Lieta C‑367/15

Stowarzyszenie “Oławska Telewizja Kablowa”

pret

Stowarzyszenie Filmowców Polskich

(Sąd Najwyższy lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2004/48/EK – 13. pants – Intelektuālais un rūpnieciskais īpašums – Pārkāpums – Zaudējumu atlīdzības aprēķināšana – Dalībvalsts tiesiskais regulējums – Summa, kas atbilst parasti maksājamo maksājumu divkāršam apmēram

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2017. gada 25. janvāra spriedums

Tiesību aktu tuvināšana – Intelektuālā īpašuma tiesību ievērošana – Direktīva 2004/48 – Pasākumi, procedūras un tiesiskās aizsardzības līdzekļi – Zaudējumu atlīdzības piešķiršana – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta summas, kas atbilst divkāršai atbilstošai atlīdzībai, kas ir jāmaksā par attiecīgā darba lietošanas atļauju, nepierādot faktiski nodarītus zaudējumus – Pieļaujamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48 preambulas 26. apsvērums un 13. panta 1. punkta otrās daļas b) punkts)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir aplūkots pamatlietā un saskaņā ar kuru aizskarto intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks var prasīt personai, kas pārkāpusi šīs tiesības, vai nu atlīdzināt tam nodarītos zaudējumus, ņemot vērā visus attiecīgos lietas apstākļus, vai arī, nepastāvot vajadzībai šim īpašniekam pierādīt faktiskus zaudējumus, samaksāt summu, kura atbilst divkāršai atbilstošajai atlīdzībai, kas būtu bijusi jāmaksā atbilstoši attiecīgā darba izmantošanas atļaujai.

Šaubas par šo interpretāciju nerada, pirmkārt, tas, ka atlīdzība, kas aprēķināta, pamatojoties uz divkāršu hipotētisko autoratlīdzību, nav tieši samērīga ar aizskartajai personai faktiski nodarītajiem zaudējumiem. Šis raksturojums ir raksturīgs visām fiksētām atlīdzībām, kā tas ir skaidri noteikts Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta otrās daļas b) punktā.

Otrkārt, šaubas par minēto interpretāciju nerada arī fakts, ka Direktīvas 2004/48, kā tas izriet no tās preambulas 26. apsvēruma, mērķis nav radīt pienākumu paredzēt sodošu zaudējumu atlīdzību. Pirmkārt, pretēji tam, ko, šķiet, uzskata iesniedzējtiesa, tas, ka Direktīvā 2004/48 nav ietverts pienākums dalībvalstīm paredzēt par “sodošu” dēvētu zaudējumu atlīdzību, nevar tikt interpretēts kā aizliegums ieviest šādu pasākumu. Otrkārt un, tā kā nav jālemj par jautājumu, vai par “sodošu” dēvētas zaudējumu atlīdzības paredzēšana ir vai nav pretēja Direktīvas 2004/48 13. pantam, nešķiet, ka pamatlietā piemērojamā tiesību norma ietvertu pienākumu maksāt šādu zaudējumu atlīdzību.

Visbeidzot, treškārt, attiecībā uz argumentu, ka cietušajai personai, tā kā tā var aprēķināt zaudējumus, pamatojoties uz divkāršu hipotētisko autoratlīdzību, nav vairs jāpierāda cēloņsakarība starp faktu, kas bijis pamatā autortiesību pārkāpumam, un nodarītajiem zaudējumiem, ir jākonstatē, ka šis arguments ir balstīts uz pārāk šauru jēdziena “cēloņsakarība” interpretāciju, saskaņā ar kuru aizskarto tiesību īpašniekam ir jāpierāda cēloņsakarība starp šo faktu un nevis tikai nodarītajiem zaudējumiem, bet arī precīzo summu, ko pēdējais minētais izvirza. Šāda interpretācija nav savienojama ar pašu fiksētas zaudējumu atlīdzības noteikšanas ideju un tātad ar Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta otrās daļas b) punktu, kurā ir atļauta šāda veida atlīdzība.

(skat. 26.–29., 32. un 33. punktu un rezolutīvo daļu)