Lieta T‑817/14

Zoofachhandel Züpke GmbH u.c.

pret

Eiropas Komisiju

“Ārpuslīgumiskā atbildība — Dzīvnieku veselība — Putnu gripas kontrole — Aizliegums Savienībā importēt savvaļā notvertus savvaļas putnus — Regula (EK) Nr. 318/2007 un Īstenošanas regula (ES) Nr. 139/2013 — Pietiekami būtisks tiesību normu, ar kurām privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums — Acīmredzama un smaga novērtējuma brīvības robežu neievērošana — Samērīgums — Rūpības pienākums — Pamattiesību hartas 15.–17. pants”

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2016. gada 17. marta spriedums

1. Ārpuslīgumiskā atbildība — Nosacījumi — Prettiesiskums — Pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums — Tiesiskais regulējums dzīvnieku veselības jomā — Prasība par attiecīgās iestādes rīcības brīvības robežu acīmredzamu un būtisku pārkāpšanu

   (LESD 43. un 340. panta otrā daļa)

2. Eiropas Savienības tiesības — Principi — Samērīgums — Apjoms

   (EKL 5. panta 4. punkts)

3. Eiropas Savienības tiesības — Principi — Piesardzības princips — Apjoms

   (LESD 11. pants, 168. panta 1. punkts, 169. panta 1. un 2. punkts un 191. panta 1. un 2. punkts)

4. Lauksaimniecība — Tiesību aktu tuvināšana dzīvnieku veselības jomā — Veterinārās un zootehniskās pārbaudes, kas piemērojamas Kopienā iekšējā tirdzniecībā ar dzīviem dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem — Direktīva 91/496 — Aizsargpasākumi, kas vērsti pret importu no trešās valsts — Jēdziens — Komisijas regulas, kurās ir noteikti ierobežojumi atsevišķu putnu importam Savienībā, nenorādot konkrētu trešo valsti — Izslēgšana

   (Komisijas Regulas Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013; Padomes Direktīvas 91/496 18. panta 1. punkts)

5. Lauksaimniecība — Tiesību aktu tuvināšana dzīvnieku veselības jomā — Veterinārās un zootehniskās pārbaudes, kas piemērojamas Kopienā iekšējā tirdzniecībā ar dzīviem dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem — Regulas Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013, kurās ir noteikts aizliegums importēt savvaļā notvertus savvaļas putnus — Apstiprinātā audzēšanas uzņēmumā nebrīvē audzētu putnu importa ierobežojumi — Samērīguma un piesardzības principu pārkāpums — Neesamība

   (LESD 43. pants; Komisijas Regulas Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013; Padomes Direktīva 92/65)

6. Lauksaimniecība — Tiesību aktu tuvināšana dzīvnieku veselības jomā — Veterinārās un zootehniskās pārbaudes, kas piemērojamas Kopienā iekšējā tirdzniecībā ar dzīviem dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem — Regulas Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013, kurās ir noteikts aizliegums importēt savvaļā notvertus savvaļas putnus — Aizlieguma nepiemērošana nebrīvē audzētiem putniem — Samērīguma principa pārkāpums — Neesamība

   (Komisijas Regulas Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013)

7. Eiropas Savienības tiesības — Principi — Labas pārvaldības princips — Pienākums ievērot pienācīgu rūpību — Apjoms

8. Lauksaimniecība — Tiesību aktu tuvināšana dzīvnieku veselības jomā — Veterinārās un zootehniskās pārbaudes, kas piemērojamas Kopienā iekšējā tirdzniecībā ar dzīviem dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem — Regulas Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013, kurās ir noteikts aizliegums importēt savvaļā notvertus savvaļas putnus — Brīvības izvēlēties profesiju, darījumdarbības brīvības un tiesību uz īpašumu nesamērīga ierobežošana — Neesamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15.–17. pants; Komisijas Regulas Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013)

1.  Savienības ārpuslīgumiskās atbildības jomā pirmais nosacījums par attiecīgās iestādes vai struktūras prettiesisko rīcību prasa, lai ir pierādīts pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kurā ir piešķirtas tiesības privātpersonām. Šī prasība neatkarīgi no attiecīgā prettiesiskā tiesību akta rakstura paredz novērst situāciju, ka risks atlīdzināt attiecīgo uzņēmumu apgalvotos zaudējumus kavētu attiecīgās iestādes iespējas pilnībā īstenot savu kompetenci vispārējās interesēs saistībā ar normatīvu aktu izstrādi vai ekonomiskās politikas izvēli, kā arī administratīvās kompetences jomā, tomēr neliekot privātpersonām ciest acīmredzamas vai nepiedodamas pienākumu neizpildes sekas.

