EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS

(otrā palāta)

2016. gada 20. jūlijā

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

“Civildienests — Tiesvedība — Tiesāšanās izdevumu noteikšana”

Priekšmets

Pieteikums par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu, ko Eiropas Komisija iesniegusi pēc Civildienesta tiesas 2013. gada 14. maija rīkojuma Marcuccio/Komisija (F‑4/12, EU:F:2013:61) izdošanas

Nolēmums

Kopējais tiesāšanās izdevumu apmērs, kas Luigi Marcuccio ir jāatlīdzina Eiropas Komisijai kā atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi lietā F‑4/12, ir EUR 1500. Rezolutīvās daļas 1) punktā minētajai summai pieskaita nokavējuma procentus no šī rīkojuma paziņošanas dienas līdz pilnīgas samaksas dienai atbilstoši likmei, kas aprēķināta, pamatojoties uz likmi, kuru Eiropas Centrālā banka ir noteikusi galvenajām refinansēšanas operācijām, kas spēkā pirmajā mēneša dienā pēc samaksas pienākuma iestāšanās, pieskaitot tai trīs ar pusi punktus.

Kopsavilkums

Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Apmēra noteikšana – Tiesāšanās izdevumu noteikšana, pamatojoties uz prasītāja sniegtām precīzām norādēm vai to neesamības gadījumā – uz Savienības tiesas taisnīgu novērtēšanu – Advokāta atlīdzības vienotas likmes raksturs – Ietekmes uz tiesas rīcības brīvību neesamība

(Civildienesta tiesas Reglamenta 105. panta c) punkts)

Lai novērtētu saistībā ar tiesvedību faktiski radušos izdevumu nepieciešamo raksturu, prasītājam ir jāsniedz precīzas norādes. Tādā pašā veidā tas, ka atlīdzība ir iepriekš noteikta, neietekmē Civildienesta tiesas veikto atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra novērtēšanu, ko šī tiesa veic, pamatodamās uz saviem praksē izstrādātajiem kritērijiem un precīzām norādēm, kuras lietas dalībniekiem tai ir jāsniedz. Lai arī šādas informācijas neesamība nerada šķēršļus Civildienesta tiesai, pamatojoties uz taisnīgu novērtēšanu, noteikt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, tas tomēr nostāda tiesu situācijā, kurā tai noteikti ir jāveic stingrs novērtējums attiecībā uz prasītāja pretenzijām.

(skat. 28. punktu)

Atsauces

Tiesa: rīkojums, 2004. gada 17. februāris, DAI/ARAP u.c., C‑321/99 P‑DEP, EU:C:2004:103, 23. punkts.

Vispārējā tiesa: rīkojumi, 2011. gada 31. marts, TetraLaval/Komisija, T‑5/02 DEP un T‑80/02 DEP, EU:T:2011:129, 68. punkts, un 2013. gada 28. maijs, Marcuccio/Komisija, T‑278/07 P‑DEP, EU:T:2013:269, 16. punkts.