Lieta C‑156/15

SIA “Private Equity Insurance Group”

pret

AS “Swedbank”

(Augstākās tiesas Civillietu departamenta lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2002/47/EK – Piemērošanas joma – Jēdzieni “finanšu nodrošinājums”, “attiecīgās finansiālās saistības” un finanšu nodrošinājuma “sniegšana” – Iespēja realizēt finanšu nodrošinājumu neatkarīgi no maksātnespējas procesa sākšanas – Norēķinu konta līgums, kurā ietverta finanšu nodrošinājuma klauzula

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2016. gada 10. novembra spriedums

1. Tiesību aktu tuvināšana–Finanšu nodrošinājuma līgumi–Direktīva 2002/47–Piemērošanas joma–Attiecīgās finansiālās saistības, ko nodrošina ar finanšu nodrošinājuma līgumu–Jēdziens

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/47 2. panta 1. punkta f) apakšpunkts)

2. Tiesību aktu tuvināšana–Finanšu nodrošinājuma līgumi–Direktīva 2002/47–Piemērošanas joma–Attiecināšana vienīgi uz naudas līdzekļiem, kas iemaksāti kontos, kuri tiek izmantoti Direktīvā 98/26 paredzētajās maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās–Izslēgšana

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/26 un Direktīvas 2002/47 preambulas 1. un 4. apsvērums)

3. Tiesību aktu tuvināšana–Finanšu nodrošinājuma līgumi–Direktīva 2002/47–Piemērošanas joma–Finanšu nodrošinājuma sniegšana–Jēdziens

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/47 2. panta 2. punkts)

4. Eiropas Savienības tiesības–Interpretācija–Metodes–Gramatiska, sistēmiska, vēsturiska un teleoloģiska interpretācija–Attiecīgā tiesību akta mērķa un vispārējās sistēmas ņemšana vērā

5. Tiesību aktu tuvināšana–Finanšu nodrošinājuma līgumi–Direktīva 2002/47–Finanšu nodrošinājuma līgumu izpilde–Norēķinu konta līgums, kurā ietverta finanšu nodrošinājuma klauzula–Iespēja realizēt nodrošinājumu neatkarīgi no maksātnespējas procesa uzsākšanas pret nodrošinājuma devēju–Nosacījumi

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/47 4. pants un 8. panta 1.–3. punkts)

6. Eiropas Savienības tiesības–Principi–Vienlīdzīga attieksme–Jēdziens

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pants)

7. Tiesību aktu tuvināšana–Finanšu nodrošinājuma līgumi–Direktīva 2002/47–Finanšu nodrošinājuma līgumu izpilde–Atšķirīga attieksme pret finanšu nodrošinājuma ņēmējiem un citu veidu ķīlas ņēmējiem saistībā ar maksātnespējas procesa uzsākšanas pret nodrošinājuma devēju sekām–Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums–Neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/47 1. panta 2. punkta e) apakšpunkts, 3. pants, 4. panta 1. punkts un 8. panta 2. punkts)

8. Prejudiciāli jautājumi–Tiesas kompetence–Robežas–Vispārīgi vai hipotētiski jautājumi–Jautājums ar abstraktu vai tikai hipotētisku raksturu attiecībā uz pamatlietas priekšmetu–Nepieņemamība

   (LESD 267. pants)

9. Prejudiciāli jautājumi–Pieņemamība–Lūgums, kurā nav sniegti nekādi precizējumi par faktiskajiem apstākļiem un tiesisko regulējumu un nav norādīts vēršanās Tiesā pamatojums–Nepieņemamība

   (LESD 267. pants; Tiesas statūtu 23. pants; Tiesas Reglamenta 94. panta c) punkts)

1.  Direktīvas 2002/47 par finanšu nodrošinājuma līgumiem 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā ietvertā jēdziena “attiecīgās finansiālās saistības” definīcija aptver tādu situāciju, kurā nodrošinājums sedz visus bankas prasījumus pret norēķinu konta turētāju. Pirmkārt, nepastāvot tiešam Direktīvas 2002/47 tekstā paredzētam ierobežojumam, formulējums kas dod tiesības saņemt skaidras naudas izmaksu, kurš ir ietverts Direktīvas 2002/47 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā iekļautajā definīcijā, ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz visām saistībām, kas dod tiesības saņemt skaidras naudas izmaksu. un līdz ar to arī uz norēķinu konta turētāja parastajiem finansiālajiem parādiem pret tā banku kā, piemēram, komisijas maksa par konta apkalpošanu.

