Lieta C-467/10

Kriminālprocess

pret

Baris Akyüz

(Landgericht Gießen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Direktīva 91/439/EEK un Direktīva 2006/126/EK — Vadītāja apliecību savstarpēja atzīšana — Dalībvalsts atteikums atzīt tādas vadītāja apliecības derīgumu, ko personai, kura saskaņā ar šīs valsts tiesisko regulējumu nav fiziski un garīgi piemērota transportlīdzekļa vadīšanai, ir izdevusi cita dalībvalsts”

Sprieduma kopsavilkums

1. Transports — Autotransports — Vadītāja apliecība — Direktīva 91/439 un Direktīva 2006/126 — Vadītāja apliecību savstarpēja atzīšana — Uzņemošās dalībvalsts atteikums atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību — Atteikums, kas ir pamatots ar pirmās vadītāja apliecības neizdošanu šajā pašā uzņemošajā dalībvalstī sakarā ar neatbilstību fiziskās un garīgās piemērotības nosacījumiem mehāniskā transportlīdzekļa vadīšanai — Nepieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punkts un 11. panta 4. punkts; Padomes Direktīvas 91/439 1. panta 2. punkts un 8. panta 2. un 4. punkts)

2. Transports — Autotransports — Vadītāja apliecība — Direktīva 91/439 un Direktīva 2006/126 — Vadītāja apliecību savstarpēja atzīšana — Uzņemošās dalībvalsts atteikums atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību — Atteikums, kas ir pamatots ar to, ka vadītāja apliecības izdošanas brīdī tās turētāja pastāvīgā dzīvesvieta nav bijusi šīs otrās dalībvalsts teritorijā

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punkts, 7. panta 1. punkta e) apakšpunkts un 11. panta 4. punkts; Padomes Direktīvas 91/439 1. panta 2. punkts, 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 8. panta 2. un 4. punkts)

1.  Direktīvas 91/439 par vadītāju apliecībām 1. panta 2. punkta noteikumi, lasot tos kopsakarā ar 8. panta 2. un 4. punkta, kā arī Direktīvas 2006/126 par vadītāju apliecībām 2. panta 1. punkta un 11. panta 4. punkta noteikumiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds uzņemošās dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas tai ļauj atteikties savā teritorijā atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību, ja šīs apliecības turētājam šajā uzņemošajā dalībvalstī nav piemērots neviens no pasākumiem minētā Direktīvas 91/439 8. panta 4. punkta vai Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrās daļas izpratnē, bet viņam šajā pēdējā dalībvalstī ir tikusi atteikta pirmās vadītāja apliecības izdošana tāpēc, ka viņš saskaņā ar šīs valsts tiesisko regulējumu neatbilst fiziskās un garīgās piemērotības nosacījumiem pilnīgi drošai mehāniskā transportlīdzekļa vadīšanai.

   Direktīvas 91/439 8. panta 4. punkts ir atkāpe no vispārējā vadītāja apliecību savstarpējas atzīšanas principa un tādēļ ir jāinterpretē šauri. Izņēmumus no dalībvalstīs izdotu vadītāja apliecību atzīšanas pienākuma, neievērojot formalitātes, kas izlīdzsvaro šo principu ar ceļu satiksmes drošības principu, nevar saprast plaši, neliekot zust visai dalībvalstīs atbilstoši Direktīvai 91/439 izdotu vadītāja apliecību savstarpējas atzīšanas principa jēgai.

   (sal. ar 45., 46. un 59. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Direktīvas 91/439 par vadītāju apliecībām 1. panta 2. punkta noteikumi, lasot tos kopsakarā ar 8. panta 2. un 4. punkta, kā arī Direktīvas 2006/126 par vadītāju apliecībām 2. panta 1. punkta un 11. panta 4. punkta noteikumiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāds uzņemošās dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas tai ļauj atteikties tās teritorijā atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību gadījumā, ja, pamatojoties uz izdevējas dalībvalsts neapstrīdamu informāciju, ir skaidrs, ka vadītāja apliecības turētājs šīs apliecības izdošanas brīdī neatbilda Direktīvas 91/439 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Direktīvas 2006/126 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam par pastāvīgo dzīvesvietu. Šajā ziņā apstāklis, ka izdevēja dalībvalsts šo informāciju uzņemošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir nodevusi nevis tieši, bet tikai netieši paziņojuma veidā, kuru ir sagatavojušas trešās personas, nevar padarīt neiespējamu to, ka šī informācija varētu tikt uzskatīta par izdevējas dalībvalsts informāciju, ja vien to ir sniegusi pēdējās minētās dalībvalsts iestāde.

