Lieta C‑151/12

Eiropas Komisija

pret

Spānijas Karalisti

“Valsts pienākumu neizpilde — Vide — Direktīva 2000/60/EK — Kopienu sistēma Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā — Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punkta, 7. panta 2. punkta, 10. panta 1. un 2. punkta, kā arī V pielikuma 1.3. un 1.4. punkta transpozīcija — Autonomo kopienu iekšējie upju baseini un upju baseini, kas atrodas vairākās autonomajās kopienās — Spānijas Konstitūcijas 149. panta 3. punkts in fine — Atlikušās kompetences klauzula”

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2013. gada 24. oktobra spriedums

1. Iestāžu akti – Direktīvas – Dalībvalstu īstenota izpilde – Direktīvas transponēšana bez tiesiskā regulējuma pieņemšanas – Apstākļi – Vispārīga juridiska konteksta pastāvēšana, kas garantē pilnīgu direktīvas piemērošanu

   (LESD 288. panta trešā daļa)

2. Vide – Savienības politika ūdens resursu jomā – Direktīva 2000/60 – Pienākums uzraudzīt virszemes ūdeņu ekoloģisko un ķīmisko kvalitāti – Transponēšanas pasākumu neveikšana dalībvalsts autonomajās kopienās – Valsts transponēšanas pasākumu piemērošana ar konstitucionālas atliekošās kompetences klauzulas palīdzību – Nepieļaujamība – Pienākumu neizpilde

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punkts, 7. panta 2. punkts, 10. panta 1. un 2. punkts un V pielikuma 1.3. punkts un 1.4.1. apakšpunkta i)–iii) ievilkums)

3. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Valsts pienākumu neizpildes pierādījums – Dalībvalsts pienākums – Pietiekamu pierādījumu iesniegšana, kas ļauj atspēkot valsts pienākumu neizpildi

   (LESD 258. pants)

4. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pamatotības pārbaude Tiesā – Vērā ņemamais stāvoklis – Stāvoklis argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās – Transponēšanas pasākumi, kas bija spēkā pirms šī termiņa, bet kas nav norādīti pirmstiesas procedūrā – Ņemšana vērā

   (LES 4. panta 3. punkts un LESD 258. pants)

5. Vide – Savienības politika ūdens resursu jomā – Direktīva 2000/60 – Termiņš emisiju kontroles īstenošanai – Juridiskā būtība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60 10. panta 2. punkts)

1.  Direktīvas noteikumi ne vienmēr ir formāli jāievieš konkrētā un īpašā tiesību normā, jo vispārējie tiesiskie apstākļi, ievērojot direktīvas saturu, var būt pietiekami tās īstenošanai. It īpaši vispārēju konstitucionālo vai administratīvo tiesību principu pastāvēšana var padarīt lieku transponēšanu ar īpašiem leģislatīviem vai reglamentējošiem pasākumiem, tomēr ar nosacījumu, ka šie principi tiešām garantē, ka valsts administrācija pilnībā piemēro direktīvu un ka tad, ja aplūkojamā direktīvas norma ir vērsta uz tiesību radīšanu indivīdiem, no šiem principiem izrietošā juridiskā situācija ir pietiekami precīza un skaidra, un ka labuma guvēji zina par visām savām tiesībām un vajadzības gadījumā var atsaukties uz tām valsts tiesās.

   (sal. ar 26.–28. punktu)

2.  Neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai transponētu Direktīvas 2000/60, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 4. panta 8. punktu, 7. panta 2. punktu un 10. panta 1. un 2. punktu, kā arī V pielikuma 1.3. punktu un 1.4.1. punkta i)–iii) apakšpunktu, uz kuriem ir atsauce tās 8. panta 2. punktā, attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, kas neatrodas noteiktā autonomā kopienā, kā arī Direktīvas 2000/60 7. panta 2. punktu un 10. panta 1. un 2. punktu attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, kas atrodas šajā kopienā, dalībvalsts nav izpildījusi tai šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