   Otrkārt, ciktāl attiecīgās finansiālās saistības atbilstoši Direktīvas 2002/47 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā ietvertās definīcijas formulējumam pilnīgi vai daļēji var būt pašreizējas vai nākotnes saistības, tostarp arī saistības, kas izriet no vispārēja nolīguma vai līdzīgiem noteikumiem, šī definīcija attiecas arī uz tādu situāciju, kurā nodrošinājums aptver ne vien individuālās saistības, bet arī visus bankas prasījumus pret norēķinu konta turētāju.

   (skat. 30.–32. punktu)

2.  Lai arī ir tiesa, kā tas izriet no Direktīvas 2002/47 par finanšu nodrošinājuma līgumiem preambulas 1. un 4. apsvēruma, ka šī direktīva ir pieņemta kontekstā, ko it īpaši veido Direktīva 98/26 par norēķinu galīgumu maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās, un ka Savienības likumdevējs bija uzskatījis, ka būtu pareizi ieviest kopīgus noteikumus attiecībā uz nodrošinājumiem, kas sniegti atbilstīgi šajā pēdējā minētajā direktīvā paredzētajām maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmām, ar Direktīvu 2002/47, kā tas arī ir atgādināts tās preambulas 4. apsvērumā, ir papildināti spēkā esošie tiesību akti, risinot citus jautājumus un paplašinot tos. No tā izriet, ka nevar uzskatīt, ka Direktīvas 2002/47 ratione materiae piemērošanas joma būtu attiecināma vienīgi uz naudas līdzekļiem, kas iemaksāti kontos, kuri tiek izmantoti Direktīvā 98/26 paredzētajās maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās.

   (skat. 34. un 35. punktu)

3.  Atbilstoši Direktīvas 2002/47 par finanšu nodrošinājuma līgumiem 2. panta 2. punkta pirmajā teikumā ietvertajai definīcijai finanšu nodrošinājuma sniegšana nozīmē tā nodošanu, pārvedumu, turēšanu, reģistrēšanu vai citādas darbības, kuru rezultātā šis finanšu nodrošinājums nonāk šī finanšu nodrošinājuma ņēmēja vai tā pilnvarotas personas valdījumā vai kontrolē. Šajā ziņā nodrošinājuma, kurš attiecas uz parastā norēķinu kontā iemaksātiem naudas līdzekļiem, ņēmējs var tikt uzskatīts par tādu, kas ir ieguvis šos līdzekļus valdījumā vai kontrolē, tikai tad, ja nodrošinājuma devējam ir liegts tos izmantot.

   (skat. 37. un 44. punktu)

4.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 39. punktu)

5.  Direktīva 2002/47 par finanšu nodrošinājuma līgumiem ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tāda finanšu nodrošinājuma ņēmējam, saskaņā ar kuru norēķinu kontā esošie naudas līdzekļi kalpo kā finanšu ķīla bankai, lai nodrošinātu visus tās prasījumus pret konta turētāju, tiek piešķirtas tiesības realizēt šo nodrošinājumu neatkarīgi no maksātnespējas procesa uzsākšanas pret nodrošinājuma devēju, tikai tad, ja, pirmkārt, līdzekļi, kas ir minētā nodrošinājuma priekšmets, ir tikuši ieskaitīti attiecīgajā kontā pirms šī procesa uzsākšanas vai ja šie līdzekļi tajā ir tikuši ieskaitīti šīs uzsākšanas dienā, ja banka ir pierādījusi, ka tai nebija zināms par minētā procesa uzsākšanu vai ka tā saprātīgi nevarēja to zināt, un ja, otrkārt, minētā konta turētājam bija liegts izmantot minētos līdzekļus pēc to ieskaitīšanas šajā kontā.