   Attiecībā uz iespējamu pietiekami būtisku tiesību normu dzīvnieku veselības jomā pārkāpumu – šādam pārkāpumam ir jābūt balstītam uz acīmredzamu un smagu tās rīcības brīvības robežu neievērošanu, kas Savienības likumdevējam ir piešķirta, lai īstenotu savas pilnvaras kopējās lauksaimniecības politikas jomā atbilstoši LESD 43. pantam. Šīs novērtējuma brīvības izmantošana faktiski nozīmē Savienības likumdevēja vajadzību prognozēt un izvērtēt sarežģīta un nenoteikta rakstura ekoloģijas, zinātnes, tehnikas un ekonomikas attīstību. Šajā ziņā, lai gan Savienības iestādēm ir jāņem vērā pētījumi un zinātniskie atzinumi, politiskā izvēle, kas nosaka pienācīgu aizsardzības līmeni sabiedrībai, ir jāizdara minētajām iestādēm, nevis zinātniekiem.

   (sal. ar 41.–43. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 50. punktu)

3.  Piesardzības princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no LESD 11. panta, 168. panta 1. punkta, 169. panta 1. un 2. punkta un 191. panta 1. un 2. punkta un kas attiecīgajām iestādēm paredz pienākumu, īstenojot savas ar attiecīgo tiesisko regulējumu piešķirtās pilnvaras, veikt pasākumus, kas ir piemēroti, lai novērstu atsevišķus iespējamos draudus sabiedrības veselībai, drošībai un videi, ar šo interešu aizsardzību saistītajām prasībām piešķirot prioritāru spēku pār ekonomikas interesēm. Tādējādi, ja pastāv zinātniski neskaidri jautājumi par draudu cilvēka veselībai esamību vai pakāpi, piesardzības princips ļauj iestādēm veikt aizsardzības pasākumus, negaidot, ka pilnībā pierādīsies šo draudu esamība un smagums vai ka radīsies veselībai nelabvēlīgas sekas. Turklāt, ja sakarā ar nepietiekamu, nepārliecinošu vai neprecīzu rezultātu vai pētījumu raksturu nav iespējams precīzi noteikt riska pastāvēšanu vai tā apmēru, bet pastāv iespēja, ka sabiedrības veselībai tiks nodarīts reāls kaitējums gadījumā, ja risks īstenotos, piesardzības princips pamato ierobežojošu pasākumu veikšanu ar nosacījumu, ka tie nav diskriminējoši un ir objektīvi.

   (sal. ar 51. punktu)

4.  Regulas Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013, ar ko nosaka dzīvnieku veselības nosacījumus dažu putnu ievešanai Kopienā un attiecīgos karantīnas nosacījumus, nav aizsargpasākumi, kas būtu pieņemti, balstoties uz Direktīvas 91/496, ar ko nosaka principus attiecībā uz tādu dzīvnieku veterināro pārbaužu organizēšanu, kurus Kopienā ieved no trešām valstīm, 18. panta 1. punktu, bet gan tās atbilstoši to juridiskajiem pamatiem nosaka visām trešajām valstīm vispārējas dzīvnieku veselības prasības dzīvnieku importēšanai Savienībā. Juridiskajos pamatos, uz kuriem ir balstītas šīs regulas, nav nekādas atsauces uz konkrētu trešo valsti, kurā būtu pierādīts veselības apdraudējums.

   (sal. ar 60. un 61. punktu)

5.  Tāds tiesiskais regulējums, ar kuru paredzēti nosacījumi putnu importam Savienībā no trešajām valstīm, kas var sniegt garantijas, kuras ir līdzvērtīgas Savienības garantijām, un kas iekļauts Regulās Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013, ar ko nosaka dzīvnieku veselības nosacījumus dažu putnu ievešanai Kopienā un attiecīgos karantīnas nosacījumus, atbilst Direktīvas 92/65, ar ko paredz veterinārsanitārās prasības attiecībā uz tādu dzīvnieku, spermas, olšūnu un embriju tirdzniecību un importu Kopienā, uz kuriem neattiecas veterinārsanitārās prasības, kas paredzētas īpašos Kopienas noteikumos, kuri minēti Direktīvas 90/425 A pielikuma II iedaļā, mērķiem un priekšrakstiem, kā arī piesardzības principam, un nav arī nesamērīgs.

