Lieta C‑303/12

Guido Imfeld, Nathalie Garcet

pret

État belge

(tribunal de première instance de Liège lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Vienlīdzīga attieksme — Ienākuma nodoklis — Tiesību akti, kas vērsti uz dubultas nodokļu uzlikšanas novēršanu — Citā dalībvalstī, kas nav dzīvesvietas valsts, gūti ienākumi — Progresīva atbrīvojuma metode dzīvesvietas valstī — Ģimenes un personīgās situācijas daļēja ņemšana vērā — Noteiktu nodokļu priekšrocību, kas saistītas ar darba ņēmēja personīgo un ģimenes situāciju, zaudēšana”

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2013. gada 12. decembra spriedums

Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti – Ienākuma nodokļi – Progresīva atbrīvojuma metode un atbrīvojumi par apgādībā esošu bērnu lielākajiem no ienākumiem – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzētas nodokļu priekšrocības laulātiem pāriem, kas visus vai lielāko daļu ienākumu gūst šajā valstī – Nodokļu maksātāju personiskās un ģimenes situācijas neņemšana vērā – Nepieļaujamība – Pamatojums – Nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījuma starp dalībvalstīm saglabāšana – Trūkums

(LESD 49. pants)

LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts nodokļu tiesiskais regulējums, ar kuru laulātajam pārim, kas dzīvo šajā dalībvalstī un gūst ienākumus gan šajā dalībvalstī, gan citā dalībvalstī, liedz saņemt noteiktas nodokļu priekšrocības to piešķiršanas noteikumu dēļ, lai gan šim pārim būtu uz tām tiesības, ja šī pāra locekļi visus ienākumus vai lielāko savu ienākumu daļu gūtu dzīvesvietas dalībvalstī.

Šāds valsts tiesiskais regulējums it īpaši var ietekmēt brīvību veikt uzņēmējdarbību, ja ar to tiek radītas nodokļu priekšrocības laulātiem pāriem, papildu atbrīvojuma par apgādājamiem bērniem veidā, ko piemēro tā ģimenes locekļa ienākumiem, kurš saņem vislielākos ienākumus, pilnīgi neņemot vērā, ka šis pēdējais, izmantojot līgumā paredzētās brīvības, var individuāli negūt ienākumus dzīvesvietas dalībvalstī, kā rezultātā pāris tūlītēji un automātiski zaudē jebkādu iespēju izmantot minētās priekšrocības, Neatkarīgi no tā, kāds ir nodokļu režīms attiecībā uz nodokļu maksātāju ir nodarbinātības dalībvalstī, šīs zaudēšanas automātiskums apdraud brīvību veikt uzņēmējdarbību.

Šādu tiesisko regulējumu nevar attaisnot ar vajadzību saglabāt nodokļu iekasēšanas kompetences sadalījumu starp dalībvalstīm. Pirmkārt, šādu attaisnojumu nevar minēt nodokļu maksātāja dzīvesvietas dalībvalsts, lai atbrīvotos no tās atbildības principā piešķirt minētajam nodokļu maksātājam personīga vai ģimenes rakstura atvieglojumus, kas viņam pienākas, ja vien šī valsts nosacīti nav atbrīvojusies no sava pienākuma uzņemties visu pienākumu ņemt vērā nodokļu maksātāju, kas dzīvo tās teritorijā un daļēji veic savu saimniecisko darbību citā dalībvalstī, personisko un ģimenes situāciju, lai gan, pat neņemot vērā konvenciju, ir skaidrs, ka viena vai vairākas nodarbinātības valstis ienākumiem, ko tās apliek ar nodokli, piešķir priekšrocības, kas saistītas ar nodokļa maksātāju, kas nedzīvo šo valstu teritorijā, bet kas tajā gūst ar nodokli apliekamus ienākumus, personīgo un ģimenes situāciju. Tiesiskais regulējums, kurā nav noteikta savstarpēja saistība starp nodokļu priekšrocībām, kuras tiek piešķirtas attiecīgās dalībvalsts rezidentiem, un nodokļu priekšrocībām, kuras viņi var izmantot, ja viņi maksā nodokļus citā dalībvalstī, kaut arī šīm dalībvalstīm saistošajā konvencijā par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu nodarbinātības dalībvalstij nekādā ziņā nav uzlikts pienākums ņemt vērā to nodokļu maksātāju personīgo un ģimenes situāciju, kas dzīvo citā dalībvalstī, neatbilst šiem nosacījumiem.

Otrkārt, attaisnojums, pamatojoties uz vajadzību saglabāt līdzsvarotu nodokļu uzlikšanas tiesību sadalījumu starp dalībvalstīm, var tikt pieņemts it īpaši tad, ja attiecīgā režīma mērķis ir novērst tādas darbības, kas var apdraudēt dalībvalsts tiesības īstenot savu kompetenci nodokļu jomā saistībā ar tās teritorijā veiktajām darbībām. Tas nozīmē, ka ierobežojoša pasākuma likvidēšanas sekas būtu, ka dzīvesvietas dalībvalsts atteiktos no daļas no savas nodokļu ieturēšanas kompetences par labu citām dalībvalstīm.

