Lieta C‑274/14

Tiesvedība, ko ierosinājusi Banco de Santander SA

(Tribunal Económico‑Administrativo Central lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (virspalāta) 2020. gada 21. janvāra spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 267. pants – Jēdziens “valsts tiesa” – Kritēriji – Attiecīgās valsts struktūras neatkarība – Locekļu neatceļamība – Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamība

1. Prejudiciālie jautājumi – Vēršanās Eiropas Savienības Tiesā – Valsts tiesa LESD 267. panta izpratnē – Jēdziens – Tribunal Económico‑Administrativo Central (Spānija) – Izslēgšana

   (LESD 267. pants)

   (skat. 51.–77. punktu)

2. Prejudiciālie jautājumi – Vēršanās Eiropas Savienības Tiesā – Valsts tiesa LESD 267. panta izpratnē – Jēdziens – Neatkarības kritērijs – Attiecīgās valsts struktūras locekļu statuss – Neatceļamības prasība – Apjoms

   (LESD 267. pants)

   (skat. 58.–60. un 64.–71. punktu)

3. Prejudiciālie jautājumi – Vēršanās Eiropas Savienības Tiesā – Valsts tiesa LESD 267. panta izpratnē – Jēdziens – Neatkarības kritērijs – Objektivitāte – Jēdziens

   (LESD 267. pants)

   (skat. 61.–63. un 72.–77. punktu)

4. Savienības tiesības – Pārākums – Pretrunā esošas valsts tiesības – Valsts atbalsts – Valsts struktūra, kas ir izveidota ar likumu, lai izskatītu sūdzības nodokļu jomā – Pienākums nepiemērot valsts tiesību aktus, kas neatbilst Savienības tiesību normām ar tiešu iedarbību

   (LESD 108. panta 3. punkts)

   (skat. 78. punktu)

5. Dalībvalstis – Pienākumi – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai nepieciešamo tiesību aizsardzības līdzekļu izveide – Nepieciešamība nodrošināt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mehānisma efektivitāti un Savienības tiesību interpretācijas vienotību – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ekskluzīva lēmumpieņemšanas kompetence ir piešķirta struktūrai, kas neatbilst neatkarības un objektivitātes prasībām – Pieļaujamības nosacījumi – Iespējas pārsūdzēt tiesā šādas struktūras lēmumus esamība

   (LESD 267. pants)

   (skat. 79. punktu)

Rezumējums

Spriedumā lietā Banco de Santander (C‑274/14), kas pasludināts 2020. gada 21. janvārī, Tiesa virspalātas sastāvā nosprieda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Tribunal Económico‑Administrativo Central (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde, Spānija) (turpmāk tekstā – “iesniedzējinstitūcija”), ir nepieņemams tādēļ, ka šī struktūra neatbilst neatkarības kritērijam, kas ir jāizpilda, lai to varētu kvalificēt par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē.

Iesniedzējinstitūcijas Tiesai iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā attiecās uz tādu Komisijas secīgi pieņemtu lēmumu valsts atbalsta jomā ( 1 ) interpretāciju un spēkā esamību, kas pieņemti par Spānijas nemateriālās vērtības norakstīšanas nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs režīmu. Šis lūgums Tiesai iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Banco de Santander un Inspección Financiera (Finanšu inspekcija, Spānija) par nemateriālās vērtības norakstīšanu tādēļ, ka šī banka ir iegādājusies visas Vācijā reģistrētas holdinga sabiedrības kapitāla daļas. Saskaņā ar atbilstošo valsts tiesisko regulējumu iesniedzējinstitūcija izskata pārsūdzības par lēmumiem, kurus pieņem noteiktas centrālās nodokļu iestādes, tostarp šajā lietā aplūkotā, kā arī – kā apelācijas instances institūcija – noteiktus lēmumus, ko pieņēmušas citas Tribunales Económico‑Administrativos (nodokļu pārsūdzības iestādes), kuru teritoriālā kompetence ir ierobežota. Iesniedzējinstitūcijas īpašā palāta izskata ārkārtas pārsūdzības doktrīnas apvienošanai, kuras attiecīgajā gadījumā iesniegt var tikai Ekonomikas un finanšu ministrijas nodokļu ģenerāldirektors.

Tiesa uzskatīja, ka vispirms, ņemot vērā neseno attīstību tās judikatūrā ( 2 ), ir jāizvērtē, vai iesniedzējinstitūcija ir kvalificējama par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē.

