Lieta C‑421/14

Banco Primus SA

pret

Jesús Gutiérrez García

(Juzgado de Primera Instancia no 2 de Santander lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 93/13/EEK – Līgumi, kas noslēgti starp komersantiem un patērētājiem – Negodīgi noteikumi – Hipotekārā aizdevuma līgums – Procedūra, vēršot piedziņu uz ķīlas priekšmetu – Noilguma termiņš – Valstu tiesu ierosme – Res judicata spēks

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2017. gada 26. janvāra spriedums

1. Prejudiciāli jautājumi–Tiesas kompetence–Ierobežojumi–Acīmredzami neatbilstoši jautājumi un hipotētiski jautājumi, kas uzdoti kontekstā, kurš neļauj sniegt derīgu atbildi–Jautājumi, kuriem nav sakara ar pamatlietas priekšmetu–Tiesas kompetences neesamība

   (LESD 267. pants)

2. Patērētāju aizsardzība–Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos–Direktīva 93/13–Mērķis

   (Padomes Direktīva 93/13)

3. Patērētāju aizsardzība–Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos–Direktīva 93/13–Valsts tiesas pienākums pēc savas iniciatīvas veikt tās vērtējumam iesniegta nolīguma noteikuma negodīguma pārbaudi–Piemērojamība

   (Padomes Direktīva 93/13)

4. Tiesvedība–Res judicata spēks–Piemērojamība

5. Eiropas Savienības tiesības–Principi–Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā–Piemērojamība–Tiesības piekļūt dažādu līmeņu tiesām–Neesamība

6. Patērētāju aizsardzība–Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos–Direktīva 93/13–Piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra–Tiesvedība, kas norit tādas valsts pārejas tiesību normas pieņemšanas datumā, kurā ir paredzēts noilguma termiņš iebildumu celšanai par piespiedu izpildi–Termiņš, kas sākas nākamajā dienā pēc tiesiskā regulējuma publicēšanas–Nepieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 93/13 6. un 7. pants)

7. Patērētāju aizsardzība–Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos–Direktīva 93/13–Piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra–Valsts tiesai liegta iespēja pēc savas ierosmes atkārtoti izvērtēt aizdevuma līguma noteikumu ļaunprātīgo raksturu, ja tā jau ir lēmusi direktīvas kontekstā lēmumā, kas ieguvis res judicata spēku–Pieļaujamība–Ierobežojumi

   (Padomes Direktīva 93/13)

8. Patērētāju aizsardzība–Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos–Direktīva 93/13–Negodīgs noteikums 3. panta izpratnē–Negodīguma vērtējums valsts tiesā–Kritēriji

   (Padomes Direktīvas 93/13 3. panta 1. un 4. punkts)

9. Patērētāju aizsardzība–Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos–Direktīva 93/13–Noteikuma negodīgā rakstura konstatēšana–Piemērojamība–Valsts tiesas pienākums pēc savas iniciatīvas ņemt vērā visas no šī konstatējuma izrietošās sekas–Komersants, kurš nav piemērojis attiecīgo noteikumu un kurš ir rīkojies saskaņā ar valsts tiesībām–Ietekmes neesamība

   (Padomes Direktīvas 93/13 3. panta 1. un 7. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 29., 30., 33. un 56. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 40., 41. un 51. punktu)

3.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 43. un 51. punktu)

4.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 46. punktu)

5.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 48. punktu)

6.  Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. un 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts pārejas noteikums kā 2013. gada 14. maijaLey 1/2013, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social (Likums 1/2013 par ķīlas devēju aizsardzības stiprināšanas pasākumiem, parādu restrukturizāciju un sociālo īri) ceturtais pārejas noteikums, saskaņā ar kuru patērētāji, pret kuriem piedziņas vēršanas uz ķīlas priekšmetu procedūra tikusi uzsākta, bet nav tikusi pabeigta pirms šī likuma, kurā šī tiesību norma ietilpst, stāšanās spēkā, var īstenot savas tiesības iebildumu celšanai pret šo piespiedu izpildi, pamatojoties uz to, ka līguma noteikumi ir negodīgi, viena mēneša laikā, sākot no nākamās dienas pēc tās, kad publicēts šis likums.

   (skat. 54. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

7.  Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauta valsts tiesību norma, kas izriet no 207. panta 2000. gada 7. janvāraLey 1/2000, de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu), kurā grozījumi izdarīti ar 2013. gada 14. maijaLey 1/2013, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social (Likums 1/2013 par ķīlas devēju aizsardzības stiprināšanas pasākumiem, parādu restrukturizāciju un sociālo īri), pēc tam ar 2013. gada 28. jūnijaReal Decreto‑ley 7/2013, de medidas urgentes de naturaleza tributaria, presupuestarias y de fomento de la investigación, el desarrollo y la innovación (Karaļa dekrētlikums 7/2013 par steidzamiem nodokļu un finanšu pasākumiem un pētījumu, attīstības un inovāciju veicināšanu), savukārt vēl pēc tam – ar 2014. gada 5. septembraReal Decreto‑ley 11/2014, de medidas urgentes en materia concursal (Karaļa dekrētlikums 11/2014 par steidzamiem pasākumiem maksātnespējas gadījumā), ar kuru valsts tiesai tiek aizliegts pēc savas ierosmes atkārtoti izvērtēt līguma noteikumu ļaunprātīgo raksturu, ja tā jau ir lēmusi par visu līguma noteikumu likumību šīs direktīvas kontekstā lēmumā, kas ieguvis res judicata spēku.

