EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(otrā palāta)

2016. gada 19. jūlijā

Luisa Opreana

pret

Eiropas Komisiju

“Civildienests — Pagaidu darbinieks — Pastāvīgā amatā esošs pagaidu darbinieks — Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma nepagarināšana — Grūtniecība — Nelabvēlīgs akts — Nelabvēlīgā akta autora nekompetence — Tiesības tikt uzklausītam — Pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses”

Priekšmets

Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru Luisa Opreana lūdz atcelt Eiropas Komisijas lēmumu nepagarināt viņas pagaidu darbinieka līgumu, kura termiņš beidzās 2014. gada 31. augustā

Nolēmums

Eiropas Komisijas lēmumu nepagarināt Luisa Opreana pagaidu darbinieka līgumu, kura termiņš beidzās 2014. gada 31. augustā, atcelt. Eiropas Komisija sedz savus un atlīdzina L. Opreana tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1. Ierēdņu celta prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Vēstule, kas adresēta pagaidu darbiniekam un kurā viņam tiek atgādināts par viņa līguma beigu datumu – Izslēgšana – Lēmums nepagarināt līgumu – Ietveršana

   (Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)

2. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pieņemšana darbā – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma nepagarināšana – Lēmuma pieņemšana, nedodot iespēju ieinteresētajai personai iepriekš iesniegt savus apsvērumus – Tiesību tikt uzklausītam pārkāpums – Sekas

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts)

3. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pieņemšana darbā – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma pagarināšana – Administrācijas rīcības brīvība – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Attiecīgā darbinieka interešu ņemšana vērā – Pārbaude tiesā – Robežas

   (Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. pants)

1.  Tiesību akti vai lēmumi, par kuriem var iesniegt prasību tos atcelt, ir tikai tie pasākumi, kas rada tādas saistošas tiesiskās sekas, kuras pēc sava rakstura tieši un tūlītēji var ietekmēt prasītāja intereses, noteiktā veidā grozot tā tiesisko stāvokli. Savukārt akts, kurā salīdzinājumā ar agrāko aktu nav ietverts neviens jauns apstāklis, ir tikai šo agrāko aktu apstiprinošs akts, un tādēļ saistībā ar to nevar sākties jauns termiņš prasības celšanai.

   Konkrēti, vēstule, kurā darbiniekam tikai ir atgādināti viņa līguma noteikumi, kas attiecas uz tā darbības beigu termiņu un kas neietver nevienu jaunu apstākli attiecībā uz šiem noteikumiem, nav nelabvēlīgs akts.

   Savukārt situācijā, kad līgums var tikt pagarināts, administrācijas pieņemtais lēmums to nepagarināt ir nelabvēlīgs akts, kas ir pieņemts atsevišķi no attiecīgā līguma un kas var būt sūdzības vai pat prasības priekšmets Civildienesta noteikumos paredzētajos termiņos. Tādējādi tāds lēmums, kas ir pieņemts pēc dienesta interešu un ieinteresētās personas situācijas atkārtotas izvērtēšanas, ietver jaunu apstākli salīdzinājumā ar sākotnējo līgumu un nav uzskatāms tikai par tā apstiprinājumu.

   (skat. 23.–25. punktu)

   Atsauces

   Tiesa: spriedumi, 1970. gada 14. aprīlis, Nebe/Komisija, 24/69, EU:C:1970:22, 8. punkts; 1980. gada 10. decembris, Grasselli/Komisija, 23/80, EU:C:1980:284, 18. punkts, un 2006. gada 14. septembris, Komisija/Fernández Gómez, C‑417/05 P, EU:C:2006:582, 46. punkts.

   Pirmās instances tiesa: spriedumi, 1995. gada 19. oktobris, Obst/Komisija, T‑562/93, EU:T:1995:181, 23. punkts, un 2008. gada 15. oktobris, Potamianos/Komisija, T‑160/04, EU:T:2008:438, 21. punkts.

   Civildienesta tiesa: spriedumi, 2011. gada 15. septembris, Bennett u.c./ITSB, F‑102/09, EU:F:2011:138, 57. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra; 2013. gada 23. oktobris, Solberg/EMCDDA, F‑124/12, EU:F:2013:157, 17. un 18. punkts, un 2014. gada 5. februāris, Drakeford/EMA, F‑29/13, EU:F:2014:10, 23. punkts.

