Lieta C‑455/15 PPU

P

pret

Q

(Varbergs tingsrätt lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība — Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību — Regula (EK) Nr. 2201/2003 — 23. panta a) punkts — Neatzīšanas pamats attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar vecāku atbildību — Sabiedriskā kārtība”

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2015. gada 19. novembra spriedums

1. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību — Regula Nr. 2201/2003 — Atzīšana un izpilde — Atteikuma pamati — Valsts, kurā atzīšana prasīta, sabiedriskās kārtības pārkāpums — Nosacījumi — Valsts, kurā prasīta atzīšana, tiesas vērtējums — Robežas — Pārbaude Tiesā

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 23. panta a) punkts)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību — Regula Nr. 2201/2003 — Atzīšana un izpilde — Aizliegums apstrīdēt izcelsmes tiesas piekritību — Piemērošanas joma

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 15. un 24. pants)

3. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību — Regula Nr. 2201/2003 — Atzīšana un izpilde — Atteikuma pamati — Valsts, kurā atzīšana prasīta, sabiedriskās kārtības pārkāpums — Nosacījumi — Acīmredzams tāda tiesību noteikuma pārkāpums, ņemot vērā bērna intereses, kurš dalībvalsts tiesību sistēmā tiek uzskatīts par būtisku vai arī kurš šajā tiesību sistēmā ir atzīts par pamattiesībām

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 23. panta a) punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 35.–40. punktu)

2.  Ar Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000 atcelšanu 24. pantu ir aizliegts apstrīdēt izcelsmes dalībvalsts tiesas piekritību un tajā pat tieši ir precizēts, ka šīs pašas regulas 23. panta a) punkts nevar tikt izmantots, lai veiktu šādu apstrīdēšanu. Protams, šīs regulas 24. pants atsaucas vienīgi uz šīs regulas 3.–14. pantu, nevis uz minētās regulas 15. pantu. Tomēr pēdējais minētais pants, kurš ir iekļauts šīs regulas II nodaļā “Piekritība”, papildina šīs nodaļas 8.–14. pantā paredzētos piekritības noteikumus ar sadarbības mehānismu, kas dalībvalsts tiesai, kurai lieta piekritīga atbilstoši kādam no šiem noteikumiem, ļauj izņēmuma kārtā vērsties pie kādas citas dalībvalsts tiesas, kura atrodas labākā situācijā, lai izskatītu lietu. Tādējādi tas, ka dalībvalsts tiesa eventuāli ir pārkāpusi minētās regulas 15. pantu, neļauj citas dalībvalsts tiesai apstrīdēt šīs pirmās tiesas piekritību, lai arī šīs pašas regulas 24. pantā minētais aizliegums tieši neatsaucas uz šo 15. pantu.

   (sal. ar 42.–45. punktu)

3.  Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000 atcelšanu 23. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja, ņemot vērā bērna intereses, nav pieļauts acīmredzams tādas tiesību normas pārkāpums, kura tiek uzskatīta par būtisku dalībvalsts tiesību sistēmā, vai tādu tiesību pārkāpums, kuras šajā tiesību sistēmā ir atzītas par pamattiesībām, ar šo tiesību normu nav atļauts šīs dalībvalsts tiesai, kura uzskata, ka tai ir piekritība lemt par bērna aizgādību, atteikties atzīt citas dalībvalsts tiesas, kura pieņēmusi lēmumu par šī bērna aizgādību, nolēmumu.

   (sal. ar 53. punktu un rezolutīvo daļu)