Lieta C‑238/15

Maria Do Céu Bragança Linares Verruga u.c.

pret

Ministre de l’Enseignement supérieur et de la Recherche

(Tribunal administratif (Luksemburga) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personu brīva pārvietošanās – Vienlīdzīga attieksme – Sociālās priekšrocības – Regula (ES) Nr. 492/2011 – 7. panta 2. punkts – Finansiāls atbalsts augstākās izglītības iegūšanai – Nosacījums, ka studentiem, kas nedzīvo attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ir jābūt tādu darba ņēmēju bērniem, kas ir bijuši nodarbināti vai veikuši profesionālo darbību šajā dalībvalstī nepārtrauktu, vismaz piecus gadus ilgu laikposmu – Netieša diskriminācija – Pamatojums – Mērķis palielināt to iedzīvotāju īpatsvaru, kam ir augstākās izglītības diploms – Piemērots raksturs – Samērīgums

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2016. gada 14. decembra spriedums

1. Personu brīva pārvietošanās–Darba ņēmēji–Vienlīdzīga attieksme–Sociālās priekšrocības–Jēdziens–Atbalsts uzturēšanās un mācību maksas izdevumu segšanai sakarā ar profesionālām studijām universitātē–Iekļaušana–Labuma guvēji no vienlīdzīgas attieksmes principa–Migrējošā darba ņēmēja bērni

   (Padomes Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts)

2. Personu brīva pārvietošanās–Darba ņēmēji–Vienlīdzīga attieksme–Sociālās priekšrocības–Valsts tiesiskais regulējums, kurā finansiāla atbalsta augstākās izglītības iegūšanai piešķiršanai studentiem nerezidentiem ir izvirzīts nosacījums, ka viņiem ir jābūt tādu darba ņēmēju bērniem, kas ir veikuši profesionālo darbību šajā valstī nepārtrauktu, vismaz piecus gadus ilgu laikposmu–Nepieļaujamība–Pamatojums–Neesamība–Samērīguma principa pārkāpums

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 40. punktu)

2.  Regulas Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā 7. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas ir pretrunā tādiem dalībvalsts tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem finansiāla atbalsta augstākās izglītības iegūšanai piešķiršana studentiem nerezidentiem ir pakārtota nosacījumam, ka vismaz viens no viņa vecākiem ir nostrādājis šajā dalībvalstī minimālu un nepārtrauktu piecus gadus ilgu laikposmu pieteikuma par finansiālu atbalstu iesniegšanas brīdī, bet kuros šāds nosacījums nav paredzēts attiecībā uz studentiem, kas dzīvo minētās dalībvalsts teritorijā, ar mērķi sekmēt personu ar augstākās izglītības diplomu īpatsvara pieaugumu iedzīvotāju vidū.

   Šāds uz dzīvesvietu balstīts nošķīrums var būt nelabvēlīgs citu dalībvalstu pilsoņiem, jo nerezidenti visbiežāk ir citu valstu pilsoņi, un tādējādi tas rada netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, kas var tikt pieļauta tikai ar nosacījumu, ka tā ir objektīvi pamatota. Šajā ziņā sociālais mērķis, kas ir būtiski palielināt to iedzīvotāju daļu, kuriem ir augstākās izglītības diploms, ir Savienības līmenī atzīts vispārējo interešu mērķis. Turklāt nosacījums par vecāka, kurš ir pārrobežu darba ņēmējs, minimālu un nepārtrauktu nodarbinātības laikposmu ir piemērots un nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai. Ir leģitīmi, ka valsts, kas piešķir atbalstu, vēlas nodrošināties, ka pārrobežu darba ņēmējam faktiski ir integrācijas saikne ar sabiedrību, prasīdama pietiekamu piesaisti sabiedrībai, lai cīnītos pret risku, ka parādīsies “studiju stipendiju tūrisms”. Minētais nosacījums var pierādīt šādu darba ņēmēju piesaisti, kā arī saprātīgu iespējamību, ka students atgriezīsies attiecīgajā dalībvalstī pēc tam, kad būs pabeidzis studijas. Tomēr minētais nosacījums pārsniedz to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu leģitīmo mērķi, jo tas neļauj kompetentajām iestādēm piešķirt šo atbalstu, ja vecāki, neraugoties uz dažiem īsiem pārtraukumiem, laikā pirms šī pieteikuma iesniegšanas ir nostrādājuši attiecīgajā dalībvalstī nozīmīgu laikposmu, lai gan šie pārtraukumi nepārtrauc finansiālā atbalsta pieteikuma iesniedzēja piesaisti attiecīgajai dalībvalstij.

   (skat. 43.–47., 57., 58., 69. un 70. punktu un rezolutīvo daļu)