Atzinums 3/15

Atzinums, kas sniegts saskaņā ar LESD 218. panta 11. punktu

Atzinums, kas sniegts saskaņā ar LESD 218. panta 11. punktu – Marrākešas līgums, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ – LESD 3. pants – Eiropas Savienības ekskluzīvā ārējā kompetence – LESD 207. pants – Kopējā tirdzniecības politika – Intelektuālā īpašuma komerciālie aspekti – Starptautisks līgums, kas var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu – Direktīva 2001/29/EK – 5. panta 3. punkta b) apakšpunkts un 4. punkts – Izņēmumi un ierobežojumi personu ar invaliditāti labā

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2017. gada 14. februāra atzinums

1. Kopējā tirdzniecības politika–Starptautiskie nolīgumi–Noslēgšana–Savienības kompetence–Apjoms–Marrākešas līgums par personu ar redzes traucējumiem piekļuvi iespieddarbiem–Izslēgšana

   (LESD 3. panta 1. punkta e) apakšpunkts un 207. pants)

2. Starptautiskie nolīgumi–Noslēgšana–Savienības kompetence–Marrākešas līgums par personu ar redzes traucējumiem piekļuvi iespieddarbiem–Ekskluzīvs raksturs–Pamatojums–Ietekme uz Direktīvā 2001/29 paredzētajiem noteikumiem

   (LESD 3. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 2001/29 preambulas 7. apsvērums un 5. panta 3. punkta b) apakšpunkts un 4. punkts)

3. Starptautiskie nolīgumi–Noslēgšana–Savienības kompetence–Ekskluzīvs raksturs–Pamatojums–Ietekme uz Savienības kopīgajiem noteikumiem–Vērtēšanas kritēriji

   (LESD 3. panta 2. punkts)

1.  Marrākešas līguma, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, noslēgšana neietilpst LESD 207. pantā definētās kopējās tirdzniecības politikas jomā. Tādējādi Savienībai nav ekskluzīvas kompetences noslēgt šo līgumu, pamatojoties uz LESD 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

   Marrākešas līgums būtībā ir vērsts uz to, lai uzlabotu saņēmēju situāciju, ar dažādiem līdzekļiem, tostarp ar kopiju pieejamā formātā atvieglotu apriti, atvieglojot šo personu piekļuvi iespieddarbiem. Turpinot, kas attiecas uz šā līguma saturu, tad tajā ir precizēts, ka līgumslēdzējām pusēm tā mērķu īstenošanai ir jāizmanto divi atšķirīgi un vienam otru papildinoši instrumenti. Pirmkārt, šā līguma 4. panta 1. punkta ir noteikts, ka līgumslēdzējas puses nosaka ierobežojumus vai izņēmumus attiecībā uz reproducēšanas, izplatīšanas un publiskošanas tiesībām, lai atvieglotu saņēmējiem piekļuvi kopijām pieejamā formātā. Otrkārt, Marrākešas līguma 5. un 6. punktā ir paredzēti noteikti pienākumi attiecībā uz pārrobežu apmaiņu ar kopijām pieejamā formātā.

   Kas attiecas, pirmkārt, uz izņēmumu vai ierobežojumu attiecībā uz reproducēšanas, izplatīšanas un publiskošanas tiesībām saskaņošanu, šā paša līguma preambulas 12. apsvērumā ir konkrēti norādīts, ka šī saskaņošana tiek veikta, lai saņēmējiem atvieglotu piekļuvi darbiem un to izmantošanu. Turklāt Marrākešas līguma 4. pants nav tāds, ar kuru varētu nodrošināt tādu valsts tiesību aktu saskaņošanu, kas varētu būtiski atvieglot starptautisko tirdzniecību, jo līgumslēdzējām pusēm, īstenojot šo pantu, ir plaša rīcības brīvība un no šī līguma 12. panta izriet, ka tā mērķis nav aizliegt līgumslēdzējām pusēm savos tiesību aktos saņēmēju interesēs noteikt citus izņēmumus un ierobežojumus, kas nav paredzēti šajā līgumā. Turklāt arguments, ka no intelektuālo īpašumu reglamentējošiem noteikumiem LESD 207. pantā paredzētais “intelektuālā īpašuma komerciālo aspektu” jēdziens neattiecas vienīgi uz noteikumiem par personiskajām tiesībām, nevar tikt atbalstīts, jo ar to kopējās tirdzniecības politikas joma tiktu pārmērīgi paplašināta, šo politiku saistot ar noteikumiem, kuriem nav īpašas saiknes ar starptautisko tirdzniecību. Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka Marrākešas līguma noteikumiem par izņēmumu vai ierobežojumu noteikšanu attiecībā uz reproducēšanas, izplatīšanas un publiskošanas tiesībām būtu īpaša saikne ar starptautisko tirdzniecību, kas nozīmētu, ka tie attiecas uz LESD 207. pantā paredzētajiem intelektuālā īpašuma komerciālajiem aspektiem.

   Otrkārt, kas attiecas uz Marrākešas līguma noteikumiem, kas reglamentē kopiju pieejamā formātā eksportu un importu, jānorāda, ka šie noteikumi neapšaubāmi attiecas uz šādu kopiju starptautisko tirdzniecību. Tomēr, lai novērtētu šādu noteikumu saikni ar kopējo tirdzniecības politiku, ir jāņem vērā to mērķis. Ir jāuzskata, ka šī līguma 5., 6. un 9. pants ir paredzēts nevis, lai īpaši veicinātu, atvieglotu vai reglamentētu kopiju pieejamā formātā starptautisko tirdzniecību, bet gan, lai ir uzlabotu saņēmēju situāciju, atvieglojot šo personu piekļuvi citās līgumslēdzējās pusēs reproducētām kopijām pieejamā formātā. Šādos apstākļos pārrobežu apmaiņas ar kopijām pieejamā formātā atvieglošana drīzāk šķiet esam līdzeklis šā līguma nekomerciālā mērķa sasniegšanai, un nevis šīm līgumam izvirzīts mērķis pats par sevi. Turklāt, ņemot vērā tās īpašības, Marrākešas līgumā paredzētā apmaiņa nevar tikt pielīdzināta komerciālos nolūkos veiktai starptautiskai tirdzniecībai.