   Finanšu nodrošinājums principā neietilpst Direktīvas 2002/47 piemērošanas jomā, ja tas ir sniegts pēc maksātnespējas procesa sākšanas. Atbilstoši šīs direktīvas 8. panta 1. un 3. punktam būtībā netiek pieļauts, ka maksātnespējas procesam varētu būt atpakaļejošs spēks attiecībā uz finanšu nodrošinājumu, kas ir sniegts pirms šī procesa sākšanas. Savukārt saskaņā ar minētās direktīvas 8. panta 2. punktu, ja nodrošinājums ir sniegts pēc šāda procesa sākšanas, nodrošinājuma līgumam ir tiesisks spēks un tas ir saistošs trešām personām tikai izņēmuma kārtā, proti, tikai tad, ja nodrošinājums ir sniegts šī procesa sākšanas dienā un ja nodrošinājuma ņēmējs var pierādīt, ka nav zinājis un nav varējis zināt par šāda procesa sākšanu. No tā izriet, ka, neskarot šīs pašas direktīvas 8. panta 2. punktā paredzētos gadījumus, šī direktīva neattiecas uz nodrošinājumu, kas ir sniegts pēc maksātnespējas procesa sākšanas.

   (skat. 45., 46. un 54. punktu un rezolutīvo daļu)

6.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 49. punktu)

7.  Ar Direktīvā 2002/47 par finanšu nodrošinājuma līgumiem ieviesto režīmu, lai arī atbilstoši tam ir izslēgts, ka finanšu nodrošinājuma izmantošana varētu būt atkarīga no kādas formālas darbības, šī nodrošinājuma ņēmējiem ir piešķirtas tiesības īstenot šo nodrošinājumu neatkarīgi no maksātnespējas procesa uzsākšanas pret nodrošinājuma devēju. Tādējādi ar šo režīmu finanšu nodrošinājumam tiek piešķirta priekšrocība salīdzinājumā ar citiem ķīlas veidiem, uz kuriem nav attiecināma šīs direktīvas piemērošanas joma. Tomēr šādas atšķirīgas attieksmes pamatā ir objektīvs kritērijs, kurš ir saistīts ar Direktīvā 2002/47 izvirzīto leģitīmo mērķi stiprināt tiesisko noteiktību un finanšu nodrošinājuma efektivitāti, lai nodrošinātu finanšu sistēmas stabilitāti.

   Tāpat Direktīvas 2002/47 ratione materiae piemērojamība ir atkarīga no nodrošinājuma sniegšanas un, ievērojot šīs direktīvas 8. panta 2. punktu, paredz, ka šai sniegšanai ir jābūt notikušai pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas. No tā izriet, ka uz līdzekļiem, kas nodrošinājuma devēja kontā ir tikuši ieskaitīti pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas, principā nevar tikt attiecināts ar Direktīvu 2002/47 izveidotais režīms. Turklāt saistībā ar minētās direktīvas piemērošanu ratione personae atbilstoši tās 1. panta 3. punktam dalībvalstis var noteikt, ka šīs direktīvas darbības jomā neietilpst finanšu nodrošinājuma līgumi, kur viena puse ir šīs direktīvas 2. punkta e) apakšpunktā minētā persona. Visbeidzot ar Direktīvu 2002/47 ieviestais režīms attiecas tikai uz daļu no nodrošinājuma ņēmēja aktīviem attiecībā uz kuru tas ir piekritis veikt zināma veida atsavināšanu. Šādos apstākļos Direktīvas 2002/47 spēkā esamība nevar tikt apstrīdēta, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu

   (skat. 50.–53. punktu)

8.  Pamats prejudiciāla jautājuma uzdošanai ir nevis iespēja uzklausīt konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet vajadzība faktiski iztiesāt lietu, kas saistīta ar Savienības tiesībām. Šajā ziņā, ja iesniedzējtiesa atzīst, ka pamatlietas kontekstā tās jautājumi ir tīri hipotētiski jautājumi, tas, ka uzdotie jautājumi varētu būt būtiski saistībā ar iespējamu attiecīgā valsts likuma konstitucionalitātes pārbaudi, ko varētu veikt konstitucionālā tiesa, nevar atņemt minētajiem jautājumiem to hipotētisko raksturu.

   (skat. 56.–58. punktu)

9.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 61.–63. punktu)