Lieta C‑566/15

Konrad Erzberger

pret

TUI AG

(Kammergericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Nediskriminācijas princips – Darba ņēmēju pārstāvju ievēlēšana sabiedrības uzraudzības padomē – Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesības balsot un kandidēt ir vienīgi valsts teritorijā esošo uzņēmumu darba ņēmējiem

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2017. gada 18. jūlija spriedums

Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēji – Vienlīdzīga attieksme – Darba ņēmēji, kas nodarbināti grupas meitasuzņēmumā, kura atrodas dalībvalsts teritorijā – Tiesības balsot un kandidēt darba ņēmēju pārstāvju šīs grupas mātesuzņēmuma šīs grupas mātesuzņēmuma, kura juridiskā adrese ir minētajā dalībvalstī, uzraudzības padomē vēlēšanās, kā arī tiesības pildīt vai turpināt pildīt pārstāvja šajā padomē mandātu – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru minētās tiesības darba ņēmējam tiek liegtas viņu nodarbinātības tās pašas grupas meitasuzņēmumā, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, laikā – Pieņemamība

(LESD 45. pants)

LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā nav tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru grupas uzņēmumos, kas atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, nodarbinātiem darba ņēmējiem nav tiesību balsot un kandidēt darba ņēmēju pārstāvju šīs grupas mātesuzņēmuma, kura juridiskā adrese ir minētajā dalībvalstī, uzraudzības padomē vēlēšanās, kā arī attiecīgajā gadījumā tiesību pildīt vai turpināt pildīt pārstāvja šajā padomē mandātu, ja šie darba ņēmēji pārtrauc savu darbu šādā uzņēmumā un tiek nodarbināti meitasuzņēmumā, kurš ietilpst tajā pašā grupā, bet kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru visu Līguma normu par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot Savienības pilsoņu visa veida nodarbinātību visā Savienības teritorijā, un tās aizliedz pasākumus, kas varētu radīt šiem pilsoņiem neizdevīgāku situāciju, ja viņi vēlas veikt kādu darbību citas dalībvalsts teritorijā, kas nav viņu izcelsmes valsts. Šādā kontekstā dalībvalstu pilsoņiem it īpaši ir ar Līgumu tieši piešķirtas tiesības atstāt savu izcelsmes valsti, lai dotos uz citas dalībvalsts teritoriju un tur uzturētos nolūkā veikt kādu darbību. Līdz ar to LESD 45. pants ir pret jebkādu valsts pasākumu, kas var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu šajā pantā noteiktās pamatbrīvības izmantošanu Savienības pilsoņiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 1. aprīlis, Gouvernement de la Communauté française un gouvernement wallon, C‑212/06, EU:C:2008:178, 44., 44. un 45. punkts, kā arī 2011. gada 10. marts, Casteels, C‑379/09, EU:C:2011:131, 21. un 22. punkts).

Tomēr Savienības primārajās tiesībās darba ņēmējam nevar tikt garantēts, ka pārvietošanās uz citu dalībvalsti, kas nav tās izcelsmes dalībvalsts, ir neitrāla sociālā nodrošinājuma jomā, šāda pārvietošanās, ņemot vērā starp dalībvalstu sistēmām un tiesību aktiem pastāvošās atšķirības, katrā konkrētā gadījumā attiecīgajai personai var būt vairāk vai mazāk izdevīga vai neizdevīga no šī viedokļa (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2007. gada 26. aprīlis, Alevizos, C‑392/05, EU:C:2007:251, 76. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 13. jūlijs, Pöpperl, C‑187/15, EU:C:2016:550, 24. punkts).

Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka, tā kā šajā jomā Savienības līmenī nepastāv saskaņošanas vai koordinēšanas pasākumi, dalībvalstis principā var brīvi noteikt sasaistes kritērijus to tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā, ja vien šie kritēriji ir objektīvi un nediskriminējoši.

Šajā kontekstā Savienības tiesībās nav šķēršļu tam, ka darba ņēmēju interešu pārstāvības un kolektīvās aizstāvības atbilstoši valsts tiesībām dibinātu sabiedrību pārvaldes vai uzraudzības institūcijās jomā – jomā, kura līdz šim brīdim nav tikusi saskaņota vai pat koordināta Savienības līmenī – dalībvalsts paredz, ka tās pieņemtie noteikumi ir piemērojami vienīgi darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti uzņēmumos, kas atrodas tās valsts teritorijā, tāpat kā citai dalībvalstij ir tiesības izmantot citu sasaistes faktoru savu valsts noteikumu piemērošanai.

(skat. 33., 34., 36., 37., 41. punktu un rezolutīvo daļu)