Lieta C‑447/13 P

Riccardo Nencini

pret

Eiropas Parlamentu

“Apelācija — Eiropas Parlamenta deputāts — Pabalsti, lai segtu izdevumus, kuri radušies, pildot parlamentāros pienākumus — Nepamatotu maksājumu atgūšana — Piedziņa — Noilgums — Saprātīgs termiņš”

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2014. gada 13. novembra spriedums

1. Apelācija — Priekšmets — Apelācijas sūdzība, kas iesniegta tikai par tiesāšanās izdevumu apjomu un lietas dalībnieku, kuram jāsedz šie izdevumi — Nepieņemamība

   (Tiesas statūtu 58. panta otrā daļa)

2. Apelācija — Pamati — Vispārējā tiesā izvirzīto pamatu un argumentu vienkārša atkārtošana — Norādītās kļūdas tiesību piemērošanā neidentificēšana — Nepieņemamība — Vispārējās tiesas veiktas Savienības tiesību interpretācijas vai piemērošanas apstrīdēšana — Pieņemamība

   (LESD 256. pants; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa; Tiesas Reglamenta 169. pants)

3. Eiropas Savienības budžets — Finanšu regula — Prasījumu atgūšana no trešām personām — Noilguma termiņš — Mērķis — Termiņa īstenošanas noteikumu, kuri ir saderīgi ar šo mērķi, pieņemšana

   (Padomes Regulas Nr. 1605/2002 73.a pants un 183. pants)

4. Eiropas Savienības budžets — Finanšu regula — Prasījumu atgūšana no trešām personām — Prasība atmaksāt paziņojuma par parādu veidā — Paziņošanas termiņš — Prasījumiem piemērojamā noilguma termiņa pārsniegšana — Atspēkojama prezumpcija par paziņošanas termiņa nesamērīgumu — Neatspēkošanas sekas — Atmaksāšanas pieteikuma atcelšana — Neatsaukšanās uz parādnieka tiesību uz aizstāvību aizskārumu — Ietekmes neesamība

   (Padomes Regulas Nr. 1605/2002 73.a pants; Komisijas Regulas Nr. 2342/2002 85b. pants)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 23. un 25. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 32. un 33. punktu)

3.  Savienības likumdevējs, pieņemot vispārīgu noteikumu, saskaņā ar kuru, kā izriet no Regulas Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, 73.a panta, Savienības prasījumiem attiecībā pret trešajām personām noilgums ir pieci gadi, bija vēlējies eventuālajiem Savienības parādniekiem piešķirt garantiju, ka pēc šī termiņa attiecībā uz tiem saskaņā ar tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības prasībām nevarēs attiecināt šādu prasījumu atgūšanas pasākumus, attiecībā uz kuriem tie tādējādi ir atbrīvoti no pierādījumu iesniegšanas par to, ka šie prasījumi uz tiem neattiecas. Šajā ziņā minētā 73.a panta mērķis it īpaši ir laika ziņā ierobežot iespējas atgūt Savienības prasījumus attiecībā uz trešajām personām, lai izpildītu labas finanšu pārvaldības principu.

   Turklāt, tā kā Regulas Nr. 1605/2002 73.a pantā ir noteikts, ka noilguma termiņa aprēķināšanai izmantojamās dienas noteikšana ir atstāta īstenošanas noteikumiem, kuri saskaņā ar šīs regulas 183. pantu ir jāpieņem Eiropas Komisijai, minētais 73.a pants pats par sevi bez tā īstenošanas noteikumiem nevar tikt izmantots, lai noteiktu, vai attiecībā uz Savienības prasījumu ir iestājies noilgums. Šajā ziņā minētie īstenošanas noteikumi var tikt pieņemti tikai saskaņā ar mērķiem, kuri pamato 73.a pantā paredzēto noteikumu.

   (sal. ar 43.–45. un 52. punktu))

4.  Lai arī ir taisnība, ka ne Regulā Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, ne Regulā Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1605/2002, nav precizēts termiņš, kurā paziņojums par parādu ir jāpaziņo pēc attiecīgā prasījuma rašanās dienas, tiesiskās noteiktības princips prasa, lai, ja nav piemērojamā tiesiskā regulējuma, attiecīgā iestāde šo paziņojumu izdara saprātīgā termiņā.

   Šajā ziņā, ņemot vērā Regulas Nr. 1605/2002 73.a pantā paredzēto prasījumu noilguma termiņu, paziņojuma par parādu paziņošanas termiņš ir jāuzskata par nesaprātīgu, ja šis paziņojums notiek ilgāk nekā pēc pieciem gadiem, sākot no brīža, kad iestāde faktiski varēja izvirzīt savu prasījumu. Šo prezumpciju var atspēkot tikai tad, ja attiecīgā iestāde pierāda, ka, neraugoties uz tās veikto rūpību, kavēšanās rīkoties ir notikusi parādnieka dēļ, it īpaši viņa kavējošas manipulācijas vai negodprātīgas rīcības dēļ. Ja šādu pierādījumu nav, līdz ar to ir jākonstatē, ka iestāde nav izpildījusi saskaņā ar saprātīga termiņa principu paredzētos pienākumus.

   Turklāt Savienības tiesa, ja tā ir konstatējusi šo pienākumu neizpildi, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, nevarēja atturēties atcelt attiecīgo lēmumu par prasījuma atgūšanu, pamatojoties uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija norādījis tiesību uz aizstāvību aizskārumu.

   (sal. ar 47.–49. un 55. punktu)