Lieta C‑297/16

Colegiul Medicilor Veterinari din România (CMVRO)

pret

Autoritatea Națională Sanitară Veterinară și pentru Siguranța Alimentelor

(Curtea de Apel Bucureşti lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2006/123/EK – Pakalpojumi iekšējā tirgū – Valsts tiesiskais regulējums, kurā tikai veterinārārstiem ir paredzētas tiesības pārdot mazumtirdzniecībā un izmantot bioloģiskos preparātus, pretparazītu līdzekļus un veterinārās zāles – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Prasība, ka uzņēmumu, kas veic veterināro zāļu mazumtirdzniecību, kapitālam pilnībā ir jāpieder veterinārārstiem – Sabiedrības veselības aizsardzība – Samērīgums

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2018. gada 1. marta spriedums

1. Brīvība veikt uzņēmējdarbību–Pakalpojumu sniegšanas brīvība–Pakalpojumi iekšējā tirgū–Direktīva 2006/123–Piemērošanas joma–Veselības aprūpes pakalpojumi–Izslēgšana–Bioloģisko preparātu, īpaša lietojuma pretparazītu līdzekļu un veterināro zāļu pārdošana mazumtirdzniecībā un izmantošana–Iekļaušana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123 22. apsvērums un 2. panta 2. punkta f) apakšpunkts)

2. Brīvība veikt uzņēmējdarbību–Pakalpojumu sniegšanas brīvība–Pakalpojumi iekšējā tirgū–Direktīva 2006/123–Piemērošanas joma–Citu Savienības tiesību aktu, ar kuriem ir reglamentēta piekļuve pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai, noteikumu pārākums–Veterināro zāļu izplatīšana–Direktīvas 2001/82 noteikumu prevalence–Izslēgšana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/82 un 2006/123 3. panta 1. punkts)

3. Brīvība veikt uzņēmējdarbību–Pakalpojumu sniegšanas brīvība–Pakalpojumi iekšējā tirgū–Direktīva 2006/123–Novērtējamās prasības–Valsts tiesiskais regulējums, kurā tikai veterinārārstiem ir paredzētas tiesības pārdot mazumtirdzniecībā un izmantot bioloģiskos preparātus, pretparazītu līdzekļus un veterinārās zāles–Pamatojums–Sabiedrības veselības aizsardzība–Pieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123 15. pants)

4. Brīvība veikt uzņēmējdarbību–Pakalpojumu sniegšanas brīvība–Pakalpojumi iekšējā tirgū–Direktīva 2006/123–Novērtējamās prasības–Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka uzņēmumu, kas pārdod mazumtirdzniecībā veterinārās zāles, kapitālam ir jāpieder vienam vai vairākiem veterinārārstiem–Pamatojums–Veterināro zāļu mazumtirdzniecības darbības faktiska kontrole–Nepieļaujamība–Nesamērīgums

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123 15. pants)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 39.–41. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 43. un 44. punktu)

3.  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū 15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā veterinārārstiem ir paredzētas ekskluzīvas tiesības pārdot mazumtirdzniecībā un izmantot bioloģiskos preparātus, īpaša lietojuma pretparazītu līdzekļus un veterinārās zāles.

   Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā aplūkotais tiesības veikt atsevišķu veterināro zāļu pārdošanas mazumtirdzniecībā un izmantošanas darbības ir paredzētas tikai veterinārārstiem un tajā tādējādi ir noteikta prasība, kas līdzīga Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētajai. Līdz ar to šādai prasībai ir jāatbilst trīs nosacījumiem, kas paredzēti šīs direktīvas 15. panta 3. punktā, proti, tai ir jābūt nediskriminējošai, nepieciešamai un samērīgai ar kāda primāra vispārējo interešu apsvēruma īstenošanu. Saistībā ar minētā trešā nosacījuma otro elementu, proti, to, ka attiecīgā prasība nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai, ir jāatgādina, ka sabiedrības veselības aizsardzība ir viena no primārajām interesēm, ko aizsargā ES līgums un ka dalībvalstis pašas var principā izlemt, kādā līmenī tās vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, kā arī veidu, kādā šis līmenis ir jāsasniedz. Tā kā tas dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgs, dalībvalstīm šajā ziņā ir jāatzīst rīcības brīvība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 11. septembris, Komisija/Vācija, C‑141/07, EU:C:2008:492, 51. punkts).

