Lieta C‑304/14

Secretary of State for the Home Department

pret

CS

(Upper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Eiropas Savienības pilsonība — LESD 20. pants — Trešās valsts pilsonis, kura apgādībā ir mazgadīgs bērns, Eiropas Savienības pilsonis — Uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kuras valstspiederīgais ir bērns — Bērna tēva vai mātes kriminālsodāmība — Lēmums par tēva vai mātes izraidīšanu, kura rezultātā netieši tiek izraidīts attiecīgais bērns”

Saturs – Tiesas (virspalāta) 2016. gada 13. septembra spriedums

Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Ieceļošanas un uzturēšanās tiesību ierobežošana sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ – Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts izraidīt no šīs valsts teritorijas uz trešo valsti šīs valsts valstspiederīgo, kas ir notiesāts krimināllietā un kurš nodrošina faktisku aizgādību pār mazgadīgu bērnu, kurš ir šis dalībvalsts pilsonis un uzturas minētajā valstī kopš savas dzimšanas, neizmantojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos – Minētā trešās valsts valstspiederīgā izraidīšana, kas liek šim bērnam atstāt Savienības teritoriju – Nepieļaujamība – Robežas – Izraidīšanas pasākuma pieņemšana, pamatojoties uz minētā valstspiederīgā personisko uzvedību – Pieļaujamība – Nosacījumi – Valsts tiesas kompetencē esoša pārbaude

(LESD 20. pants, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants un 24. panta 2. punkts)

LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts no šīs dalībvalsts teritorijas uz trešo valsti izraidīt šādas valsts valstspiederīgo, kas ir ticis notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, pat tad, ja viņš nodrošina tāda mazgadīga bērna faktisko aizgādību, kas ir šīs dalībvalsts, kurā viņš uzturas kopš savs dzimšanas, neizmantojot tiesības uz brīvu pārvietošanos, valstspiederīgais, ja ieinteresētās personas izraidīšana liktu šim bērnam pamest Eiropas Savienības teritoriju, tādējādi atņemot viņam iespēju faktiski izmantot savas galvenās tiesības kā Savienības pilsonim. Tomēr izņēmuma apstākļos dalībvalsts var pieņemt izraidīšanas pasākumu ar nosacījumu, ka tas ir pamatots ar šī trešās valsts valstspiederīgā personīgo uzvedību, kam ir jābūt reālam un pietiekami nopietnam apdraudējumam, kas ietekmē šīs dalībvalsts sabiedrības pamatintereses, un ka tas ir balstīts uz to, ka tiek ņemtas vērā dažādas pastāvošas intereses, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.

Kaut arī LESD 20. pants neietekmē dalībvalstu iespēju atsaukties uz izņēmumu saistībā it īpaši ar sabiedriskās kārtības un valsts drošības saglabāšanu, ciktāl attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā situācija ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, novērtējot viņas situāciju, ir jāņem vērā tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā, interpretētā kopā ar pienākumu ņemt vērā bērna interešu prioritāti, kas ir atzīta hartas 24. panta 2. punktā. Turklāt kā atkāpes no Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu uzturēšanās tiesībām pamatojums sabiedriskās kārtības un valsts drošības jēdzieni ir jāsaprot šauri tādējādi, ka dalībvalstis nevar vienpusēji noteikt to piemērojamību bez Savienības iestāžu kontroles.

“Sabiedriskās kārtības” jēdziens katrā ziņā nozīmē, ka papildus sabiedriskiem traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv faktisks, attiecīgajā brīdī esošs un pietiekami nopietns apdraudējums, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm. “Valsts drošības” jēdziens ietver gan dalībvalsts iekšējo, gan ārējo drošību un tātad nopietns valsts iestāžu un dienestu darbības apdraudējums, kā arī iedzīvotāju izdzīvošana, tāpat kā ārējo attiecību vai tautu mierīgas līdszāspastāvēšanas būtiska traucējuma risks vai arī militāro interešu apdraudējums tādējādi var ietekmēt valsts drošību. Turklāt cīņa pret noziedzību, kas ir saistīta ar narkotiku tirdzniecību organizētā grupā, vai pret terorismu ietilpst “valsts drošības” jēdzienā. Šādos apstākļos, tā kā lēmums par izraidīšanu ir balstīts uz reālu un pietiekami nopietnu draudu pastāvēšanu sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai, ņemot vērā trešās valsts valstspiederīgā, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērni, kuri ir Savienības pilsoņi, izdarītos noziedzīgos nodarījumus, šāds lēmums varētu atbilst Savienības tiesībām.

Taču šāds secinājums nevar tikt izdarīts automātiski, pamatojoties tikai uz ieinteresētās personas iepriekšējo kriminālsodāmību. Tas var izrietēt attiecīgā gadījumā tikai no valsts tiesas izdarīta konkrēta visu aktuālo un atbilstošo lietas apstākļu vērtējuma, ievērojot samērīguma principu, bērna interešu prioritāti un pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa. Tādējādi, izdarot šo vērtējumu, it īpaši ir jāņem vērā attiecīgā indivīda personīgā uzvedība, ieinteresētās personas uzturēšanās attiecīgās dalībvalsts teritorijā ilgums un likumīgums, izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturs un smagums, ieinteresētās personas aktuālās bīstamības sabiedrībai pakāpe, attiecīgā bērna vecums un viņa veselības stāvoklis, kā arī viņa ģimenes un ekonomiskā situācija.

Šajā ziņā valsts tiesai ir jānovērtē, pirmkārt, attiecīgā trešā valsts valstspiederīgā noziedzīgās rīcības bīstamība sabiedrībai un, otrkārt, šādas rīcības iespējamo ietekme uz attiecīgās dalībvalsts sabiedrisko kārtību vai valsts drošību. Saistībā ar līdzsvarošanu, kas ir jāveic, valsts tiesai pēc tam ir jāņem vērā pamattiesības, kuru ievērošanu Tiesa nodrošina, it īpaši tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas ir noteiktas Hartas 7.pantā un jānodrošina samērīguma principa ievērošana. Šajā gadījumā, līdzsvarojot esošās intereses, ir jāņem vērā prioritārās bērna intereses. Īpaša uzmanība ir jāvelta viņa vecumam, stāvoklim attiecīgajā dalībvalstī un viņa atkarības no vecākiem pakāpei.

(skat. 36.–42. un 47.–50. punktu un rezolutīvo daļu)