EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2013. gada 24. aprīlī

Laurent Demeneix

pret

Eiropas Komisiju

“Civildienests — Atklāts konkurss — Neiekļaušana rezerves sarakstā — Nosacījums attiecībā uz profesionālo pieredzi — Rīcības brīvības apjoms”

Priekšmets

Prasība, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, ko piemēro EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.b pantu, ar kuru L. Demeneix lūdz atcelt atklātā konkursa EPSO/AD/206/11 (AD 5) un EPSO/AD/207/11 (AD 7) atlases komisijas lēmumu neiekļaut viņu rezerves sarakstā administratoru pieņemšanai darbā AD 7 pakāpē revīzijas jomā, un atlīdzināt morālo kaitējumu, kas radies šīs nelikumības dēļ

Nolēmums

Prasību noraidīt. L. Demeneix sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1. Ierēdņi – Konkurss – Konkurss, kas balstīts uz kvalifikāciju un pārbaudījumiem – Pielaišanas nosacījumi – Konkursa paziņojumā paredzētie nosacījumi – Kandidātu profesionālās pieredzes novērtēšana, ko veic atlases komisija – Pārbaude tiesā – Ierobežojumi

   (Civildienesta noteikumu III pielikuma 2. pants)

2. Ierēdņu celta prasība – Prasība, kas celta par lēmumu par neiekļaušanu konkursa rezerves sarakstā – Iespēja atsaukties uz konkursa paziņojuma prettiesiskumu, lai apstrīdētu neiekļaušanu – Nosacījumi

   (Civildienesta noteikumu 91. pants)

1.  Konkursa atlases komisijas pienākums ir katrā gadījumā novērtēt, vai katra kandidāta norādītā profesionālā pieredze atbilst paziņojumā par konkursu pieprasītajam līmenim. Atlases komisijai šajā ziņā saskaņā ar Civildienesta noteikumu normām par konkursa procedūrām ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot gan kandidātu iepriekšējās profesionālās pieredzes raksturu un ilgumu, gan arī vairāk vai mazāk ciešo saikni, kāda šai pieredzei var būt ar attiecīgā amata prasībām. Tādējādi Vispārējai tiesai likumības pārbaudes ietvaros ir vienīgi jāpārbauda, vai šīs brīvības izmantošanā nav pieļauta acīmredzama kļūda. Šajā pārbaudē Savienības tiesai ir jāņem vērā, ka konkursa kandidātam pienākas iesniegt atlases komisijai visu informāciju un dokumentus, kuri var būt noderīgi tā kandidatūras izvērtēšanai, lai atlases komisija varētu pārbaudīt, vai viņš atbilst paziņojumā par konkursu izvirzītajiem nosacījumiem, it īpaši, ja viņš ir saņēmis tiešu un formālu lūgumu to darīt. Pieņemot vai noraidot konkursa kandidātus, atlases komisijas pārbaude var ietvert tikai pieteikuma veidlapu un pievienoto dokumentu izskatīšanu.

   Turklāt, ņemot vērā atlases komisijai piešķirto plašo rīcības brīvību, lai pierādītu, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kas pamatotu pieņemtā lēmuma atcelšanu, pierādījumiem, kurus prasītājam nākas sniegt, tāpēc ir jābūt pietiekamiem, lai apšaubītu administrācijas vērtējuma ticamību.

   (skat. 42.–45. punktu)

   Atsauces

   Tiesa: 1989. gada 12. jūlijs, 225/87 Belardinelli u.c./Tiesa, 13. un 24. punkts.

   Pirmās instances tiesa: 1990. gada 20. jūnijs, T‑133/89 Burban/Parlaments, 31. un 34. punkts; 1996. gada 12. decembris, T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, 59. punkts; 2002. gada 13. marts, T‑357/00, T‑361/00, T‑363/00 un T‑364/00 Martínez Alarcón/Komisija; 2004. gada 25. marts, T‑145/02 Petrich/Komisija, 37. punkts; 2008. gada 12. februāris, T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, 221. punkts.

   Civildienesta tiesa: 2008. gada 25. novembris, F‑53/07 Iordanova/Komisija, 34. punkts un tajā minētā judikatūra; 2012. gada 13. jūnijs, F‑63/11 Macchia/Komisija, 49. punkts, spriedums ir pārsūdzēts un tiek izskatīts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑368/12 P.

