Lieta C‑489/15

CTL Logistics GmbH

pret

DB Netz AG

(Landgericht Berlin lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Dzelzceļa transports – Direktīva 2001/14/EK – Infrastruktūras maksas – Tarifi – Valsts regulatīvā iestāde, kas uzrauga infrastruktūras maksu atbilstību šai direktīvai – Infrastruktūras lietošanas līgums starp dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju un dzelzceļa transporta uzņēmumu – Nediskriminācijas princips – Maksu atlīdzināšana, neiejaucoties minētajai iestādei un neizmantojot pārsūdzības procedūras, iesaistot šo iestādi – Valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram maksu netaisnīguma gadījumā civillietu tiesa var noteikt taisnīgu šo maksu apmēru

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2017. gada 9. novembra spriedums

1. Transports–Dzelzceļa transports–Direktīva 2001/14–Dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšana un maksājumu iekasēšana–Maksas iekasēšana par infrastruktūras lietošanu–Dalībvalstu pienākumi–Infrastruktūras pārvaldītāja neatkarības ievērošana–Apjoms

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/14, kas grozīta ar Direktīvu 2004/49, preambulas 12., 20. un 34. apsvērums)

2. Transports–Dzelzceļa transports–Direktīva 2001/14–Dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšana un maksājumu iekasēšana–Maksas iekasēšana par infrastruktūras lietošanu–Dalībvalstu pienākumi–Apjoms–Infrastruktūras lietošanas maksas noteikšana–Izslēgšana–Infrastruktūras pārvaldītāja kompetence

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/14, kas grozīta ar Direktīvu 2004/49, 4. panta 1. punkts)

3. Transports–Dzelzceļa transports–Direktīva 2001/14–Dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšana un maksājumu iekasēšana–Maksas iekasēšana par infrastruktūras lietošanu–Dalībvalstu pienākumi–Infrastruktūras pārvaldītāja neatkarības ievērošana–Apjoms–Valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram civillietu tiesa var noteikt taisnīgu piemērojamo maksu–Nepieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/14, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2004/49, preambulas 12. apsvērums un 4. panta 5. punkts un 30. panta 1., 3., 5. un 6. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 38.–41. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 77.–79. punktu)

3.  Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. janvāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksājumu iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/49/EK, normas, īpaši tās 4. panta 5. punkts un 30. panta 1., 3., 5. un 6. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā piemērošana, atbilstoši kuram dzelzceļa infrastruktūras lietošanas maksu taisnīgums katrā atsevišķā gadījumā ir jāpārbauda parastajām tiesām, un pastāv iespēja attiecīgā gadījumā grozīt šo maksu apmēru neatkarīgi no Direktīvas 2001/14, kas grozīta ar Direktīvu 2004/49, 30. pantā paredzētās regulatīvās iestādes veiktās uzraudzības.

   No Direktīvas 2001/14 preambulas 12. apsvēruma izriet, ka dalībvalstu norādītajās robežās maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas sistēmām būtu jāmudina dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāji uzlabot savas infrastruktūras izmantošanu (spriedums, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Spānija, C‑483/10, EU:C:2013:114, 44. punkts). Lai gan minētie pārvaldītāji principā var aprēķināt maksas apmēru, izmantojot maksu noteikšanas sistēmu, kas piemērojama visiem dzelzceļa uzņēmumiem, tie nevar panākt infrastruktūras izmantošanas uzlabošanu, ja tie jebkurā brīdī var sastapties ar risku, ka kādai pusei – dzelzceļa uzņēmumam – civillietu tiesa maksu nosaka pēc taisnīguma principa atbilstoši BGB 315. pantam, jo šāda maksas noteikšana tiesā ierobežo infrastruktūras pārvaldītāja rīcības brīvību apmērā, kas nav savietojams ar Direktīvas 2001/14 mērķiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Komisija/Itālija, C‑369/11, EU:C:2013:636, 43. punkts).

   (skat. 80., 81. un 103. punktu un rezolutīvo daļu)