Lieta C‑342/15

Leopoldine Gertraud Piringer

(Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Advokātu pakalpojumu sniegšanas brīvība – Iespēja dalībvalstīm uzticēt tikai noteiktām advokātu kategorijām formālo dokumentu sagatavošanu, kas rada vai nodod tiesības uz zemi – Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir prasīts, ka paraksta īstumu uz pieteikuma reģistrācijai zemesgrāmatā apliecina notārs

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2017. gada 9. marta spriedums

1. Pakalpojumu sniegšanas brīvība–Advokāti–Direktīva 77/249–Piemērošanas joma–Atkāpes–Dalībvalstu iespēja paredzēt aktu, kam ir publiska ticamība, nekustamā īpašuma jomā sagatavošanu noteiktām advokātu kategorijām–Piemērošana gadījumos, kad ar valsts tiesisko regulējumu tiek prasīts paraksta īstuma uz pieteikuma par ierakstu zemesgrāmatā notariāls apliecinājums–Izslēgšana

   (LESD 56. pants; Padomes Direktīvas 77/249 1. panta 1. punkta otrais teikums)

2. Pakalpojumu sniegšanas brīvība–Atkāpes–Darbības, kas saistītas ar valsts varas īstenošanu–Jēdziens–Paraksta īstuma uz pieteikuma par ierakstu zemesgrāmatā notariāls apliecinājums–Izslēgšana

   (LESD 51., 52. un 62. pants)

3. Pakalpojumu sniegšanas brīvība–Ierobežojumi–Juridiski pakalpojumi–Valsts tiesiskais regulējums, kurā tiek prasīts paraksta īstuma uz pieteikuma par ierakstu zemesgrāmatā notariāls apliecinājums–Pieļaujamība

   (LESD 56. pants)

1.  Padomes 1977. gada 22. marta Direktīvas 77/249/EEK par pasākumiem, kas palīdz advokātiem sekmīgi īstenot brīvību sniegt pakalpojumus, 1. panta 1. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka to nepiemēro dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, kāds ir aplūkots pamatlietā, saskaņā ar kuru parakstu īstuma apliecināšanu uz dokumentiem, kas ir vajadzīgi tiesību uz nekustamo īpašumu nodibināšanai vai pārejai, ir paredzēts veikt valsts notāriem un šī iemesla dēļ tiek izslēgta iespēja šajā dalībvalstī atzīt tādu apliecināšanu, ko ir veicis citā dalībvalstī praktizējošs advokāts.

   Jāsecina, ka Direktīvas 77/249 1. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētā atkāpe vispārīgi neattiecas uz dažādām jurista profesiju kategorijām tādējādi, ka dalībvalstīm, atsaucoties uz šo tiesību normu, būtu piešķirtas tiesības paredzēt formālo dokumentu, kas rada vai nodod tiesības uz zemi, sagatavošanas darbību veikšanu tikai atsevišķām tiesību speciālistu kategorijām, piemēram, notāriem, un tādējādi aizliegt ārvalstu advokātiem aplūkotās darbības veikt minēto dalībvalstu teritorijā. Minētās atkāpes mērķis – kā to savu secinājumu 34. punktā uzsver ģenerāladvokāts – tādējādi ir novērst iespēju, ka citu dalībvalstu advokāti veic attiecīgās darbības Apvienotajā Karalistē vai Īrijā. Šajos apstākļos, tā kā ar Direktīvas 77/249 1. panta 1. punkta otro teikumu iedibinātā atkāpe attiecas tikai uz noteiktām advokātu kategorijām, kurus attiecīgā dalībvalsts ir pilnvarojusi savu profesionālo darbību veikt ar šajā pašā direktīvā identificēto apzīmējumu, nevis uz citām profesijām, kas nav advokāti, ir jāsecina, ka minētā tiesību norma nav piemērojama tādā kā pamatlietā.

   (skat.40., 44., 46. un 47. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 53. –55. punktu)

3.  LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamatlietā, kur parakstu īstuma apliecināšanu uz dokumentiem, kas ir vajadzīgi tiesību uz nekustamo īpašumu nodibināšanai vai pārejai, ir paredzēts veikt valsts notāriem un šī iemesla dēļ tiek izslēgta iespēja minētajā dalībvalstī atzīt tādu apliecināšanu, ko ir veicis citā dalībvalstī praktizējošs advokāts.

