību normām neesamība – Tiesas kompetences neesamība

(LESD 267. pants; Padomes Direktīvas 77/388 un 2006/112)

Eiropas Savienības Tiesai nav kompetences atbildēt uz jautājumu, ko Conseil d’État (Valsts padome, Francija) ir uzdevusi ar 2016. gada 20. maija lēmumu.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir atzinusi savu kompetenci lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuri attiecas uz Savienības tiesību normām, situācijās, kurās pamatlietas fakti notiek ārpus Savienības tiesību piemērošanas jomas, bet kurās šīs Savienības tiesību normas ir kļuvušas piemērojamas ar valsts tiesībām tāpēc, ka tajās ir atsauce uz Savienības tiesību normu saturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 21. decembris, Cicala, C‑482/10, EU:C:2011:868, 17. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 18. oktobris, Nolan, C‑583/10, EU:C:2012:638, 45. punkts).

Ja valsts tiesību aktos paredzētie risinājumi situācijās, kuras neietilpst attiecīgā Savienības tiesību akta piemērošanas jomā, atbilst tādiem pašiem risinājumiem, kādi ir paredzēti Savienības tiesību aktā, pastāv zināma Savienības interese, lai nolūkā izvairīties no turpmākām interpretācijas atšķirībām normas, kuras ir pārņemtas no šī tiesību akta, tiktu interpretētas vienveidīgi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 7. jūlijs, Agafiţei u.c., C‑310/10, EU:C:2011:467, 39. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 18. oktobris, Nolan, C‑583/10, EU:C:2012:638, 46. punkts).

Tādējādi Tiesas veikta Savienības tiesību normu interpretācija situācijās, kuras nav to piemērošanas jomā, ir pamatota, ja ar valsts tiesībām, lai tiktu nodrošināta vienāda attieksme šādās situācijās un situācijās, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, šīs tiesību normas ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas šādās situācijās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Cicala, C‑482/10, EU:C:2012:868, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

Līdz ar to, runājot par tādu situāciju risinājumiem, kuras neietilpst attiecīgo Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā, pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums neatbilst risinājumiem, kas ir paredzēti kā Sestajā direktīvā, tā PVN direktīvā, jo ar šo tiesisko regulējumu tiek piešķirts atbrīvojums, kas šajās direktīvās nav paredzēts. Tāpēc nevar uzskatīt, ka šo direktīvu noteikumi ar valsts tiesībām tiešā un beznosacījuma veidā ir padarīti piemērojami situācijās, kuras nav šo direktīvu piemērošanas jomā.

(skat. 25.–27., 36., 37. punktu un rezolutīvo daļu)