Lieta C‑678/11

Eiropas Komisija

pret

Spānijas Karalisti

“Valsts pienākumu neizpilde — LESD 56. pants un EEZ līguma 36. pants — Pakalpojumi, ko Spānijā piedāvā citā dalībvalstī reģistrēti pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības — Profesionālās pensijas plāni — Pienākums iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi — Ierobežojošs raksturs — Pamatojums — Nodokļu kontroles efektivitāte un cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas — Samērīgums”

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2014. gada 11. decembra spriedums

1. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Prasītāja prasījumu nepārprotams formulējums

   (Tiesas Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

2. Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Pakalpojumi, ko piedāvā citā dalībvalstī reģistrēti pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības – Pienākums iecelt valstī, kas sniedz pakalpojumus, dzīvojošu nodokļu pārstāvi – Ierobežojošs raksturs – Pamatojums – Nodokļu kontroles efektivitāte un cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas – Samērīgums – Neesamība

   (LESD 56. pants)

3. Starptautiskie nolīgumi – Līgums par Eiropas Ekonomikas zonas izveidošanu – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Pakalpojumi, ko piedāvā citā valstī dibināti pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības – Pienākums iecelt valstī, kas sniedz pakalpojumus, dzīvojošu nodokļu pārstāvi – Ierobežojošs raksturs – Pamatojums – Nodokļu kontroles efektivitāte un cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas – Samērīgums – Pieļaujamība

   (EEZ līguma 36. pants; Padomes Direktīva 77/799 un Direktīva 2008/55)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 14.–16. un 19. punktu)

2.  Pieņemot tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram citās dalībvalstīs, kas nav attiecīgā dalībvalsts, reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas šajā dalībvalstī pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, ir jāieceļ šajā dalībvalstī dzīvojošs nodokļu pārstāvis, dalībvalsts nav izpildījusi LESD 56. pantā paredzētos pienākumus.

   Pienākums iecelt nodokļu pārstāvi šajā dalībvalstī var būt ierobežojums LESD 56. panta izpratnē un var radīt papildu izdevumus citās dalībvalstīs reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas šajā dalībvalstī pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros. Līdz ar to šī pienākuma sekas ir tādas, ka šo juridisko personu sniegtie pakalpojumi šajā dalībvalstī dzīvojošām personām ir sarežģītāki un mazāk pievilcīgi nekā līdzīgi pakalpojumi šīm pašām personām, ko sniedz šajā dalībvalstī reģistrētas juridiskās personas, kam nav šāda pienākuma. Turklāt tas, ka šim pārstāvim ir jādzīvo šajā dalībvalstī, ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību personām un uzņēmumiem, kuri dzīvo vai ir reģistrēti citās dalībvalstīs, un vēlas piedāvāt nodokļu pārstāvības pakalpojumus juridiskajām vai fiziskajām personām, kas darbojas šajā dalībvalstī.

   Protams, pienākums sniegt informāciju, kā arī ieturēt un samaksāt naudas summas, kas ir jāiemaksā Valsts kasē, kurš strīdīgajā tiesiskajā regulējumā norādītajiem nodokļu pārstāvjiem ir jāpilda pensiju fondiem un apdrošināšanas sabiedrībām, kuri reģistrēti citās dalībvalstīs, ir piemērots līdzeklis, lai nodrošinātu nodokļu, kas jāmaksā par profesionālās pensijas plāniem, piedziņas efektivitāti.

   Tomēr valsts tiesiskais regulējums, kurā citās dalībvalstīs reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas šajā dalībvalstī pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, būtu dota iespēja izvēlēties iecelt nodokļu pārstāvi vai pašiem pildīt minētos pienākumus atbilstoši risinājumam, ko tie uzskata par ekonomiski visizdevīgāko, būtu mazāk traucējošs pakalpojumu sniegšanas brīvībai nekā vispārīgs pienākums iecelt šādu pārstāvi, kas noteikts attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā

   (sal. ar 40., 41., 47., 58. un 63. punktu un rezolutīvo daļu)

3.  Pieņemot valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram citās dalībvalstīs, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas dalībnieces, bet nav Savienības dalībvalstis, reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas šajā dalībvalstī pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, ir jāieceļ šajā dalībvalstī dzīvojošs nodokļu pārstāvis, dalībvalsts nav pārkāpusi Eiropas Ekonomikas zonas līguma (EEZ līgums) 36. pantu.

   Šāds pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu attaisno vajadzība nodrošināt nodokļu kontroles efektivitāti un apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šo mērķi, jo sadarbība starp dalībvalstu, kas paredzēta it īpaši Direktīvā 77/799 un Direktīvā 2008/55, kompetentajām iestādēm nepastāv attiecībās starp šīm iestādēm un valsts, kas ir EEZ līgumslēdzēja, bet nav Savienības dalībvalsts, kompetentajām iestādēm, ja pēdējās minētās valstis nav uzņēmušās nekādas saistības par savstarpējo palīdzību.