   Turklāt nekas Tiesā iesniegtajos lietas materiālos neliecina par to, ka, pieņemot pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu, attiecīgā dalībvalsts būtu pārsniegusi tai šajā jomā atzīstamo rīcības brīvību. Visbeidzot saistībā ar trešā nosacījuma trešo elementu, kas paredzēts Direktīvas 2006/123 15. panta 3. punktā un attiecas uz mazāk ierobežojošu pasākumu neesamību, kuri ļautu sasniegt to pašu mērķi, Komisija apgalvo, ka sabiedrības veselības aizsardzības mērķi tikpat efektīvi būtu bijis iespējams sasniegt ar pasākumu, kas ļautu attiecīgos preparātus pārdot citām personām, kurām ir atbilstoša profesionālā kvalifikācija, kā, piemēram, farmaceitiem vai citām personām ar padziļinātu profesionālo apmācību farmācijā. Tomēr, lai arī šīm citām personām, kurām ir attiecīga profesionālā kvalifikācija, faktiski varētu būt padziļinātas zināšanas par veterināro zāļu dažādajām sastāvdaļām, nekas neliecina par to, ka šīm personām būtu īpaša kvalifikācija, kas saistīta ar dzīvnieku labturību. Līdz ar to nav acīmredzams, ka ar Komisijas piedāvāto pasākumu varētu tikt nodrošināts tāds pats rezultāts kā pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais.

   (skat. 53., 54., 64., 67.–70., 73. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

4.  Direktīvas 2006/123 15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka uzņēmumu, kas pārdod mazumtirdzniecībā veterinārās zāles, kapitālam pilnībā ir jāpieder vienam vai vairākiem veterinārārstiem.

   Uz veterinārārstiem, kuriem pieder uzņēmuma, kas pārdod mazumtirdzniecībā veterinārās zāles, kapitāls, pretēji saimnieciskās darbības subjektiem, kas nav veterinārārsti, ir attiecināmi ētikas noteikumi, kuru mērķis ir ierobežot peļņas gūšanu, kā rezultātā to interese gūt peļņu var tikt atsvērta ar tiem uzlikto atbildību, ņemot vērā, ka iespējams juridisko vai ētikas normu pārkāpums apdraud ne tikai to ieguldījumu vērtību, bet arī to profesionālo eksistenci (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 19. maijs, Apothekerkammer des Saarlandes u.c., C‑171/07 un C‑172/07, EU:C:2009:316, 37. punkts). Lai arī, kā izriet no šī sprieduma 82. punktā minētās Tiesas judikatūras, dalībvalsts var likumīgi liegt saimnieciskās darbības subjektiem, kas nav veterinārārsti, iespēju īstenot izšķirošu ietekmi pār to uzņēmumu vadību, kas pārdod mazumtirdzniecībā veterinārās zāles, iepriekš minētajā šī sprieduma punktā izvirzītais mērķis nevar attaisnot to, ka šie saimnieciskās darbības subjekti tiek pilnībā izslēgti no kapitāla turēšanas minētajos uzņēmumos, jo nav izslēgts, ka veterinārārsti var veikt faktisku kontroli pār šiem uzņēmumiem pat tad, ja tiem nepieder viss minēto uzņēmumu kapitāls, jo tas, ka personām, kas nav veterinārārsti, pieder ierobežota šī kapitāla daļa, ne vienmēr ir šķērslis šādas kontroles īstenošanai. Līdz ar to tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā pārsniedz to, kas ir nepieciešams tajā izvirzītā mērķa sasniegšanai.

   To neatspēko secinājumi, kas izriet no 2009. gada 19. maija sprieduma Komisija/Itālija (C‑531/06, EU:2009:315), kurā Tiesa atzina par saderīgiem ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti valsts tiesību aktus, saskaņā ar kuriem personām, kuras nav farmaceiti, bija liegts iegūt sabiedrībās, kas pārvalda aptiekas, ievērojamu līdzdalību, kura piešķirtu tām noteiktu ietekmi pār šo sabiedrību vadību, un investoriem no citām dalībvalstīm, kuri nav farmaceiti, bija liegts iegūt šādās sabiedrībās mazākuma dalību, kura nepiešķir šādu ietekmi. Lai arī, kā tas izriet no šī sprieduma 62. punkta, cilvēkiem paredzētu zāļu tirdzniecības jomā dominējošie apsvērumi principā var tikt attiecināti uz veterināro zāļu tirdzniecības jomu, rīcības brīvība, kas ir atzīstama dalībvalstīm, lai nodrošinātu apgādes ar veterinārajām zālēm drošību un kvalitāti un to veterinārārstu neatkarību, kas ir nodarbināti uzņēmumos, kuri pārdod šādas zāles, ir ierobežotāka par to rīcības brīvību, kas dalībvalstīm var būt citās nozarēs, kuras ir ciešāk saistītas ar cilvēku veselības aizsardzību, un līdz ar to tā nevar tikt paplašināta tiktāl, lai tiktu izslēgta jebkāda personu, kas nav veterinārārsti, dalība šādu uzņēmumu kapitālā.

   (skat. 84., 86.–89. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)