2.  Lai gan prasītājam ir pamats noteiktajā termiņā iesniegt tiešu prasību par konkursa paziņojumu, ja tas ir iecēlējinstitūcijas viņam nelabvēlīgs lēmums Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta izpratnē, [tomēr] prasības, kas vērsta pret lēmumu nepielaist viņu pie konkursa, ietvaros viņš nezaudē savas tiesības tikai tāpēc, ka viņš nav laikus apstrīdējis paziņojumu par konkursu. Konkursa kandidātam faktiski nevar tikt atņemtas tiesības pilnībā, ieskaitot konkursa paziņojumā noteikto, apstrīdēt tāda individuāli pret viņu pieņemta lēmuma pamatotību, ar ko izpilda šajā paziņojumā paredzētos nosacījumus, jo tikai šis piemērošanas lēmums individualizē tā tiesisko stāvokli un sniedz viņam drošu informāciju par to, kā un kādā mērā ir skartas viņa konkrētās intereses. Tāpēc prasītājs saistībā ar prasību par vēlākiem aktiem drīkst atsaukties uz pārkāpumiem agrākos aktos, kas ir cieši saistīti ar vēlākajiem.

   Savukārt, ja nepastāv cieša saikne starp pašu apstrīdētā lēmuma pamatojumu un pamatu par termiņā neapstrīdētā konkursa paziņojuma apgalvoto nelikumību, šis pamats ir atzīstams par nepieņemamu saskaņā ar absolūtām normām par prasības iesniegšanas termiņiem, atkāpe no kurām šādos gadījumos apdraudētu tiesiskās noteiktības principu.

   (skat. 59. un 60. punktu)

   Atsauces

   Tiesa: 1986. gada 11. marts, 294/84 Adams u.c./Komisija, 17. punkts; 1995. gada 11. augusts, C‑448/93 P Komisija/Noonan, 17. punkts un tajā minētā judikatūra.

   Pirmās instances tiesa: 1993. gada 16. septembris, T‑60/92 Noonan/Komisija, 21. un 23. punkts un tajos minētā judikatūra; 2005. gada 15. februāris, T‑256/01 Pyres/Komisija, 19. punkts; 2006. gada 31. janvāris, T‑293/03 Giulietti/Komisija, 42. punkts.

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2013. gada 24. aprīlī

Laurent Demeneix

pret

Eiropas Komisiju

“Civildienests — Atklāts konkurss — Neiekļaušana rezerves sarakstā — Nosacījums attiecībā uz profesionālo pieredzi — Rīcības brīvības apjoms”

Priekšmets

Prasība, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, ko piemēro EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.b pantu, ar kuru L. Demeneix lūdz atcelt atklātā konkursa EPSO/AD/206/11 (AD 5) un EPSO/AD/207/11 (AD 7) atlases komisijas lēmumu neiekļaut viņu rezerves sarakstā administratoru pieņemšanai darbā AD 7 pakāpē revīzijas jomā, un atlīdzināt morālo kaitējumu, kas radies šīs nelikumības dēļ

Nolēmums

Prasību noraidīt. L. Demeneix sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1. Ierēdņi — Konkurss — Konkurss, kas balstīts uz kvalifikāciju un pārbaudījumiem — Pielaišanas nosacījumi — Konkursa paziņojumā paredzētie nosacījumi — Kandidātu profesionālās pieredzes novērtēšana, ko veic atlases komisija — Pārbaude tiesā — Ierobežojumi

   (Civildienesta noteikumu III pielikuma 2. pants)

2. Ierēdņu celta prasība — Prasība, kas celta par lēmumu par neiekļaušanu konkursa rezerves sarakstā — Iespēja atsaukties uz konkursa paziņojuma prettiesiskumu, lai apstrīdētu neiekļaušanu — Nosacījumi

   (Civildienesta noteikumu 91. pants)