   Šajā ziņā attiecībā uz Regulās Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013 iekļauto prasību, ka dzīvniekiem ir jānāk no apstiprināta audzēšanas uzņēmuma, kurā tie tiek audzēti nebrīvē, nevis no savvaļas, ņemot vērā šaubas par notverto savvaļas dzīvnieku veselības stāvokli, jākonstatē, ka šī prasība, tai pievienojot prasību par efektīvu veterināro sistēmu, ir neatņemams veselības uzraudzības un preventīvas kontroles izcelsmes trešajā valstī nosacījums, kas, savukārt, ir nosacījums tam, lai šī trešā valsts ievērotu garantijas, kas ir līdzvērtīgas Savienības garantijām, un tās iekļaušanai to trešo valstu sarakstā, no kurām ir atļauts dzīvnieku imports Savienībā. Tādējādi iepriekšējas atļaujas izsniegšanas princips, kas ir noteikts saskaņā ar minēto regulu juridiskajiem pamatiem un atbilstoši piesardzības principam, ir jāpiemēro, balstoties nevis uz prezumpciju par vispārējo veselības situāciju izcelsmes trešajā valstī, bet gan uz to, vai ir iegūtas garantijas tam, ka tiek uzraudzīta putnu, kas tiek audzēti šajā valstī apstiprinātā audzēšanas iestādē, veselība. Šīs garantijas ļauj ar pietiekamu zinātnisku skaidrību noteikt, vai minētajā valstī, neatkarīgi no tās ģeogrāfiskās atrašanās vietas un šādas prezumpcijas, nav slimību.

   No tā izriet, ka, ciktāl apgalvotais notvertu savvaļas putnu importa aizliegums Savienībā izriet no garantijām, kuras pieprasa princips par iepriekšēju atļauju izsniegšanu trešajā valstī, Komisija, pieprasot šādas garantijas Regulās Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013, rīkojoties savas plašās rīcības brīvības ietvaros atbilstoši LESD 43. pantam, nav pieļāvusi nevienu acīmredzamu kļūdu, nedz arī būtiski pārkāpusi samērīguma principu vai piesardzības principu. Tāpat, attiecībā uz to, vai aizlieguma Savienībā importēt notvertus savvaļas putnus ģeogrāfiskais tvērums šajā gadījumā ir samērīgs, Komisija varēja pārsniegt savu rīcības brīvību un pārkāpt samērīguma principu tikai tad, ja tā neatļautu importēt šādus putnus no zonām, kurās acīmredzami nav putnu gripas. Tomēr, tā kā nav apstākļu, kas skaidri un ar pietiekamu pierādījuma spēku apliecinātu to, ka atsevišķas valstis vai atsevišķi kontinenti, it īpaši Dienvidamerika un Okeānija, būtu ilgstoši neskarti vai brīvi no putnu gripas vīrusa vai ka vispārīgi notvertie savvaļas putni nerada nekādu šī vīrusa izplatības risku, jākonstatē, ka joprojām ir augsta līmeņa zinātniska nenoteiktība saistībā ar putnu gripas izplatības risku Savienībā, importējot notvertus savvaļas putnus no pasaules trešajām valstīm.

   (sal. ar 66., 68.–72., 84. un 85. punktu)

6.  Attiecībā uz Regulām Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013, ar ko nosaka dzīvnieku veselības nosacījumus dažu putnu ievešanai Kopienā un attiecīgos karantīnas nosacījumus, nevar pārmest Komisijai, ka tā ir veikusi acīmredzami nesamērīgu pasākumu, nošķirot savvaļas putnus un nebrīvē izaudzētus putnus. Attiecībā uz risku novēršanu savvaļas putni atšķiras no nebrīvē audzētiem putniem, jo šo pēdējo minēto putnu gadījumā ir iespējams noteikt stingru veselības kontroli jau kopš to dzimšanas, pat paredzot to audzēšanu slēgtā vidē vai tos norobežojot no mājputniem.

   (sal. ar 91. un 93. punktu)

7.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 107. punktu)

8.  Brīvība izvēlēties profesiju, darījumdarbības brīvība un tiesības uz īpašumu ir pamattiesības, kas ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15.–17. pantā. Tomēr šīs tiesības nav uztveramas kā absolūtas prerogatīvas, bet gan ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Tādējādi to izmantošanai var tikt piemēroti ierobežojumi ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst Savienības vispārējo interešu mērķim un attiecībā uz vēlamo mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu traucējumu, kas apdraudētu pašu tādējādi garantēto tiesību būtību.

   Attiecībā uz Regulām Nr. 318/2007 un Nr. 139/2013, ar ko nosaka dzīvnieku veselības nosacījumus dažu putnu ievešanai Kopienā un attiecīgos karantīnas nosacījumus, tām ir leģitīms vispārējo interešu mērķis, proti, cilvēku veselības un dzīvnieku veselības aizsardzība no putnu gripas vīrusa izplatīšanās riska, un tādēļ tie nav acīmredzami nesamērīgi. Līdz ar to tie nevar tikt uzskatīti par nesamērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas būtu apdraudējusi pašu tiesību uz īpašumu un brīvības veikt saimniecisko darbību būtību. Šajā ziņā iespējams apgrozījuma kritums vai iespējama peļņas negūšana saistībā ar pašizmaksas starpībām starp nebrīvē audzētiem putniem un savvaļā notvertiem putniem acīmredzami nerada apdraudējumu pašai to pamattiesību būtībai, kas ievērojami pārsniedz uzņēmējdarbības iespējas.

   (sal. ar 126., 128., 129. un 132. punktu)