(sal. ar 62., 69., 72., 73., 75., 76. un 80. punktu un rezolutīvo daļu)

Lieta C‑303/12

Guido Imfeld, Nathalie Garcet

pret

État belge

(tribunal de première instance de Liège lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Vienlīdzīga attieksme — Ienākuma nodoklis — Tiesību akti, kas vērsti uz dubultas nodokļu uzlikšanas novēršanu — Citā dalībvalstī, kas nav dzīvesvietas valsts, gūti ienākumi — Progresīva atbrīvojuma metode dzīvesvietas valstī — Ģimenes un personīgās situācijas daļēja ņemšana vērā — Noteiktu nodokļu priekšrocību, kas saistītas ar darba ņēmēja personīgo un ģimenes situāciju, zaudēšana”

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2013. gada 12. decembra spriedums

Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Ierobežojumi — Nodokļu tiesību akti — Ienākuma nodokļi — Progresīva atbrīvojuma metode un atbrīvojumi par apgādībā esošu bērnu lielākajiem no ienākumiem — Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzētas nodokļu priekšrocības laulātiem pāriem, kas visus vai lielāko daļu ienākumu gūst šajā valstī — Nodokļu maksātāju personiskās un ģimenes situācijas neņemšana vērā — Nepieļaujamība — Pamatojums — Nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījuma starp dalībvalstīm saglabāšana — Trūkums

(LESD 49. pants)

LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts nodokļu tiesiskais regulējums, ar kuru laulātajam pārim, kas dzīvo šajā dalībvalstī un gūst ienākumus gan šajā dalībvalstī, gan citā dalībvalstī, liedz saņemt noteiktas nodokļu priekšrocības to piešķiršanas noteikumu dēļ, lai gan šim pārim būtu uz tām tiesības, ja šī pāra locekļi visus ienākumus vai lielāko savu ienākumu daļu gūtu dzīvesvietas dalībvalstī.

Šāds valsts tiesiskais regulējums it īpaši var ietekmēt brīvību veikt uzņēmējdarbību, ja ar to tiek radītas nodokļu priekšrocības laulātiem pāriem, papildu atbrīvojuma par apgādājamiem bērniem veidā, ko piemēro tā ģimenes locekļa ienākumiem, kurš saņem vislielākos ienākumus, pilnīgi neņemot vērā, ka šis pēdējais, izmantojot līgumā paredzētās brīvības, var individuāli negūt ienākumus dzīvesvietas dalībvalstī, kā rezultātā pāris tūlītēji un automātiski zaudē jebkādu iespēju izmantot minētās priekšrocības, Neatkarīgi no tā, kāds ir nodokļu režīms attiecībā uz nodokļu maksātāju ir nodarbinātības dalībvalstī, šīs zaudēšanas automātiskums apdraud brīvību veikt uzņēmējdarbību.

Šādu tiesisko regulējumu nevar attaisnot ar vajadzību saglabāt nodokļu iekasēšanas kompetences sadalījumu starp dalībvalstīm. Pirmkārt, šādu attaisnojumu nevar minēt nodokļu maksātāja dzīvesvietas dalībvalsts, lai atbrīvotos no tās atbildības principā piešķirt minētajam nodokļu maksātājam personīga vai ģimenes rakstura atvieglojumus, kas viņam pienākas, ja vien šī valsts nosacīti nav atbrīvojusies no sava pienākuma uzņemties visu pienākumu ņemt vērā nodokļu maksātāju, kas dzīvo tās teritorijā un daļēji veic savu saimniecisko darbību citā dalībvalstī, personisko un ģimenes situāciju, lai gan, pat neņemot vērā konvenciju, ir skaidrs, ka viena vai vairākas nodarbinātības valstis ienākumiem, ko tās apliek ar nodokli, piešķir priekšrocības, kas saistītas ar nodokļa maksātāju, kas nedzīvo šo valstu teritorijā, bet kas tajā gūst ar nodokli apliekamus ienākumus, personīgo un ģimenes situāciju. Tiesiskais regulējums, kurā nav noteikta savstarpēja saistība starp nodokļu priekšrocībām, kuras tiek piešķirtas attiecīgās dalībvalsts rezidentiem, un nodokļu priekšrocībām, kuras viņi var izmantot, ja viņi maksā nodokļus citā dalībvalstī, kaut arī šīm dalībvalstīm saistošajā konvencijā par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu nodarbinātības dalībvalstij nekādā ziņā nav uzlikts pienākums ņemt vērā to nodokļu maksātāju personīgo un ģimenes situāciju, kas dzīvo citā dalībvalstī, neatbilst šiem nosacījumiem.

Otrkārt, attaisnojums, pamatojoties uz vajadzību saglabāt līdzsvarotu nodokļu uzlikšanas tiesību sadalījumu starp dalībvalstīm, var tikt pieņemts it īpaši tad, ja attiecīgā režīma mērķis ir novērst tādas darbības, kas var apdraudēt dalībvalsts tiesības īstenot savu kompetenci nodokļu jomā saistībā ar tās teritorijā veiktajām darbībām. Tas nozīmē, ka ierobežojoša pasākuma likvidēšanas sekas būtu, ka dzīvesvietas dalībvalsts atteiktos no daļas no savas nodokļu ieturēšanas kompetences par labu citām dalībvalstīm.

(sal. ar 62., 69., 72., 73., 75., 76. un 80. punktu un rezolutīvo daļu)