   Šajā ziņā attiecīgā dalībvalsts nevar atsaukties uz tās konstitūcijas atliekošās kompetences klauzulu, saskaņā ar kuru, ja autonomās kopienas nav īstenojušas savas likumdošanas pilnvaras, ir jāpiemēro valsts tiesiskais regulējums, jo šī regulējuma piemērošanas joma skaidri attiecas tikai uz kopienu iekšējiem ūdens baseiniem. Interpretācijas, kas attiecinātu šī regulējuma piemērošanu uz starpkopienu ūdens baseiniem, sekas būtu juridiskas situācijas radīšana, kura neatbilstu skaidrības un precizitātes prasībām, kādām ir jāatbilst valsts transpozīcijas pasākumiem un tas tā būtu vēl jo vairāk, ja pastāv nenoteiktība attiecīgās dalībvalsts tiesībās, attiecībā uz atliekošās kompetences klauzulas kā instrumenta, kas garantē Savienības tiesību īstenošanu, piemērojamību.

   (sal. ar 30.–35. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 36. punktu)

4.  Pienākuma neizpildes esamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas attiecīgajā dalībvalstī, kāda tā ir argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, un pēc tam notikušās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā. Lai gan tas, ka dalībvalsts transpozīcijas pasākumus pirmo reizi izvirzīja iebildumu raksta stadijā, nav savienojams ar dalībvalstīm LES 4. panta 3. punktā noteikto pienākumu lojāli sadarboties, tomēr šīs prasības priekšmets ir nevis valsts pienākuma sniegt informāciju neizpilde, bet gan pienākuma transponēt Savienības tiesības neizpilde. Tikai ar to, ka attiecīgā dalībvalsts nav informējusi Komisiju pirmstiesas procedūras laikā par to, ka transpozīcija jau ir notikusi, nevar būt pietiekami, lai tiktu atzīta apgalvoto valsts pienākumu neizpilde. Tiktāl, ciktāl valsts tiesību normas bija spēkā, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Tiesai tās ir jāņem vērā, novērtējot šīs pienākumu neizpildes patiesumu.

   (sal. ar 40., 45., 49. un 50. punktu)

5.  Turklāt, runājot par Direktīvas 2000/60, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 10. panta 2. punktā nav paredzēts šīs tiesību normas transponēšanas termiņš, bet gan termiņš, kurā ir jāveic šajā tiesību normā paredzēto emisiju kontroles.

   (sal. ar 41. punktu)

Lieta C‑151/12

Eiropas Komisija

pret

Spānijas Karalisti

“Valsts pienākumu neizpilde — Vide — Direktīva 2000/60/EK — Kopienu sistēma Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā — Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punkta, 7. panta 2. punkta, 10. panta 1. un 2. punkta, kā arī V pielikuma 1.3. un 1.4. punkta transpozīcija — Autonomo kopienu iekšējie upju baseini un upju baseini, kas atrodas vairākās autonomajās kopienās — Spānijas Konstitūcijas 149. panta 3. punkts in fine — Atlikušās kompetences klauzula”

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2013. gada 24. oktobra spriedums

1. Iestāžu akti — Direktīvas — Dalībvalstu īstenota izpilde — Direktīvas transponēšana bez tiesiskā regulējuma pieņemšanas — Apstākļi — Vispārīga juridiska konteksta pastāvēšana, kas garantē pilnīgu direktīvas piemērošanu

   (LESD 288. panta trešā daļa)

2. Vide — Savienības politika ūdens resursu jomā — Direktīva 2000/60 — Pienākums uzraudzīt virszemes ūdeņu ekoloģisko un ķīmisko kvalitāti — Transponēšanas pasākumu neveikšana dalībvalsts autonomajās kopienās — Valsts transponēšanas pasākumu piemērošana ar konstitucionālas atliekošās kompetences klauzulas palīdzību — Nepieļaujamība — Pienākumu neizpilde

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60 4. panta 8. punkts, 7. panta 2. punkts, 10. panta 1. un 2. punkts un V pielikuma 1.3. punkts un 1.4.1. apakšpunkta i)–iii) ievilkums)

3. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi — Valsts pienākumu neizpildes pierādījums — Dalībvalsts pienākums — Pietiekamu pierādījumu iesniegšana, kas ļauj atspēkot valsts pienākumu neizpildi

   (LESD 258. pants)

4. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi — Pamatotības pārbaude Tiesā — Vērā ņemamais stāvoklis — Stāvoklis argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās — Transponēšanas pasākumi, kas bija spēkā pirms šī termiņa, bet kas nav norādīti pirmstiesas procedūrā — Ņemšana vērā