   Valsts tiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai šādi iegūtā informācija var tikt kvalificēta kā izdevējas dalībvalsts informācija, kā arī vajadzības gadījumā novērtēt minēto informāciju un, ņemot vērā visus tās izskatāmās lietas apstākļus, noteikt, vai tā ir neapstrīdama informācija, kas apliecina, ka apliecības turētāja pastāvīgā dzīvesvieta viņa vadītāja apliecības iegūšanas brīdī nebija pēdējās minētās valsts teritorijā. Novērtējot minēto informāciju, valsts tiesa var it īpaši apsvērt iespējamo apstākli, ka izdevējas dalībvalsts informācija norāda, ka vadītāja apliecības turētājs šīs valsts teritorijā ir pavadījis tikai ļoti īsu laika posmu un nodibinājis tās teritorijā tikai fiktīvu dzīvesvietu vienīgi ar mērķi izvairīties no viņa patiesās dzīvesvietas valstī paredzēto stingrāko vadītāja apliecības izdošanas nosacījumu piemērošanas. Tomēr, tā kā tas pieder pie viņa tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kuras Savienības pilsoņiem ir piešķirtas ar LESD 21. panta 1. punktu un atzītas Direktīvā 91/439 un Direktīvā 2006/126, apstāklis, ka vadītāja apliecības turētājs ir nodibinājis savu dzīvesvietu noteiktā dalībvalstī ar mērķi izmantot vadītāja apliecības izdošanas nosacījumu ziņā mazāk stingrus tiesību aktus, pats par sevi neļauj konstatēt, ka nav ievērots nosacījums par pastāvīgo dzīvesvietu, kas paredzēts attiecīgi minēto direktīvu 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā un pamato dalībvalsts atteikumu atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību.

   (sal. ar 75.–77. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Lieta C-467/10

Kriminālprocess

pret

Baris Akyüz

(Landgericht Gießen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Direktīva 91/439/EEK un Direktīva 2006/126/EK — Vadītāja apliecību savstarpēja atzīšana — Dalībvalsts atteikums atzīt tādas vadītāja apliecības derīgumu, ko personai, kura saskaņā ar šīs valsts tiesisko regulējumu nav fiziski un garīgi piemērota transportlīdzekļa vadīšanai, ir izdevusi cita dalībvalsts”

Sprieduma kopsavilkums

1. Transports – Autotransports – Vadītāja apliecība – Direktīva 91/439 un Direktīva 2006/126 – Vadītāja apliecību savstarpēja atzīšana – Uzņemošās dalībvalsts atteikums atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību – Atteikums, kas ir pamatots ar pirmās vadītāja apliecības neizdošanu šajā pašā uzņemošajā dalībvalstī sakarā ar neatbilstību fiziskās un garīgās piemērotības nosacījumiem mehāniskā transportlīdzekļa vadīšanai – Nepieļaujamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punkts un 11. panta 4. punkts; Padomes Direktīvas 91/439 1. panta 2. punkts un 8. panta 2. un 4. punkts)

2. Transports – Autotransports – Vadītāja apliecība – Direktīva 91/439 un Direktīva 2006/126 – Vadītāja apliecību savstarpēja atzīšana – Uzņemošās dalībvalsts atteikums atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību – Atteikums, kas ir pamatots ar to, ka vadītāja apliecības izdošanas brīdī tās turētāja pastāvīgā dzīvesvieta nav bijusi šīs otrās dalībvalsts teritorijā

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punkts, 7. panta 1. punkta e) apakšpunkts un 11. panta 4. punkts; Padomes Direktīvas 91/439 1. panta 2. punkts, 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 8. panta 2. un 4. punkts)

