Lieta C‑283/16

M. S.

pret

P. S.

(High Court of Justice (England & Wales), Family Division lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EK) Nr. 4/2009 – 41. panta 1. punkts – Nolēmumu izpildes atzīšana un sadarbība uzturēšanas saistību lietās – Citā dalībvalstī pieņemta lēmuma atzīšana – Pieteikuma tieša iesniegšana izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei – Valsts tiesību akti, kuros noteikts pienākums vērsties izpildes dalībvalsts centrālajā iestādē

Kopsavilkums – Tiesas (sestā palāta) 2017. gada 9. februāra spriedums

1. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās–Jurisdikcija, piemērojamais tiesību akts, nolēmumu atzīšana un izpilde uzturēšanas saistību lietās–Regula (EK) Nr. 4/2009–Nolēmumu atzīšana, izpildāmība un izpilde–Izpildes process un nosacījumi–Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru uzturlīdzekļu kreditoram ir noteikts pienākums savu lūgumu par nolēmuma izpildi iesniegt izpildes dalībvalsts centrālajā iestādē–Nepieļaujamība

   (Padomes Regulas Nr. 4/2009 preambulas 31. un 32. apsvērums, 41. panta 1. punkts, 45. pants, 51. pants un 56. pants)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās–Jurisdikcija, piemērojamais tiesību akts, nolēmumu atzīšana un izpilde uzturēšanas saistību lietās–Regula (EK) Nr. 4/2009–41. panta 1. punkts–Tieša iedarbība–Valsts tiesas, kas izskata lietu, pienākumi un tiesības–Valsts tiesību normu, ar kurām uzturlīdzekļu kreditoram ir noteikts pienākums savu lūgumu par nolēmuma izpildi iesniegt izpildes dalībvalsts centrālajā iestādē, nepiemērošana

   (Padomes Regulas Nr. 4/2009 41. panta 1. punkts)

1.  Padomes 2008. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās IV nodaļas normas, un konkrēti, tās 41. panta 1. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka uzturlīdzekļu kreditors, kuram par labu dalībvalstī ir pieņemts nolēmums un kurš vēlas panākt tā izpildi citā dalībvalstī, var tieši iesniegt pieteikumu šīs pēdējās minētās dalībvalsts kompetentajai iestādei, šajā gadījumā specializētai tiesai, un tam nevar noteikt pienākumu iesniegt savu pieteikumu šai tiesai ar izpildes dalībvalsts centrālās iestādes starpniecību.

   Tādējādi nevienā šīs IV nodaļas “Nolēmumu atzīšana, izpildāmība un izpilde”, kurā ietilpst 41. panta 1. punkts, normā nav paredzēta īpaša procesuālā kārtība, kas papildinātu tikai iekšējiem pieteikumiem piemērojamo procesuālo kārtību, un tostarp nav paredzēta obligāta vēršanās pie dalībvalstu centrālajām iestādēm.

   Vēršanās pie centrālajām iestādēm ir paredzēta Regulas Nr. 4/2009 VII nodaļas par sadarbību starp centrālajām iestādēm normās.

   No Regulas Nr. 4/2009 51. un 56. panta, aplūkojot tos kopsakarā ar tās preambulas 31. un 32. apsvērumu, izriet, ka palīdzības pieteikums, kas iesniegts centrālajām iestādēm saskaņā ar šīs regulas VII nodaļas normām, ir tiesības, nevis pienākums. Līdz ar to šī palīdzība ir fakultatīva un ir piemērojama vienīgi, ja uzturlīdzekļu kreditors vēlas to izmantot, piemēram, lai pārvarētu atsevišķas konkrētas grūtības, kā uzturlīdzekļu kreditora atrašanās vietas noteikšana.

   No tā izriet, ka Regulā Nr. 4/2009 ir paredzēti divi alternatīvi veidi, kā vērsties pie kompetentajām tiesām: viens – tieši, atbilstoši šīs regulas IV nodaļas normām, un otrs – ar centrālo iestāžu starpniecību, ja uzturlīdzekļu kreditors lūdz centrālās iestādes palīdzību savā dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar minētās regulas VII nodaļas normām.

   Šo analīzi apstiprina Regulas Nr. 4/2009 45. panta, kurš ietilpst tās V nodaļā, formulējums. Šajā pantā, kurš attiecas uz juridisko palīdzību, ir tieši nošķirti divi alternatīvi veidi, kas ļauj uzturlīdzekļu kreditoram iesniegt izpildes pieteikumu, proti, ar centrālo iestāžu starpniecību “vai” tieši kompetentajām iestādēm.

   Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka uzturlīdzekļu kreditoram noteiktais pienākums saskaņā ar tādu valsts tiesisko regulējumu, par kādu ir runa pamatlietā, proti, vērsties pie uzņemošās dalībvalsts centrālās iestādes, lai gan tas vēlas tieši vērsties pie kompetentajām iestādēm saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 IV nodaļu, un kas iesniedzējtiesas ieskatā rada papildu termiņus, ir pretrunā šīs regulas 41. panta 1. punktam, aplūkojot to kopsakarā ar minētās regulas mērķi un sistēmu, kurā ietilpst šī norma.

   (skat. 37. un 39.–44. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Dalībvalstīm ir jānodrošina pilnīga Regulas Nr. 4/2009 41. panta 1. punktā paredzēto tiesību efektivitāte, attiecīgajā gadījumā grozot to procesuālas normas. Katrā ziņā valsts tiesai ir jāpiemēro šī 41. panta 1. punkta noteikumi, vajadzības gadījumā nepiemērojot pretrunā esošas valsts tiesību normas, un līdz ar to ļaujot uzturlīdzekļu kreditoram iesniegt savu pieteikumu tieši izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei, pat ja valsts tiesībās tas nav paredzēts.

   (skat. 51. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)