Lieta C‑233/14

Eiropas Komisija

pret

Nīderlandes Karalisti

“Valsts pienākumu neizpilde — LESD 18., 20. un 21. pants — Savienības pilsonība — Pārvietošanās un uzturēšanās tiesības — Diskriminācija pilsonības dēļ — Pabalsts transporta izdevumiem, kas tiek piešķirts valstspiederīgajiem studentiem — Direktīva 2004/38/EK — 24. panta 2. punkts — Izņēmums no vienlīdzīgas attieksmes principa — Uzturēšanas pabalsts studijām stipendiju vai kredītu veidā — Apjoms — Formas prasības pieteikumam par lietas ierosināšanu — Iebildumu saskanīgs izklāsts”

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2016. gada 2. jūnija spriedums

1. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Iebildumu un pamatu izklāsts – Formas prasības – Nepārprotams prasījumu formulējums – Absolūts pieņemamības nosacījums

   (LESD 258. pants; Tiesas Reglamenta 120. panta c) punkts)

2. Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Piemērojamība personām – Studenti, kas ir dalībvalsts pilsoņi, tostarp Erasmus studenti – Iekļaušana – Materiālā piemērošanas joma – Pabalsts transporta izdevumiem, kas tiek piešķirts studentiem – Iekļaušana

   (LESD 18., 20. un 21. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 1. panta a) punkts un 24. panta 1. punkts)

3. Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Atkāpe – Pabalsts transporta izdevumiem, kas tiek piešķirts valstspiederīgajiem studentiem – Pieļaujamība

   (LESD 18. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 32.–35. un 43. punktu)

2.  Savienības dalībvalsts pilsonim, kurš izglītību iegūst citā dalībvalstī, saskaņā ar LESD 18. un 21. pantu ir tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, netiekot pakļautam tiešai vai netiešai diskriminācijai savas pilsonības dēļ. Regulējums, kurā studentiem ir paredzētas braukšanas maksas atlaides tādā ziņā, ka tās viņiem ļauj tieši vai netieši segt savus uzturēšanas izdevumus, ietilpst Līguma par Eiropas Savienības darbību piemērošanas jomā. Turklāt nediskriminācijas princips pilsonības dēļ, kas vispārīgi ir nostiprināts LESD 18. pantā un – attiecībā uz Savienības pilsoņiem, kam piemērojama Direktīva 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, – precizēts šīs direktīvas 24. pantā, aizliedz it īpaši tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ. Šajā ziņā, lai arī minētās direktīvas mērķis ir atvieglot un pastiprināt katram Savienības pilsonim tieši piešķirto primāro un individuālo tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu, tās priekšmets, kā izriet no tās 1. panta a) punkta, tomēr attiecas uz šo tiesību izmantošanas nosacījumiem. Īpaši saistībā ar piekļuvi pabalstiem Savienības pilsonis var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi ar uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem atbilstoši Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktam tikai tad, ja viņa uzturēšanās šīs dalībvalsts teritorijā atbilst šīs direktīvas nosacījumiem.

   (sal. ar 78.–82. punktu)

3.  Kā atkāpe no LESD 18. pantā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa, kas konkrētā ir formulēts Direktīvas 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 24. panta 1. punktā, minētā 24. panta 2. punkts ir jāinterpretē šauri. Lai arī pabalsts transporta izdevumiem ir uzturēšanas pabalsts dalībvalstij valstspiederīgajiem studentiem, vienīgi uzturēšanas pabalsts mācībām stipendiju vai studiju kredītu veidā ietilpst Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā paredzētajā izņēmumā no vienlīdzīgas attieksmes principa.

   Šajā ziņā ar dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru studentam ir tiesības saņemt braukšanas karti, kas viņam ļauj sabiedrisko transportu izmantot bez maksas vai par samazinātu maksu, un viņam nav pienākuma šo pabalstu atmaksāt, ja viņš savas mācības pabeidz desmit gadu laikā, bet tas ir jāatmaksā gadījumā, ja viņš studijas šajā termiņa nepabeidz, tiek izveidots pabalsts transporta izdevumiem, kas pēc pazīmēm un veidola ir vai nu stipendija, vai arī kredīts atkarībā no tā, vai students savas mācības sekmīgi pabeidz desmit gadu laikā. No tā izriet, ka uz šādu pabalstu attiecas atkāpe, kas ir paredzēta Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā. Tātad attiecīgā dalībvalsts, neradīdama tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, šo izņēmumu var izmantot, lai, iekams nav iegūtas pastāvīgas uzturēšanās tiesības, šī pabalsta piešķiršanu atteiktu personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, vai viņu ģimenes locekļi.

   Šajā ziņā nav nozīmes, pirmkārt, jautājumam, vai minētais pabalsts ir nosacīta stipendija vai nosacīts kredīts, un, otrkārt, faktam, ka pabalsts transporta izdevumiem principā tiek piešķirts braukšanas kartes formā, tātad nevis naudā, bet gan natūrā.

   (sal. ar 86., 87., 89.–92., 94. un 95. punktu)