Lieta C‑365/13

Ordre des architectes

pret

État belge

(Conseil d’État (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)]

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Direktīva 2005/36/EK — 21. un 49. pants — Profesionālo kvalifikāciju atzīšana — Piekļuve arhitekta profesijai — Atbrīvošana no profesionālās prakses”

Kopsavilkums – Tiesas (devītā palāta) 2014. gada 30. aprīļa spriedums

Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darba ņēmēji – Profesionālo kvalifikāciju atzīšana – Direktīvas 2005/36 piemērošanas joma – Piekļuve arhitekta profesijai – Uzņemošās dalībvalsts prasība par profesionālo praksi vai līdzvērtīgu profesionālo pieredzi – Nepieļaujamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/36 21., 46. un 49. pants un V un VI pielikums)

Direktīvas 2005/36 par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu 21. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka uzņēmēja dalībvalsts prasa profesionālās kvalifikācijas, kas iegūta izcelsmes dalībvalstī un ietverta šīs direktīvas V pielikuma 5.7.1. punktā vai VI pielikumā, īpašniekam iziet praksi vai pierādīt, ka viņam ir līdzvērtīga profesionālā pieredze, lai viņš varētu strādāt arhitekta profesijā.

Direktīvas 2005/26 21., 46. un 49. pantā paredzētā profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu automātiskās atzīšanas sistēma, runājot par arhitekta profesiju, neatstāj dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību. Tādējādi, ja dalībvalsts valstspiederīgajam ir kāds no šīs direktīvas V pielikumā vai VI pielikumā paredzētajiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem vai papildu sertifikātiem, viņam ir jādod iespēja strādāt par arhitektu citā dalībvalstī, un pēdējā minētā viņam nedrīkst uzlikt pienākumu iegūt vai pierādīt, ka viņš ir ieguvis, papildu profesionālas kvalifikācijas.

Jebkādas papildu prasības izslēgšana ir obligāta minētās direktīvas kontekstā vēl jo vairāk tāpēc, ka šī izslēgšana atšķirībā no Direktīvas 85/384 par arhitektu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu, tostarp par pasākumiem, kas palīdz sekmīgi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību un brīvību sniegt pakalpojumus, papildina profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzīšanas automātisko raksturu attiecībā uz arhitekta profesiju. Pēdējās minētās direktīvas 23. panta 1. punktā dalībvalstij bija paredzēta iespēja noteikt nosacījumus attiecībā uz papildu praksi tādu kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, kas izdoti citā dalībvalstī, īpašniekiem, kaut arī attiecībā uz minētajiem dokumentiem ir piemērojama savstarpēja atzīšana. Ar Direktīvu 2005/36 šīs tiesības tika atceltas, pēc būtības negrozot noteikumus par savstarpējo atzīšanu.

Tomēr Direktīvā 2005/36 paredzētās automātiskās savstarpējās atzīšanas sistēmas pienācīga darbība līdz ar to liek pieņemt, ka dalībvalstis ir pareizi transponējušas ne tikai šīs direktīvas 21., 46. un 49. pantu, bet arī minētās direktīvas V un VI pielikumu.

(sal. ar 24.–27. punktu un rezolutīvo daļu)

Lieta C‑365/13

Ordre des architectes

pret

État belge

(Conseil d’État (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)]

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Direktīva 2005/36/EK — 21. un 49. pants — Profesionālo kvalifikāciju atzīšana — Piekļuve arhitekta profesijai — Atbrīvošana no profesionālās prakses”

Kopsavilkums – Tiesas (devītā palāta) 2014. gada 30. aprīļa spriedums

Personu brīva pārvietošanās — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Darba ņēmēji — Profesionālo kvalifikāciju atzīšana — Direktīvas 2005/36 piemērošanas joma — Piekļuve arhitekta profesijai — Uzņemošās dalībvalsts prasība par profesionālo praksi vai līdzvērtīgu profesionālo pieredzi — Nepieļaujamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/36 21., 46. un 49. pants un V un VI pielikums)

Direktīvas 2005/36 par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu 21. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka uzņēmēja dalībvalsts prasa profesionālās kvalifikācijas, kas iegūta izcelsmes dalībvalstī un ietverta šīs direktīvas V pielikuma 5.7.1. punktā vai VI pielikumā, īpašniekam iziet praksi vai pierādīt, ka viņam ir līdzvērtīga profesionālā pieredze, lai viņš varētu strādāt arhitekta profesijā.

Direktīvas 2005/26 21., 46. un 49. pantā paredzētā profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu automātiskās atzīšanas sistēma, runājot par arhitekta profesiju, neatstāj dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību. Tādējādi, ja dalībvalsts valstspiederīgajam ir kāds no šīs direktīvas V pielikumā vai VI pielikumā paredzētajiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem vai papildu sertifikātiem, viņam ir jādod iespēja strādāt par arhitektu citā dalībvalstī, un pēdējā minētā viņam nedrīkst uzlikt pienākumu iegūt vai pierādīt, ka viņš ir ieguvis, papildu profesionālas kvalifikācijas.

Jebkādas papildu prasības izslēgšana ir obligāta minētās direktīvas kontekstā vēl jo vairāk tāpēc, ka šī izslēgšana atšķirībā no Direktīvas 85/384 par arhitektu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu, tostarp par pasākumiem, kas palīdz sekmīgi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību un brīvību sniegt pakalpojumus, papildina profesionālo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzīšanas automātisko raksturu attiecībā uz arhitekta profesiju. Pēdējās minētās direktīvas 23. panta 1. punktā dalībvalstij bija paredzēta iespēja noteikt nosacījumus attiecībā uz papildu praksi tādu kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, kas izdoti citā dalībvalstī, īpašniekiem, kaut arī attiecībā uz minētajiem dokumentiem ir piemērojama savstarpēja atzīšana. Ar Direktīvu 2005/36 šīs tiesības tika atceltas, pēc būtības negrozot noteikumus par savstarpējo atzīšanu.

Tomēr Direktīvā 2005/36 paredzētās automātiskās savstarpējās atzīšanas sistēmas pienācīga darbība līdz ar to liek pieņemt, ka dalībvalstis ir pareizi transponējušas ne tikai šīs direktīvas 21., 46. un 49. pantu, bet arī minētās direktīvas V un VI pielikumu.

(sal. ar 24.–27. punktu un rezolutīvo daļu)