   Šādos apstākļos tas vien, ka ar Marrākešas līgumu izveidotais režīms, iespējams, var tikt piemērots darbiem, kas tiek vai var tikt komerciāli izmantoti, un ka tādējādi tas var netieši ietekmēt starptautisko tirdzniecību ar šādiem darbiem, nenozīmē, ka tas ietilpst kopējās tirdzniecības politikas jomā.

   (skat. 70.–73., 83.–91., 100. un 101. punktu)

2.  Atbilstoši LESD 3. panta 2. punktam Savienībai ir ekskluzīva kompetence noslēgt starptautisku līgumu, ja tā slēgšana ir paredzēta Savienības leģislatīvajā aktā vai ja tas ir nepieciešams, lai ļautu Savienībai īstenot tās iekšējo kompetenci, vai tiktāl, ciktāl līguma slēgšana ietekmē Savienības kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu. Pastāv risks, ka dalībvalstu uzņemtās starptautiskās saistības var ietekmēt Kopienas kopīgos noteikumus vai grozīt to piemērojamību, kas var attaisnot tās ekskluzīvo ārējo kompetenci, ja šie noteikumi ir piemērojami šīm saistībām. Šāda riska konstatējums nenozīmē, ka jābūt pilnīgai saskaņai starp to jomu, uz kuru attiecas starptautiskās saistības, un to, uz kuru attiecas Savienības tiesiskais regulējums. It īpaši šādas starptautiskas saistības var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai manīt to darbības jomu tad, ja šīs saistības ietilpst nozarē, kura lielākoties jau tiek regulēta ar šiem noteikumiem.

   Marrākešas līguma, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, noslēgšana ir Eiropas Savienības ekskluzīvā kompetencē, jo visi tajā paredzētie pienākumi ietilpst jomā, kura lielākoties jau tiek regulēta ar Savienības kopīgiem noteikumiem, un šā līguma noslēgšana var ietekmēt šos noteikumus vai mainīt to darbības jomu. Marrākešas līgumā paredzētais reproducēšanas un izziņošanas sabiedrībai tiesību izņēmums vai ierobežojums būs jāīsteno ar Direktīvu 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā saskaņotās jomas ietvaros. Tas pats attiecas uz šajā līguma paredzētajiem eksporta un importa režīmiem, ciktāl to galamērķis ir atļaut līgumslēdzējas puses teritorijā izziņot sabiedrībai vai izplatīt citā līgumslēdzējā pusē publicētas kopijas pieejamā formātā bez tiesību īpašnieku piekrišanas.

   Šajā ziņā, tā kā dalībvalstis nevar ārpus Savienības iestāžu ietvara uzņemties tādas starptautiskas saistības, kas ietilpst nozarē, kura lielākoties jau tiek regulēta ar Savienības kopīgiem noteikumiem, pat ja starp šīm saistībām un šiem noteikumiem nepastāv iespējama pretruna, katrā ziņā nevar būt izšķirošas nozīmes tam, ka – pat, ja tas tiktu pierādīts – Marrākešas līguma 11. pantā ir paredzētais pienākums ir pielīdzināms no Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkta izrietošajam pienākumam vai ka šā līguma 4.–6. pantā paredzētie nosacījumi paši par sevi nav nesaderīgi ar Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā un 4. punktā minētajiem nosacījumiem.

   Turklāt, lai gan ir taisnība, ka no Direktīvas 2001/29 nosaukuma un no tās preambulas 7. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs ir veicis tikai daļēju autortiesību un blakustiesību saskaņošanu, šis apsvērums pats par sevi nevar būt noteicošais. Starptautisks nolīgums, kurā regulēta joma, kas Savienības līmenī ir pilnībā saskaņota, var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu, tomēr tas nemaina to, ka ir runa tikai par vienu no situācijām, kurās ir izpildīts LESD 3. panta 2. punkta beigās minētais nosacījums. Tāpat, lai gan dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, izmantojot to iespēju paredzēt izņēmumu vai ierobežojumu invalīdu labā, šī rīcības brīvība izriet no Savienības likumdevēja lēmuma piešķirt dalībvalstīm šo iespēju ar Direktīvu 2001/29 izveidotā saskaņotā tiesiskā regulējuma, ar kuru tiek nodrošināta augsta un vienveidīga reproducēšanas, izziņošanas sabiedrībai un izplatīšanas tiesību aizsardzība, ietvaros. Šajā kontekstā – Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā nav noteikts autortiesību un blakustiesību aizsardzības minimālais līmenis, neskarot dalībvalstu kompetenci paredzēt šo tiesību lielāku aizsardzību, bet ar tām drīzāk dalībvalstīm ir atļauts ar noteiktiem nosacījumiem paredzēt Savienības likumdevēja saskaņoto tiesību izņēmumu vai to ierobežojumu. Turklāt runa ir par iespēju, kuru stingri regulē Savienības tiesību prasības.

   (skat. 102., 105.–107., 112.–115., 117.–119., 121., 126., 129. un 130. punktu)

3.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 108. punktu)