   (LES 4. panta 3. punkts un LESD 258. pants)

5. Vide — Savienības politika ūdens resursu jomā — Direktīva 2000/60 — Termiņš emisiju kontroles īstenošanai — Juridiskā būtība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60 10. panta 2. punkts)

1.  Direktīvas noteikumi ne vienmēr ir formāli jāievieš konkrētā un īpašā tiesību normā, jo vispārējie tiesiskie apstākļi, ievērojot direktīvas saturu, var būt pietiekami tās īstenošanai. It īpaši vispārēju konstitucionālo vai administratīvo tiesību principu pastāvēšana var padarīt lieku transponēšanu ar īpašiem leģislatīviem vai reglamentējošiem pasākumiem, tomēr ar nosacījumu, ka šie principi tiešām garantē, ka valsts administrācija pilnībā piemēro direktīvu un ka tad, ja aplūkojamā direktīvas norma ir vērsta uz tiesību radīšanu indivīdiem, no šiem principiem izrietošā juridiskā situācija ir pietiekami precīza un skaidra, un ka labuma guvēji zina par visām savām tiesībām un vajadzības gadījumā var atsaukties uz tām valsts tiesās.

   (sal. ar 26.–28. punktu)

2.  Neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai transponētu Direktīvas 2000/60, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 4. panta 8. punktu, 7. panta 2. punktu un 10. panta 1. un 2. punktu, kā arī V pielikuma 1.3. punktu un 1.4.1. punkta i)–iii) apakšpunktu, uz kuriem ir atsauce tās 8. panta 2. punktā, attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, kas neatrodas noteiktā autonomā kopienā, kā arī Direktīvas 2000/60 7. panta 2. punktu un 10. panta 1. un 2. punktu attiecībā uz autonomo kopienu iekšējiem upju baseiniem, kas atrodas šajā kopienā, dalībvalsts nav izpildījusi tai šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

   Šajā ziņā attiecīgā dalībvalsts nevar atsaukties uz tās konstitūcijas atliekošās kompetences klauzulu, saskaņā ar kuru, ja autonomās kopienas nav īstenojušas savas likumdošanas pilnvaras, ir jāpiemēro valsts tiesiskais regulējums, jo šī regulējuma piemērošanas joma skaidri attiecas tikai uz kopienu iekšējiem ūdens baseiniem. Interpretācijas, kas attiecinātu šī regulējuma piemērošanu uz starpkopienu ūdens baseiniem, sekas būtu juridiskas situācijas radīšana, kura neatbilstu skaidrības un precizitātes prasībām, kādām ir jāatbilst valsts transpozīcijas pasākumiem un tas tā būtu vēl jo vairāk, ja pastāv nenoteiktība attiecīgās dalībvalsts tiesībās, attiecībā uz atliekošās kompetences klauzulas kā instrumenta, kas garantē Savienības tiesību īstenošanu, piemērojamību.

   (sal. ar 30.–35. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 36. punktu)

4.  Pienākuma neizpildes esamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas attiecīgajā dalībvalstī, kāda tā ir argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, un pēc tam notikušās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā. Lai gan tas, ka dalībvalsts transpozīcijas pasākumus pirmo reizi izvirzīja iebildumu raksta stadijā, nav savienojams ar dalībvalstīm LES 4. panta 3. punktā noteikto pienākumu lojāli sadarboties, tomēr šīs prasības priekšmets ir nevis valsts pienākuma sniegt informāciju neizpilde, bet gan pienākuma transponēt Savienības tiesības neizpilde. Tikai ar to, ka attiecīgā dalībvalsts nav informējusi Komisiju pirmstiesas procedūras laikā par to, ka transpozīcija jau ir notikusi, nevar būt pietiekami, lai tiktu atzīta apgalvoto valsts pienākumu neizpilde. Tiktāl, ciktāl valsts tiesību normas bija spēkā, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Tiesai tās ir jāņem vērā, novērtējot šīs pienākumu neizpildes patiesumu.

   (sal. ar 40., 45., 49. un 50. punktu)

5.  Turklāt, runājot par Direktīvas 2000/60, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 10. panta 2. punktā nav paredzēts šīs tiesību normas transponēšanas termiņš, bet gan termiņš, kurā ir jāveic šajā tiesību normā paredzēto emisiju kontroles.

   (sal. ar 41. punktu)