1.  Direktīvas 91/439 par vadītāju apliecībām 1. panta 2. punkta noteikumi, lasot tos kopsakarā ar 8. panta 2. un 4. punkta, kā arī Direktīvas 2006/126 par vadītāju apliecībām 2. panta 1. punkta un 11. panta 4. punkta noteikumiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds uzņemošās dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas tai ļauj atteikties savā teritorijā atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību, ja šīs apliecības turētājam šajā uzņemošajā dalībvalstī nav piemērots neviens no pasākumiem minētā Direktīvas 91/439 8. panta 4. punkta vai Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrās daļas izpratnē, bet viņam šajā pēdējā dalībvalstī ir tikusi atteikta pirmās vadītāja apliecības izdošana tāpēc, ka viņš saskaņā ar šīs valsts tiesisko regulējumu neatbilst fiziskās un garīgās piemērotības nosacījumiem pilnīgi drošai mehāniskā transportlīdzekļa vadīšanai.

   Direktīvas 91/439 8. panta 4. punkts ir atkāpe no vispārējā vadītāja apliecību savstarpējas atzīšanas principa un tādēļ ir jāinterpretē šauri. Izņēmumus no dalībvalstīs izdotu vadītāja apliecību atzīšanas pienākuma, neievērojot formalitātes, kas izlīdzsvaro šo principu ar ceļu satiksmes drošības principu, nevar saprast plaši, neliekot zust visai dalībvalstīs atbilstoši Direktīvai 91/439 izdotu vadītāja apliecību savstarpējas atzīšanas principa jēgai.

   (sal. ar 45., 46. un 59. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Direktīvas 91/439 par vadītāju apliecībām 1. panta 2. punkta noteikumi, lasot tos kopsakarā ar 8. panta 2. un 4. punkta, kā arī Direktīvas 2006/126 par vadītāju apliecībām 2. panta 1. punkta un 11. panta 4. punkta noteikumiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāds uzņemošās dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas tai ļauj atteikties tās teritorijā atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību gadījumā, ja, pamatojoties uz izdevējas dalībvalsts neapstrīdamu informāciju, ir skaidrs, ka vadītāja apliecības turētājs šīs apliecības izdošanas brīdī neatbilda Direktīvas 91/439 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Direktīvas 2006/126 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam par pastāvīgo dzīvesvietu. Šajā ziņā apstāklis, ka izdevēja dalībvalsts šo informāciju uzņemošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir nodevusi nevis tieši, bet tikai netieši paziņojuma veidā, kuru ir sagatavojušas trešās personas, nevar padarīt neiespējamu to, ka šī informācija varētu tikt uzskatīta par izdevējas dalībvalsts informāciju, ja vien to ir sniegusi pēdējās minētās dalībvalsts iestāde.

   Valsts tiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai šādi iegūtā informācija var tikt kvalificēta kā izdevējas dalībvalsts informācija, kā arī vajadzības gadījumā novērtēt minēto informāciju un, ņemot vērā visus tās izskatāmās lietas apstākļus, noteikt, vai tā ir neapstrīdama informācija, kas apliecina, ka apliecības turētāja pastāvīgā dzīvesvieta viņa vadītāja apliecības iegūšanas brīdī nebija pēdējās minētās valsts teritorijā. Novērtējot minēto informāciju, valsts tiesa var it īpaši apsvērt iespējamo apstākli, ka izdevējas dalībvalsts informācija norāda, ka vadītāja apliecības turētājs šīs valsts teritorijā ir pavadījis tikai ļoti īsu laika posmu un nodibinājis tās teritorijā tikai fiktīvu dzīvesvietu vienīgi ar mērķi izvairīties no viņa patiesās dzīvesvietas valstī paredzēto stingrāko vadītāja apliecības izdošanas nosacījumu piemērošanas. Tomēr, tā kā tas pieder pie viņa tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kuras Savienības pilsoņiem ir piešķirtas ar LESD 21. panta 1. punktu un atzītas Direktīvā 91/439 un Direktīvā 2006/126, apstāklis, ka vadītāja apliecības turētājs ir nodibinājis savu dzīvesvietu noteiktā dalībvalstī ar mērķi izmantot vadītāja apliecības izdošanas nosacījumu ziņā mazāk stingrus tiesību aktus, pats par sevi neļauj konstatēt, ka nav ievērots nosacījums par pastāvīgo dzīvesvietu, kas paredzēts attiecīgi minēto direktīvu 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā un pamato dalībvalsts atteikumu atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību.

   (sal. ar 75.–77. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)