CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2011. gada 15. martā

Lieta F‑28/10

VE

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Līgumdarbinieki – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. pantā paredzētie nosacījumi – Parastā dzīvesvieta pirms stāšanās amatā

Priekšmets

Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas EAEK līgumam ir piemērojams saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru VE būtībā lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 18. jūnija lēmumu, ar kuru no 2009. gada 18. jūnija tiek beigts viņam izmaksāt ekspatriācijas pabalstu, kuru prasītājs saņēma kopš stāšanās amatā 2005. gada 1. jūlijā

Nolēmums

Prasītāja prasību noraidīt. Prasītājs atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1. Ierēdņi – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Priekšmets – Parastā dzīvesvieta darba vietas dalībvalstī atskaites laikposmā – Jēdziens

   (Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

2. Ierēdņi – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Apjoms

   (Civildienesta noteikumu 85. pants)

1.  Saistībā ar ekspatriācijas pabalsta piešķiršanu parastā dzīvesvieta, uz kuru ir atsauce Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir vieta, kuru ieinteresētā persona, vēloties tai piešķirt stabilitāti, ir izvēlējusies kā pastāvīgu vai ierastu savu interešu centru, ņemot vērā, ka pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanā ir jāņem vērā visi šajā ziņā būtiskie apstākļi, it īpaši attiecīgās personas faktiskā dzīvesvieta.

   Ekspatriācijas pabalsta mērķis ir kompensēt īpašas izmaksas un nelabvēlīgus apstākļus, kas, stājoties darbā vienā no Savienības iestādēm, rodas ierēdņiem, kuriem šī iemesla dēļ ir jāmaina dzīvesvieta savā valstī uz dzīvesvietu darbavietas valstī un jāintegrējas citā vidē, un ekspatriācijas jēdziens ir atkarīgs arī no ierēdņa subjektīvās situācijas, proti, viņa integrācijas pakāpes jaunajā vidē, kas izriet, piemēram, no viņa parastās dzīvesvietas vai galvenās profesionālās darbības veikšanas. Turklāt ekspatriācijas pabalsts ir domāts arī, lai mazinātu faktisko nevienlīdzību starp ierēdņiem, kas ir integrēti darbavietas valstī, un tiem, kas tajā nav integrēti.

   Dzīvesvieta valstī, tostarp lai tur studētu, kas pēc definīcijas ir uz laiku, principā neparedz vēlmi pārcelt savu interešu centru uz šo valsti, bet, augstākais, joprojām neskaidrus plānus to darīt. Tas varētu būt citādi gadījumā, ja dzīvesvieta valstī studenta statusā, ņemot to vērā līdztekus citiem atbilstošiem faktiem, pierādītu attiecīgās personas ilgstošu sociālo un profesionālo saikņu ar attiecīgo valsti pastāvēšanu; šajā kontekstā studiju posma gadījumā, kuram seko prakses posms vai nodarbinātība šajā pašā jomā, ilgstoša attiecīgās personas klātbūtne attiecīgajā valstī var radīt prezumpciju – kas ir atspēkojama – par iespējamo šīs personas vēlmi pārcelt savu pastāvīgo vai ierasto interešu centru un līdz ar to savu parasto dzīvesvietu uz šo valsti.

   (skat. 22., 24., 31. un 32. punktu)

   Atsauces

   Tiesa: 2007. gada 29. novembris, C‑7/06 P Salvador García/Komisija, 43. un 44. punkts.

   Pirmās instances tiesa: 2000. gada 27. septembris, T‑317/99 Lemaître/Komisija, 51. punkts; 2001. gada 3. maijs, T‑60/00 Liaskou/Padome, 55. punkts; 2005. gada 13. septembris, T‑283/03 Recalde Langarica/Komisija, 114. punkts; 2005. gada 25. oktobris, T‑205/02 Salvador García/Komisija, 72. punkts.

   Civildienesta tiesa: 2005. gada 25. oktobris, T‑299/02 Dedeu i Fontcuberta/Komisija, 67. punkts; 2007. gada 26. septembris, F‑129/06 Salvador Roldán/Komisija, 48. punkts; 2010. gada 9. marts, F‑33/09 Tzvetanova/Komisija, 48. punkts.

2.  Tas, ka administrācija izmaksā finansiālu pabalstu ierēdnim vai darbiniekam – pat ja tas ir vairāku gadu garumā – pats par sevi nevar tikt uzskatīts par precīzu, beznosacījuma un saskaņotu solījumu, jo, ja tas tā būtu, Savienības tiesa automātiski atceltu jebkuru administrācijas lēmumu, ar kuru nākotnē un eventuāli ar atpakaļejošu spēku tiek atteikts turpināt maksāt tādu finansiālu maksājumu, kurš ieinteresētajai personai ticis izmaksāts nelikumīgi vairāku gadu garumā, un tiesa to darītu, pamatojoties uz to, ka ir ticis pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, kā rezultātā Civildienesta noteikumu 85. pants par nepamatotu maksājumu atgūšanu lielā mērā zaudētu lietderīgo iedarbību.

   (skat. 41. punktu)

   Atsauce

   Civildienesta tiesa: 2001. gada 1. jūlijs, F‑45/07 Mandt/Parlaments, 125. punkts.