   Neļaujot atzīt citā dalībvalstī – šajā gadījumā – Čehijas Republikā, – praktizējoša advokāta paraksta īstuma apliecināšanu, kur viņš saskaņā ar valsts tiesību aktiem likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus, šāda veida kompetences rezervēšana liedz šādam profesionālim piedāvāt šāda veida pakalpojumus klientiem, kuri uz to vēlas atsaukties Austrijā. Tāpat, ņemot vērā šī sprieduma 34. un 35. punktā atgādināto judikatūru, šāda kompetences rezervēšana arī ierobežo Austrijas pilsoņa kā šāda pakalpojuma saņēmēja brīvību atrasties Čehijas Republikā, lai tur saņemtu pakalpojumu, ko nevar saņemt Austrijā ieraksta zemesgrāmatā veikšanai. Tādējādi ir jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma ir LESD 56. pantā garantēto brīvību ierobežojums.

   No vienas puses, kā to tostarp ir uzsvērušas Austrijas un Vācijas valdības, ir jānorāda, ka zemesgrāmatai – it īpaši dažās dalībvalstīs, kurās pazīst latīņu tipa notāru, ir izšķiroša nozīme it īpaši nekustamo īpašumu darījumos. It īpaši, ikvienam ierakstam zemesgrāmatā – kā Austrijas zemesgrāmatā – ir būtiskas sekas tādā nozīmē, ka personas, kura šo ierakstu lūdz veikt, tiesības rodas tikai pēc tā veikšanas. Šādi zemesgrāmatas administrēšana ir būtisks preventīvās justīcijas elements, jo tās mērķis ir nodrošināt likuma pareizu piemērošanu un starp indivīdiem noslēgto darījumu tiesisko noteiktību, kas ir daļa no valsts uzdevumiem un atbildības. Šajos apstākļos valsts tiesību normas, kurās ir noteikta prasība zvērestu nodevušiem profesionāļiem – kā notāri – pārbaudīt ierakstu zemesgrāmatā pareizību, palīdz nodrošināt darījumu nekustamā īpašuma jomā tiesisko noteiktību, kā arī pareizu zemesgrāmatas sistēmas funkcionēšanu, vispārīgākā kontekstā sasaistoties ar tiesībaizsardzības labu praksi, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru ir primārs vispārējo interešu apsvērums (šajā ziņā skat. spriedumu, 1996. gada 12. decembris, Reisebüro Broede, C‑3/95, EU:C:1996:487, 36. punkts). Tādējādi jāsecina, ka Austrijas valdības minētie mērķi ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas ļauj pamatot tādu kā pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu.

   Šajā gadījumā – kā tas arī izriet no tiesas sēdē šajā lietā Austrijas iestāžu iesniegtajiem apsvērumiem, notāra iesaistīšanās ir svarīga un nepieciešama, lai veiktu ierakstu zemesgrāmatā, tādējādi, ka šī profesionāļa līdzdalība neaprobežojas tikai ar personas, kas parakstījusi dokumentu, identitātes apstiprināšanu, bet arī nozīmē to, ka notārs ir iepazinies ar aplūkotā akta saturu, lai nodrošinātu plānotās pārejas likumību, un pārbauda pieteikuma iesniedzēja rīcībspēju.

   Šajos apstākļos tas, ka darbības, kas saistītas ar tādu aktu apliecināšanu, kas rada vai nodod tiesības uz zemi, tiek uzticētas tikai atsevišķām profesionāļu kategorijām, kas, savukārt, ir saistīts ar publisku ticamību un kuru attiecīgā dalībvalsts īpaši kontrolē, ir piemērots pasākums, lai sasniegtu mērķi attiecībā uz pareizu zemesgrāmatas sistēmas funkcionēšanu, kā arī starp indivīdiem noslēgto darījumu likumību un tiesisko noteiktību. Jānorāda arī, ka advokātu darbības, kas izpaužas kā uz dokumentiem uzliktu parakstu īstuma apliecināšana, nav salīdzināmas ar notāru veiktām apliecināšanas darbībām un ka apliecināšanās režīmu regulē striktākas tiesību normas. Šajos apstākļos, tiecoties uz advokātu pakalpojumu sniegšanas brīvību, vispārēja atteikšanās no valsts kontroles funkcijām un efektīvas zemesgrāmatas pieteikumu nodrošināšanas novestu pie traucējumiem zemesgrāmatas sistēmas pareizā funkcionēšanā, kā arī ietekmētu starp indivīdiem noslēgto darījumu likumību un tiesisko noteiktību.

   (skat. 51., 52., 58., 59., 62., 64.–66., 69. un 71. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)