Lieta C‑207/16

Procedūra, ko uzsākusi Ministerio Fiscal

(Audiencia Provincial de Tarragona lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Elektroniskie sakari – Personas datu apstrāde – Direktīva 2002/58/EK – 1. un 3. pants – Piemērošanas joma – Elektronisko sakaru konfidencialitāte – Aizsardzība – 5. pants un 15. panta 1. punkts – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 7. un 8. pants – Dati, kuri tiek apstrādāti saistībā ar elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu – Valsts iestāžu piekļuve datiem izmeklēšanas vajadzībām – Noziedzīga nodarījuma smagums, kas var pamatot piekļuvi datiem

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2018. gada 2. oktobra spriedums

1. Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība elektronisko sakaru nozarē – Direktīva 2002/58 – Piemērošanas joma – Valsts iestādes piekļuve izmeklēšanas krimināllietā ietvaros elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju glabātajiem personas datiem – Iekļaušana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46 2. panta b) punkts un Direktīvas 2002/58, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2009/136, 15. apsvērums un 1. panta 1. un 3. punkts un 2. panta pirmā daļa un otrās daļas b) punkts)

2. Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība elektronisko sakaru nozarē – Direktīva 2002/58 – Dalībvalstu tiesības ierobežot noteiktu tiesību un pienākumu piemērošanas jomu – Šaura interpretācija – Mērķi, kas var pamatot ierobežojuma noteikšanu – Izsmeļošs raksturs

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2009/136, 15. panta 1. punkts)

3. Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Personas datu apstrāde un privātās dzīves aizsardzība elektronisko sakaru nozarē – Direktīva 2002/58 – Dalībvalstu tiesības ierobežot noteiktu tiesību un pienākumu piemērošanas jomu – Valsts iestāžu piekļuve datiem, ar ko var identificēt personas, kurām pieder SIM kartes, kas aktivizētas ar nozagtu mobilo tālruni – Iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību – Smaguma neesamība – Pamatojums ar noziedzīgu nodarījumu prevencijas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2009/136, 15. panta 1. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 32. un 38.–42. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 52. punktu)

3.  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privātās dzīves aizsardzību un elektroniskajām komunikācijām), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris), 15. panta 1. punkts, to skatot caur Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. panta prizmu, ir interpretējams tādējādi, ka valsts iestāžu piekļuve datiem, ar ko var identificēt personas, kurām pieder SIM kartes, kas aktivizētas ar nozagtu mobilo tālruni, tādiem kā šo personu vārds, uzvārds un, attiecīgā gadījumā, adrese, rada iejaukšanos minētajos Pamattiesību hartas pantos nostiprinātajās šo personu pamattiesībās, kura nav tik smaga, ka šī piekļuve noziedzīgu nodarījumu prevencijas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas jomās būtu jāierobežo ar smagas noziedzības apkarošanu.

   Šajā ziņā pamatlietā aplūkotais pieprasījums, ar ko kriminālpolicija kriminālizmeklēšanas nolūkiem lūdz tiesas atļauju piekļūt elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju saglabātajiem personas datiem, ir vērsts vienīgi uz to, lai varētu identificēt personas, kurām piederošās SIM kartes divpadsmit dienu laikā ir tikušas aktivizētas ar nozagtā mobilā tālruņa IMEI kodu. Kā ir norādīts šī sprieduma 40. punktā, šī pieprasījuma mērķis ir piekļūt tikai tiem abonementa numuriem, kas atbilst šīm SIM kartēm, kā arī minēto karšu īpašnieku identitātes datiem, tādiem kā viņu vārds, uzvārds un, attiecīgā gadījumā, adrese. Savukārt, kā to tiesas sēdē apliecinājusi Spānijas valdība un prokuratūra, šie dati neietver nedz komunikācijas, kas veiktas ar nozagto mobilo tālruni, nedz tā atrašanās vietas datus. Neveicot kontrolpārbaudes ar datiem par komunikācijām, kas veiktas, izmantojot minētās SIM kartes, un atrašanās vietas datiem, šie dati neļauj noskaidrot nedz ar vienu vai vairākām attiecīgajām SIM kartēm veikto komunikāciju datumu, laiku, ilgumu un adresātus, nedz vietu, kur šīs komunikācijas ir notikušas, vai to biežumu ar noteiktām personām konkrētā laika posmā. Tādējādi no minētajiem datiem nevar izdarīt konkrētus secinājumus par personu, kuru dati tiek skarti, privāto dzīvi. Šādos apstākļos piekļuve tikai tiem datiem, kas minēti pamatlietā aplūkotajā piekļuves pieprasījumā, nav kvalificējama par “smagu” iejaukšanos personu, kuru dati tiek skarti, pamattiesībās.

   Kā izriet no šī sprieduma 53.–57. punkta, iejaukšanās, kas ietver piekļuvi šādiem datiem, tādējādi ir pamatojama ar “noziedzīgu nodarījumu” prevencijas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķi vispārīgā veidā, uz ko ir atsauce Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā, un nav nepieciešams, lai šie nodarījumi būtu kvalificējami kā “smagi”.

   (skat. 59.–63. punktu un rezolutīvo daļu)