1.  Konkursa atlases komisijas pienākums ir katrā gadījumā novērtēt, vai katra kandidāta norādītā profesionālā pieredze atbilst paziņojumā par konkursu pieprasītajam līmenim. Atlases komisijai šajā ziņā saskaņā ar Civildienesta noteikumu normām par konkursa procedūrām ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot gan kandidātu iepriekšējās profesionālās pieredzes raksturu un ilgumu, gan arī vairāk vai mazāk ciešo saikni, kāda šai pieredzei var būt ar attiecīgā amata prasībām. Tādējādi Vispārējai tiesai likumības pārbaudes ietvaros ir vienīgi jāpārbauda, vai šīs brīvības izmantošanā nav pieļauta acīmredzama kļūda. Šajā pārbaudē Savienības tiesai ir jāņem vērā, ka konkursa kandidātam pienākas iesniegt atlases komisijai visu informāciju un dokumentus, kuri var būt noderīgi tā kandidatūras izvērtēšanai, lai atlases komisija varētu pārbaudīt, vai viņš atbilst paziņojumā par konkursu izvirzītajiem nosacījumiem, it īpaši, ja viņš ir saņēmis tiešu un formālu lūgumu to darīt. Pieņemot vai noraidot konkursa kandidātus, atlases komisijas pārbaude var ietvert tikai pieteikuma veidlapu un pievienoto dokumentu izskatīšanu.

   Turklāt, ņemot vērā atlases komisijai piešķirto plašo rīcības brīvību, lai pierādītu, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kas pamatotu pieņemtā lēmuma atcelšanu, pierādījumiem, kurus prasītājam nākas sniegt, tāpēc ir jābūt pietiekamiem, lai apšaubītu administrācijas vērtējuma ticamību.

   (skat. 42.–45. punktu)

   Atsauces

   Tiesa: 1989. gada 12. jūlijs, 225/87 Belardinelli u.c./Tiesa, 13. un 24. punkts.

   Pirmās instances tiesa: 1990. gada 20. jūnijs, T‑133/89 Burban/Parlaments, 31. un 34. punkts; 1996. gada 12. decembris, T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, 59. punkts; 2002. gada 13. marts, T‑357/00, T‑361/00, T‑363/00 un T‑364/00 Martínez Alarcón/Komisija; 2004. gada 25. marts, T‑145/02 Petrich/Komisija, 37. punkts; 2008. gada 12. februāris, T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, 221. punkts.

   Civildienesta tiesa: 2008. gada 25. novembris, F‑53/07 Iordanova/Komisija, 34. punkts un tajā minētā judikatūra; 2012. gada 13. jūnijs, F‑63/11 Macchia/Komisija, 49. punkts, spriedums ir pārsūdzēts un tiek izskatīts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑368/12 P.

2.  Lai gan prasītājam ir pamats noteiktajā termiņā iesniegt tiešu prasību par konkursa paziņojumu, ja tas ir iecēlējinstitūcijas viņam nelabvēlīgs lēmums Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta izpratnē, [tomēr] prasības, kas vērsta pret lēmumu nepielaist viņu pie konkursa, ietvaros viņš nezaudē savas tiesības tikai tāpēc, ka viņš nav laikus apstrīdējis paziņojumu par konkursu. Konkursa kandidātam faktiski nevar tikt atņemtas tiesības pilnībā, ieskaitot konkursa paziņojumā noteikto, apstrīdēt tāda individuāli pret viņu pieņemta lēmuma pamatotību, ar ko izpilda šajā paziņojumā paredzētos nosacījumus, jo tikai šis piemērošanas lēmums individualizē tā tiesisko stāvokli un sniedz viņam drošu informāciju par to, kā un kādā mērā ir skartas viņa konkrētās intereses. Tāpēc prasītājs saistībā ar prasību par vēlākiem aktiem drīkst atsaukties uz pārkāpumiem agrākos aktos, kas ir cieši saistīti ar vēlākajiem.

   Savukārt, ja nepastāv cieša saikne starp pašu apstrīdētā lēmuma pamatojumu un pamatu par termiņā neapstrīdētā konkursa paziņojuma apgalvoto nelikumību, šis pamats ir atzīstams par nepieņemamu saskaņā ar absolūtām normām par prasības iesniegšanas termiņiem, atkāpe no kurām šādos gadījumos apdraudētu tiesiskās noteiktības principu.

   (skat. 59. un 60. punktu)

   Atsauces

   Tiesa: 1986. gada 11. marts, 294/84 Adams u.c./Komisija, 17. punkts; 1995. gada 11. augusts, C‑448/93 P Komisija/Noonan, 17. punkts un tajā minētā judikatūra.

   Pirmās instances tiesa: 1993. gada 16. septembris, T‑60/92 Noonan/Komisija, 21. un 23. punkts un tajos minētā judikatūra; 2005. gada 15. februāris, T‑256/01 Pyres/Komisija, 19. punkts; 2006. gada 31. janvāris, T‑293/03 Giulietti/Komisija, 42. punkts.