2.  Tiesības uz aizstāvību ir jāievēro kā vispārējs Savienības tiesību princips ikvienā procedūrā, kura ir uzsākta pret kādu personu un var izraisīt tai nelabvēlīga tiesību akta pieņemšanu, un to ievērošana ir jānodrošina pat tad, ja nav nekāda tiesiskā regulējuma saistībā ar attiecīgo procedūru. Lai gan procedūra pagaidu darbinieku līgumu pagarināšanai nav procedūra, kas ir vērsta pret minēto darbinieku, tomēr lēmums nepagarināt viņa līgumu nelabvēlīgi ietekmē viņa situāciju, ciktāl tā rezultātā viņam ir liegta iespēja turpināt savas darba attiecības ar šo iestādi. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā, kurš ir vispārpiemērojams, noteiktās tiesības uz aizstāvību ir plašākas un tās ietver minētā panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās ikvienas personas procesuālās tiesības tikt uzklausītai, pirms attiecībā uz to tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt. Tādējādi iestādei ir jāļauj attiecīgajam darbiniekam pienācīgi darīt zināmus savus apsvērumus, pirms tā pieņem lēmumu nepagarināt viņa darba līgumu.

   Tomēr, lai tiesību tikt uzklausītam pārkāpums varētu izraisīt lēmuma nepagarināt darba līgumu atcelšanu, vēl ir jānoskaidro, vai šī pārkāpuma neesamības gadījumā attiecīgajam darbiniekam faktiski būtu bijusi iespēja ietekmēt attiecīgo lēmuma pieņemšanas procesu.

   (skat. 66. un 74. punktu)

   Atsauces

   Tiesa: spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 23. punkts un tajā minētā judikatūra.

   Civildienesta tiesa: spriedumi, 2014. gada 17. septembris, Wahlström/Frontex, F‑117/13, EU:F:2014:215, 25.–27. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2016. gada 5. februāris, GV/EĀDD, F‑137/14, EU:F:2016:14, 79. punkts un tajā minētā judikatūra.

3.  Iespēja pagarināt pagaidu darbinieka līgumu ir vienkārša iespēja, kas ir atstāta kompetentās iestādes novērtējumam, jo iestādēm ir plaša rīcības brīvība savu dienestu organizēšanā atkarībā no tiem uzticētajiem uzdevumiem un to rīcībā esošā personāla norīkošanā šo uzdevumu izpildei, ar nosacījumu, ka šī norīkošana notiek dienesta interesēs. Turklāt kompetentajai iestādei, pieņemot lēmumu saistībā ar darbinieka situāciju, ir jāņem vērā visi apstākļi, kas varētu ietekmēt tās lēmumu, proti, ne tikai dienesta intereses, bet tostarp arī attiecīgā darbinieka intereses. Tas izriet no administrācijas pienākuma ņemt vērā ierēdņa intereses, kas atspoguļo abpusējo tiesību un pienākumu līdzsvaru, kurš ar Civildienesta noteikumiem un – pēc analoģijas – ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību ir izveidots attiecībās starp valsts iestādi un tās darbiniekiem. Ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kāda šajā saistībā ir piešķirta iestādēm, tiesas pārbaudē tiek noskaidrots tikai tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda un vai nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana.

   (skat. 89. punktu)

   Atsauces

   Tiesa: spriedums, 1994. gada 29. jūnijs, Klinke/Tiesa, C‑298/93 P, EU:C:1994:273, 38. punkts.

   Pirmās instances tiesa: spriedumi, 1996. gada 18. aprīlis, Kyrpitsis/CES, T‑13/95, EU:T:1996:50, 52. punkts, un 2009. gada 8. septembris, ETF/Landgren, T‑404/06 P, EU:T:2009:313, 162. punkts un tajā minētā judikatūra.

   Vispārējā tiesa: spriedumi, 2014. gada 21. maijs, Komisija/Macchia, T‑368/12 P, EU:T:2014:266, 49. punkts; 2014. gada 10. oktobris, EMA/BU, T‑444/13 P, EU:T:2014:865, 28. punkts, un 2015. gada 24. novembris, Komisija/D’Agostino, T‑670/13 P, EU:T:2015:877, 32. punkts un tajā minētā judikatūra.