Tiesa sākumā atgādināja, ka šāda kvalifikācija tostarp nozīmē, ka iecēlējinstitūcijai ir jāatbilst neatkarības kritērijam. Proti, valstu tiesu, kurām uzticēts piemērot Savienības tiesības, neatkarība ir īpaši būtiska tiesu sadarbības sistēmas, ko iemieso LESD 267. pantā paredzētais prejudiciāla nolēmuma tiesvedības mehānisms, nevainojamai darbībai, un šo mehānismu var iedarbināt vienīgi instance, kurai ir uzticēts piemērot Savienības tiesības un kura tostarp atbilst šim neatkarības kritērijam.

Pirmkārt, attiecībā uz “neatkarības” jēdziena ārējo aspektu Tiesa uzsvēra, ka tas ietver prasību, lai attiecīgā instance pildītu savas funkcijas pilnīgi autonomi, ne ar vienu nebūdama nedz hierarhiskās, nedz padotības attiecībās un nesaņemot jebkādas izcelsmes norādījumus vai instrukcijas, kas it īpaši nozīmē, ka gadījumi, kuros šīs iestādes locekļus var atcelt no amata, būtu jāparedz skaidrās tiesību normās, kas sniedz garantijas, kuras atbilst ar tiesu neatkarību cieši saistītā neatceļamības principa prasībām. Tiesa konstatēja, ka iesniedzējinstitūcijas locekļus var atcelt no amata ar karaļa dekrētu, ko Ministru padome pieņem pēc ekonomikas un finanšu ministra priekšlikuma, un šī atcelšanas kārtība nav paredzēta īpašajā tiesiskajā regulējumā, tādēļ šiem locekļiem ir tikai tās garantijas, kas ir paredzētas vispārīgajos administratīvo tiesību noteikumos.

Otrkārt, attiecībā uz iekšēja rakstura “neatkarības” jēdziena aspektu Tiesa atgādināja, ka tas ir saistīts ar “neitralitātes” jēdzienu, atbilstoši kuram ir jāievēro objektivitāte un, izņemot stingru tiesību normu piemērošanu, ir jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā. “Neatkarības” jēdziens šādā izpratnē nozīmē, ka attiecīgajai struktūrai ir “trešās personas” statuss attiecībā pret iestādi, kas ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu. Ārkārtas pārsūdzības, kas var tikt iesniegta iesniedzējinstitūcijas īpašajā palātā par šīs struktūras lēmumiem, īpašības neļauj uzskatīt, ka pēdējai minētajai ir “trešās personas” statuss attiecībā pret interesēm, kas saduras. Tiesa it īpaši norādīja, ka šādu pārsūdzību var iesniegt tikai Ekonomikas un finanšu ministrijas nodokļu ģenerāldirektors, kurš ietilps sastāvā, kurš šo pārsūdzību izskatīs, tāpat kā nodokļu administrācijas ģenerāldirektors vai dienesta direktors, kurā ietilpst struktūrvienība, kas ir pieņēmusi aktu, uz kuru attiecas lēmums, par kuru ir iesniegta minētā pārsūdzība.

Tiesa piebilda – tas, ka iesniedzējinstitūcija nav “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, to neatbrīvo no pienākuma nodrošināt Savienības tiesību piemērošanu, pieņemot savus lēmumus, un vajadzības gadījumā nepiemērot valsts tiesību normas, kas izrādās pretrunā tādām Savienības tiesību normām, kurām ir tieša iedarbība. Turklāt tas, ka pastāv iespēja pārsūdzēt tiesā iesniedzējinstitūcijas lēmumus, ļauj garantēt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mehānisma efektivitāti, jo šādām valstu tiesām ir iespēja vai attiecīgajā gadījumā – pienākums vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja sprieduma taisīšanai ir nepieciešams lēmums par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību.

( 1 ) Komisijas Lēmums 2011/5/EK (2009. gada 28. oktobris) par nemateriālās vērtības norakstīšanu nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs C 45/07 (ex NN 51/07, ex CP 9/07), ko īstenojusi Spānija (OV 2011, L 7, 48. lpp.); Komisijas Lēmums 2011/282/ES (2011. gada 12. janvāris) par finanšu nemateriālās vērtības amortizāciju nodokļu vajadzībām saistībā ar līdzdalības iegādi ārvalstīs C‑45/07 (ex NN 51/07, ex CP 9/07), ko īstenojusi Spānijas Karaliste (OV 2011, L 135, 1. lpp.), un Komisijas Lēmums (ES) 2015/314 (2014. gada 15. oktobris) par valsts atbalstu SA.35550 (13/C) (ex 13/NN) (ex 12/CP), ko īstenojusi Spānija – shēma finanšu nemateriālās vērtības norakstīšanai nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs (OV 2015, L 56, 38. lpp.).

( 2 ) Savā vērtējumā Tiesa it īpaši ir atsaukusies uz spriedumiem, 2017. gada 16. februāris, Margarit Panicello (C‑503/15, EU:C:2017:126), 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117), un 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:531).