   Savukārt, ja viens vai vairāki līguma noteikumi, kuru iespējami ļaunprātīgais raksturs vēl nav ticis vērtēts iepriekšējās strīdīgā līguma pārbaudes tiesā laikā, kuras rezultātā ir ticis pieņemts lēmums ar res judicata spēku, Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurā patērētājs regulāri vēršas ar blakusprasību, pēc lietas dalībnieku pieprasījuma vai pēc savas ierosmes ir jāvērtē – tiklīdz šīs tiesas rīcībā ir šim nolūkam vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums – to iespējamo ļaunprātīgo raksturu.

   (skat. 49., 52. un 54. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

8.  Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

   –

   starp pārdevēju un piegādātāju noslēgta līguma noteikuma iespējami ļaunprātīgā rakstura vērtējums nozīmē noteikt, vai tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam. Šis vērtējums ir jāveic, ņemot vērā valsts tiesību normas, kas ir piemērojamas, ja nepastāv pušu vienošanās, un tiesiskajā regulējumā paredzētos līdzekļus, kas ir patērētāja rīcībā, lai izbeigtu šāda veida negodīgo noteikumu izmantošanu, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko aplūkotais līgums ir noslēgts, kā arī atsaucoties uz visiem apstākļiem tā slēgšanas brīdī;

   –

   ja iesniedzējtiesa uzskata, ka līgumiskais noteikums kāds aplūkots pamatlietā par likumisko procentu aprēķina veidu nav formulēts skaidrā un saprotamā valodā šīs direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē, tādā gadījumā tai ir jāizvērtē, vai šis noteikums ir negodīgs minētās direktīvas 3. panta 1. punktā. Šajā vērtējumā minētajai tiesai tostarp būs jāsalīdzina aprēķina veids un likumisko procentu likmju apmērs, kas ar šo strīdīgā līguma noteikumu faktiski ir noteikti, ar procentu likmi, kas noteikta likumā, un aprēķina parametriem, kā arī ar procentu likmi, kas tika piemērota tirgū dienā, kad pamatlietā aplūkotais līgums tika noslēgts, tādai aizdevuma summai un ilgumam, kas atbilst aplūkotajā aizdevuma līgumā minētajai, un

   –

   runājot par noteikuma par līguma pirmstermiņa izbeigšanu parādnieka saistību neievērošanas noteiktā laikposmā dēļ iespējamo ļaunprātīgo raksturu, šai tiesai tostarp ir jāpārbauda, vai pārdevēja vai piegādātāja iespēja pieprasīt visas aizdevuma summas atmaksu ir atkarīga no tā, ka patērētājs nav izpildījis vienu no saviem pienākumiem, kam ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās, vai šī iespēja ir paredzēta gadījumos, kad šādai līguma neizpildei ir pietiekami nopietns raksturs attiecībā pret aizdevuma ilgumu un summu, vai šī iespēja ietver atkāpi no attiecīgajā jomā piemērojamajām vispārīgo tiesību normām, vai šī iespēja ietver atkāpi no vispārīgo tiesību normām attiecīgajā jomā, ja īpašu līgumtiesību normu nav un ja valsts tiesībās ir paredzēti adekvāti un efektīvi līdzekļi, kas ļautu patērētājam, kam tiek piemērots šāds līguma noteikums, novērst šīs aizdevuma atmaksas pieprasīšanas sekas. (skat. 64. –67. puktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

9.  Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tiesai interpretēt tādu valsts tiesību normu par kredītlīgumu pirmstermiņa izbeigšanu kā Likuma Nr. 1/2000 693. panta 2. punkts, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu Nr. 7/2013, tāpēc ka valsts tiesai, kura konstatējusi šāda līguma noteikuma ļaunprātīgo raksturu, ir aizliegts to atzīt par spēkā neesošu un no tās atkāpties, ja faktiski komersants to nav piemērojis, bet ir ievērojis šajās valsts tiesību normās izvirzītos nosacījumus.

   Tāpēc, lai nodrošinātu Direktīvas 93/13 7. panta preventīvu iedarbību, valsts tiesas, kas konstatē negodīga noteikuma šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē esamību, prerogatīva nevar būt atkarīga no tā, vai šis noteikums faktiski tiek vai netiek piemērots. Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja valsts tiesa ir konstatējusi starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma noteikuma “negodīgumu” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, apstāklis, ka šis noteikums nav ticis izpildīts, pats par sevi nav šķērslis tam, lai valsts tiesa noteiktu visas no minētā noteikuma “negodīguma” izrietošās sekas (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 11. jūnijs, Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑602/13, nav publicēts, EU:C:2015:397, 50. un 54. punkts).

   (skat. 73. un 75. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)