Lieta C‑316/13

Gérard Fenoll

pret

Centre d’aide par le travail “La Jouvene”

un

Association de parents et d’amis de personnes handicapées mentales (APEI) d’Avignon

(Cour de cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Sociālā politika — Eiropas Savienības Pamattiesību harta — 31. panta 2. punkts — Direktīva 2003/88/EK — 7. pants — “Darba ņēmēja” jēdziens — Persona ar invaliditāti — Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu — Valsts tiesiskais regulējums, kas ir pretrunā Savienības tiesībām — Valsts tiesas loma”

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2015. gada 26. marta spriedums

1. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – “Darba ņēmēja” jēdziens – Persona ar invaliditāti, kas uzņemta nodarbinātības atbalsta centrā – Iekļaušana – Valsts tiesas kompetencē esoša pārbaude

   (Eiropas Savienības Pamattiesību harta 31. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants)

2. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Valsts tiesiskais regulējums, kas ir pretrunā Savienības tiesībām – Valsts tiesu pienākums veikt valsts tiesību atbilstīgu interpretāciju – Robežas – Attiecīgās dalībvalsts iespējamais pienākums atlīdzināt privātpersonām radušos zaudējumus

   (LES 4. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants)

1.  “Darba ņēmēja” jēdziens Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas var ietvert nodarbinātības atbalsta centrā uzņemto personu, kas kā persona ar invaliditāti nespēj pildīt darba pienākumus parastos apstākļos. Proti, darbībām, kuras minētajā centrā veic personas ar invaliditāti, šķiet, nav tikai margināls un papildu raksturs, jo šīs darbības nav tikušas izveidotas vienīgi tālab, lai nodrošinātu attiecīgajām personām kādu nodarbošanos, kam attiecīgā gadījumā būtu novēršanas mērķis, bet tās, darbiem esot pielāgotiem attiecīgo personu spējām, sniedz arī zināmu ekonomisku labumu. Minētās darbības ļauj gūt vērtību no personu ar smagu invaliditāti ražīguma, lai cik arī tas nebūtu neliels, un tajā pašā laikā nodrošināt viņiem vajadzīgo sociālo aizsardzību.

   Šajā kontekstā valsts tiesai it īpaši jāpārliecinās, vai attiecīgās personas faktiski veiktos darbus var uzskatīt par parasti darba tirgum piederīgiem. Šim nolūkam var tik ņemti vērā ne tikai attiecīgā centra kā uzņēmējas iestādes statūti un prakse un dažādie tā sociālā atbalsta programmas mērķa aspekti, bet arī darbu veikšanas raksturs un kārtība.

   (sal. ar 39., 40., 42. un 43. punktu un rezolutīvo daļu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 48. punktu)

Lieta C‑316/13

Gérard Fenoll

pret

Centre d’aide par le travail “La Jouvene”

un

Association de parents et d’amis de personnes handicapées mentales (APEI) d’Avignon

(Cour de cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Sociālā politika — Eiropas Savienības Pamattiesību harta — 31. panta 2. punkts — Direktīva 2003/88/EK — 7. pants — “Darba ņēmēja” jēdziens — Persona ar invaliditāti — Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu — Valsts tiesiskais regulējums, kas ir pretrunā Savienības tiesībām — Valsts tiesas loma”

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2015. gada 26. marta spriedums

1. Sociālā politika — Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība — Darba laika organizēšana — Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu — “Darba ņēmēja” jēdziens — Persona ar invaliditāti, kas uzņemta nodarbinātības atbalsta centrā — Iekļaušana — Valsts tiesas kompetencē esoša pārbaude

   (Eiropas Savienības Pamattiesību harta 31. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants)

2. Sociālā politika — Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība — Darba laika organizēšana — Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu — Valsts tiesiskais regulējums, kas ir pretrunā Savienības tiesībām — Valsts tiesu pienākums veikt valsts tiesību atbilstīgu interpretāciju — Robežas — Attiecīgās dalībvalsts iespējamais pienākums atlīdzināt privātpersonām radušos zaudējumus

   (LES 4. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants)

1.  “Darba ņēmēja” jēdziens Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas var ietvert nodarbinātības atbalsta centrā uzņemto personu, kas kā persona ar invaliditāti nespēj pildīt darba pienākumus parastos apstākļos. Proti, darbībām, kuras minētajā centrā veic personas ar invaliditāti, šķiet, nav tikai margināls un papildu raksturs, jo šīs darbības nav tikušas izveidotas vienīgi tālab, lai nodrošinātu attiecīgajām personām kādu nodarbošanos, kam attiecīgā gadījumā būtu novēršanas mērķis, bet tās, darbiem esot pielāgotiem attiecīgo personu spējām, sniedz arī zināmu ekonomisku labumu. Minētās darbības ļauj gūt vērtību no personu ar smagu invaliditāti ražīguma, lai cik arī tas nebūtu neliels, un tajā pašā laikā nodrošināt viņiem vajadzīgo sociālo aizsardzību.

   Šajā kontekstā valsts tiesai it īpaši jāpārliecinās, vai attiecīgās personas faktiski veiktos darbus var uzskatīt par parasti darba tirgum piederīgiem. Šim nolūkam var tik ņemti vērā ne tikai attiecīgā centra kā uzņēmējas iestādes statūti un prakse un dažādie tā sociālā atbalsta programmas mērķa aspekti, bet arī darbu veikšanas raksturs un kārtība.

   (sal. ar 39., 40., 42. un 43. punktu un rezolutīvo daļu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 48. punktu)