Lieta C-515/11

Deutsche Umwelthilfe eV

pret

Bundesrepublik Deutschland

(Verwaltungsgericht Berlin lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Vides informācijas pieejamība sabiedrībai — Direktīva 2003/4/EK — Dalībvalstu pilnvaras izslēgt no šajā direktīvā paredzētā jēdziena “valsts iestāde” struktūras, kas pilda likumdevēja funkcijas — Ierobežojumi”

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2013. gada 18. jūlija spriedums

Vide — Brīva piekļuve informācijai — Direktīva 2003/4 — Atkāpes — Dalībvalstu tiesības izslēgt no jēdziena “valsts iestāde” iestādes vai struktūras, kas pilda likumdevēja funkcijas — Piemērojamība ministrijām, kas izstrādā vai pieņem par likumu zemākas hierarhijas tiesību normas — Izslēgšana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta otrā daļa)

Direktīvas 2003/4 par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313 atcelšanu 2. panta 2. punkta otrās daļas pirmais teikums ir interpretējams tādējādi, ka ar šo tiesību normu dalībvalstīm piešķirtā izvēles iespēja neuzskatīt par valsts iestādēm, kurām ir pienākums nodrošināt pieeju to rīcībā esošajai vides informācijai, struktūras vai iestādes, kas realizē likumdošanas varu, nevar attiekties uz ministrijām, ja tās izstrādā un pieņem tiesību normas, kas ir par likumu zemākas hierarhijas normas.

Šajā ziņā šī norma nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tā pārsniedz to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu tādu interešu aizsardzību, ko ar to tiek mēģināts nodrošināt, un ka tajā paredzēto atkāpju piemērošanas apjoms ir jānosaka, ņemot vērā šīs direktīvas mērķus. Tieši likumdošanas procesa specifiskums un tam piemītošais raksturs attaisno īpašo tiesību aktu attiecībā uz informācijas tiesībām, kas pieņemti īstenojot likumdošanas varu, tiesisko regulējumu, kas paredzēts gan Orhūsas konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, gan Direktīvā 2003/4. No attiecīgā tiesību akta rakstura un it īpaši no apstākļa, ka runa ir par vispārpiemērojamu tiesību aktu, izriet, ka tas pats par sevi nevar atbrīvot struktūru, kas to pieņem, no informācijas [sniegšanas] pienākuma, kas izriet no šīs direktīvas.

Visbeidzot, tā kā Savienības tiesībās nepastāv precizējums attiecībā uz to, kas Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta otrās daļas pirmā teikuma piemērošanas nolūkā ir vienādas hierarhijas likums vai tiesību norma, ir jāpiebilst arī, ka šis novērtējums ir atkarīgs no dalībvalsts tiesībām, ja vien netiek ietekmēta šīs direktīvas lietderīgā iedarbība.

(sal. ar 22., 29., 30., 35. un 36. punktu un rezolutīvo daļu)