   (sal. ar 66. un 68.–71. punktu)

Lieta C‑678/11

Eiropas Komisija

pret

Spānijas Karalisti

“Valsts pienākumu neizpilde — LESD 56. pants un EEZ līguma 36. pants — Pakalpojumi, ko Spānijā piedāvā citā dalībvalstī reģistrēti pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības — Profesionālās pensijas plāni — Pienākums iecelt Spānijā dzīvojošu nodokļu pārstāvi — Ierobežojošs raksturs — Pamatojums — Nodokļu kontroles efektivitāte un cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas — Samērīgums”

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2014. gada 11. decembra spriedums

1. Tiesvedība — Pieteikums par lietas ierosināšanu — Formas prasības — Strīda priekšmeta noteikšana — Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem — Prasītāja prasījumu nepārprotams formulējums

   (Tiesas Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

2. Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Ierobežojumi — Pakalpojumi, ko piedāvā citā dalībvalstī reģistrēti pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības — Pienākums iecelt valstī, kas sniedz pakalpojumus, dzīvojošu nodokļu pārstāvi — Ierobežojošs raksturs — Pamatojums — Nodokļu kontroles efektivitāte un cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas — Samērīgums — Neesamība

   (LESD 56. pants)

3. Starptautiskie nolīgumi — Līgums par Eiropas Ekonomikas zonas izveidošanu — Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Ierobežojumi — Pakalpojumi, ko piedāvā citā valstī dibināti pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības — Pienākums iecelt valstī, kas sniedz pakalpojumus, dzīvojošu nodokļu pārstāvi — Ierobežojošs raksturs — Pamatojums — Nodokļu kontroles efektivitāte un cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas — Samērīgums — Pieļaujamība

   (EEZ līguma 36. pants; Padomes Direktīva 77/799 un Direktīva 2008/55)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 14.–16. un 19. punktu)

2.  Pieņemot tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram citās dalībvalstīs, kas nav attiecīgā dalībvalsts, reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas šajā dalībvalstī pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, ir jāieceļ šajā dalībvalstī dzīvojošs nodokļu pārstāvis, dalībvalsts nav izpildījusi LESD 56. pantā paredzētos pienākumus.

   Pienākums iecelt nodokļu pārstāvi šajā dalībvalstī var būt ierobežojums LESD 56. panta izpratnē un var radīt papildu izdevumus citās dalībvalstīs reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas šajā dalībvalstī pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros. Līdz ar to šī pienākuma sekas ir tādas, ka šo juridisko personu sniegtie pakalpojumi šajā dalībvalstī dzīvojošām personām ir sarežģītāki un mazāk pievilcīgi nekā līdzīgi pakalpojumi šīm pašām personām, ko sniedz šajā dalībvalstī reģistrētas juridiskās personas, kam nav šāda pienākuma. Turklāt tas, ka šim pārstāvim ir jādzīvo šajā dalībvalstī, ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību personām un uzņēmumiem, kuri dzīvo vai ir reģistrēti citās dalībvalstīs, un vēlas piedāvāt nodokļu pārstāvības pakalpojumus juridiskajām vai fiziskajām personām, kas darbojas šajā dalībvalstī.

   Protams, pienākums sniegt informāciju, kā arī ieturēt un samaksāt naudas summas, kas ir jāiemaksā Valsts kasē, kurš strīdīgajā tiesiskajā regulējumā norādītajiem nodokļu pārstāvjiem ir jāpilda pensiju fondiem un apdrošināšanas sabiedrībām, kuri reģistrēti citās dalībvalstīs, ir piemērots līdzeklis, lai nodrošinātu nodokļu, kas jāmaksā par profesionālās pensijas plāniem, piedziņas efektivitāti.

   Tomēr valsts tiesiskais regulējums, kurā citās dalībvalstīs reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas šajā dalībvalstī pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, būtu dota iespēja izvēlēties iecelt nodokļu pārstāvi vai pašiem pildīt minētos pienākumus atbilstoši risinājumam, ko tie uzskata par ekonomiski visizdevīgāko, būtu mazāk traucējošs pakalpojumu sniegšanas brīvībai nekā vispārīgs pienākums iecelt šādu pārstāvi, kas noteikts attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā

   (sal. ar 40., 41., 47., 58. un 63. punktu un rezolutīvo daļu)

3.  Pieņemot valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram citās dalībvalstīs, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas dalībnieces, bet nav Savienības dalībvalstis, reģistrētiem pensiju fondiem, kuri piedāvā profesionālās pensijas plānus šajā dalībvalstī, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas šajā dalībvalstī pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, ir jāieceļ šajā dalībvalstī dzīvojošs nodokļu pārstāvis, dalībvalsts nav pārkāpusi Eiropas Ekonomikas zonas līguma (EEZ līgums) 36. pantu.

   Šāds pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu attaisno vajadzība nodrošināt nodokļu kontroles efektivitāti un apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šo mērķi, jo sadarbība starp dalībvalstu, kas paredzēta it īpaši Direktīvā 77/799 un Direktīvā 2008/55, kompetentajām iestādēm nepastāv attiecībās starp šīm iestādēm un valsts, kas ir EEZ līgumslēdzēja, bet nav Savienības dalībvalsts, kompetentajām iestādēm, ja pēdējās minētās valstis nav uzņēmušās nekādas saistības par savstarpējo palīdzību.

   (sal. ar 66. un 68.–71. punktu)