Lieta C‑282/15

Queisser Pharma GmbH & Co. KG

pret

Bundesrepublik Deutschland

(Verwaltungsgericht Braunschweig lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Preču brīva aprite – LESD 34.–36. pants – Pilnībā iekšēja situācija – Pārtikas produktu nekaitīgums – Regula (EK) Nr. 178/2002 – 6. pants – Risku analīzes princips – 7. pants – Piesardzības princips – Regula (EK) Nr. 1925/2006 – Dalībvalsts tiesību akti, ar ko ir aizliegts ražot un laist tirgū uztura bagātinātājus, kuros ir aminoskābes – Situācija, kurā pagaidu atkāpes no šī aizlieguma noteikšana ir valsts iestādes diskrecionārā kompetencē

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2017. gada 19. janvāra spriedums

Tiesību aktu tuvināšana – Pārtikas produktu nekaitīgums – Regula Nr. 178/2002 – Risku novērtējums un piesardzības principa piemērošana – Tāda valsts tiesiskā regulējuma pieņemšana, pilnībā neizvērtējot riskus, ar ko ir aizliegts ražot un laist tirgū atsevišķus uztura bagātinātājus – Iespēja paredzēt atkāpi atbilstoši kompetentās iestādes rīcības brīvībai un tikai uz ierobežotu laikposmu pat attiecīgo vielu nekaitīguma gadījumā – Nepieļaujamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 178/2002 6. un 7. pants)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu, 6. un 7. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj tādus valsts tiesību aktus kā pamatlietā aplūkotie, kuri aizliedz ražot, apstrādāt vai laist tirgū jebkādus uztura bagātinātājus, kas satur aminoskābes, ja vien valsts iestāde, kurai šajā ziņā ir rīcības brīvība, nav piešķīrusi atkāpi, ja šie tiesību akti ir pamatoti ar risku analīzi, kas attiecas tikai uz dažām aminoskābēm, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Katrā ziņā šie panti ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj šādus valsts tiesību aktus, ja tajos ir paredzēts, ka atkāpes no minētajos tiesību aktos paredzētā aizlieguma var tikt piešķirtas tikai uz noteiktu laiku pat gadījumā, ja kādas vielas drošums ir pierādīts.

Šajā ziņā pareizai piesardzības principa piemērošanai ir nepieciešams, pirmkārt, identificēt attiecīgo vielu vai pārtikas produktu iespējami negatīvo ietekmi uz veselību un, otrkārt, samērīgi izvērtēt veselībai radītos riskus, pamatojoties uz uzticamākajiem pieejamiem zinātniskajiem datiem un jaunākajiem starptautisko pētījumu rezultātiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 9. septembris, Monsanto Agricoltura Italia u.c., C‑236/01, EU:C:2003:431, 113. punkts, kā arī 2010. gada 28. janvāris, Komisija/Francija, C‑333/08, EU:C:2010:44, 92. punkts). Tādējādi, ja izrādās, ka veikto pētījumu rezultātu nepietiekamības, nepārliecinošā rakstura vai neprecizitātes dēļ nav iespējams droši noteikt apgalvotā riska esamību vai pakāpi, bet gadījumā, ja risks iestātos, pastāv iespējamība, ka var rasties faktisks kaitējums sabiedrības veselībai, piesardzības princips attaisno ierobežojošu pasākumu ieviešanu, ja vien tie nav diskriminējoši un ir objektīvi (spriedums, 2010. gada 28. janvāris, Komisija/Francija, C‑333/08, EU:C:2010:44, 93. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 178/2002 7. panta 2. punktu pasākumi, kas ir pieņemti, pamatojoties uz šīs regulas 7. panta 1. punktu, ir proporcionāli un ierobežo tirdzniecību ne vairāk, kā vajadzīgs, lai sasniegtu Savienības izraudzīto augsto veselības aizsardzības līmeni, ņemot vērā tehnisko un ekonomisko iespējamību un citus faktorus, ko uzskata par atbilstīgiem attiecīgajā jautājumā. Turklāt šie pasākumi ir jāpārskata saprātīgā termiņā, kas atkarīgs no tā, kāds ir identificētā riska dzīvībai vai veselībai raksturs, un tās zinātniskās informācijas veida, kura ir vajadzīga, lai gūtu lielāku zinātnisku pārliecību un veiktu pilnīgāku riska novērtējumu.

Šāda neskaidrība, kas nav nošķirama no piesardzības jēdziena, ietekmē dalībvalsts rīcības brīvības apjomu un tādējādi iespaido noteikumus par samērīguma principa piemērošanu. Šādos apstākļos ir jāpiekrīt, ka dalībvalsts saskaņā ar piesardzības principu var ieviest aizsardzības pasākumus, negaidot, kamēr šī riska esamība un pakāpe tiek pierādīta pilnībā. Tomēr riska novērtējums nevar tikt balstīts uz tīri hipotētiskiem apsvērumiem (spriedums, 2010. gada 28. janvāris, Komisija/Francija, C‑333/08, EU:C:2010:44, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

(skat. 56., 57., 59., 60. un 68. punktu un rezolutīvo daļu)