Lieta C‑155/15

George Karim

pret

Migrationsverket

(Kammarrätten i Stockholm – Migrationsöverdomstolen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Regula (ES) Nr. 604/2013 — Dalībvalsts, kas ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa kādā no dalībvalstīm iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu, noteikšana — 18. pants — Patvēruma meklētāja, kura pieteikums vēl tiek izskatīts, atpakaļuzņemšana — 19. pants — Atbildības izbeigšanās — Prombūtne no dalībvalstu teritorijas vismaz trīs mēnešus — Jauna atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūra — 27. pants — Tiesību aizsardzības līdzeklis — Pārbaudes tiesā apjoms”

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2016. gada 7. jūnija spriedums

1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Atbildīgās dalībvalsts pienākums pārbaudīt pieteikumu, ja persona, kas lūdz starptautisko aizsardzību, tiek uzņemta atpakaļ – Robežas – Atbildības beigšanās gadījumā, ja prombūtne no šīs dalībvalsts teritorijas ir vismaz trīs mēnešus – Sekas

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 19. panta 2. punkts)

2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Pārsūtīšanas lēmuma, kas pieņemts attiecībā uz patvēruma meklētāju, pārsūdzība – Iespēja atsaukties uz normas par dalībvalsts atbildības beigšanos neievērošanu – Pārbaude tiesā – Tvērums

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 preambulas 19. apsvērums un 19. panta 2. punkts un 27. panta 1. punkts)

1.  Regulas Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 19. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šis noteikums, proti, tā otrā daļa, ir piemērojams trešās valsts pilsonim, kurš pēc pirmā patvēruma pieteikuma iesniegšanas dalībvalstī iesniedz pierādījumus, ka viņš ir atstājis dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem pirms jauna patvēruma pieteikuma iesniegšanas citā dalībvalstī.

   Proti, Regulas Nr. 604/2013 19. panta 2. punkta pirmajā daļā principā ir noteikts, ka šīs regulas 18. panta 1. punktā noteiktās uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas saistības izbeidzas, ja atbildīgā dalībvalsts, kad tai tiek pieprasīts uzņemt atpakaļ patvēruma meklētāju, var konstatēt, ka attiecīgā persona ir atstājusi dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem. Tomēr šās regulas 19. panta 2. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka pieteikumu, kas iesniegts pēc šī prombūtnes laikposma, uzskata par jaunu pieteikumu, kas ir pamatā jaunai procedūrai, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti. No tā izriet, ka situācijā, kad trešās valsts pilsonis pēc tam, kad viņš ir iesniedzis pirmo patvēruma pieteikumu dalībvalstī, ir pametis dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem pirms jauna patvēruma pieteikuma iesniegšanas citā dalībvalstī, Regulas Nr. 604/2013 19. panta 2. punktā dalībvalstij, kurā ir iesniegts jaunais patvēruma pieteikums, ir likts novest līdz galam par šī jaunā pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesu atbilstoši šajā regulā noteiktajām normām.

   (sal. ar 15.–18. punktu un rezolutīvas daļas 1) punktu)

2.  Regulas Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ceļot prasību par attiecībā uz patvēruma meklētāju pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, viņš var norādīt uz šīs regulas 19. panta 2. punkta otrajā daļā noteiktās normas neievērošanu.

   Proti, Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar tās preambulas 19. apsvērumu, dod patvēruma meklētājam tādu efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli pret pārsūtīšanas lēmumu, kas pieņemts attiecībā pret viņu, kurš tostarp var attiekties uz šīs regulas piemērošanas pārbaudi un kurš tādējādi var likt apšaubīt dalībvalsts atbildību, pat ja nav sistēmisku problēmu patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāvētu necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. panta nozīmē. Turklāt šīs regulas 19. panta 2. punkta otrajā daļā esošā norma nosaka ietvaru, kādā šim procesam jānoris, ja trešās valsts pilsonis pēc pirmā patvēruma pieteikuma iesniegšanas dalībvalstī ir pametis dalībvalstu teritoriju uz vismaz trim mēnešiem pirms ir iesniedzis jaunu patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī. Proti, no šī noteikuma izriet, ka šādā situācijā dalībvalstij, kurā ir iesniegts jaunais patvēruma pieteikums, ir jānoved līdz galam par šī jaunā pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process. Šis jaunais noteikšanas process atšķiras no tā, ko sākotnēji veikusi dalībvalsts, kurā ticis iesniegts pirmais patvēruma pieteikums, un tas var noslēgties ar jaunas atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 604/2013 III nodaļā noteiktajiem kritērijiem.

   Tātad, lai pārliecinātos, ka apstrīdētais pārsūtīšanas lēmums ticis pieņemts, pareizi piemērojot šajā regulā paredzētās atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras, iesniedzējtiesai, kurā ir celta prasība par pārsūtīšanas lēmumu, ir jāvar pārbaudīt patvēruma meklētāja, kurš norāda uz minētās regulas 19. panta 2. punkta otrās daļas normas pārkāpumu, apgalvojumus.

   (sal. ar 22.–27. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)