Keywords
Summary

Keywords

1. Pamattiesības – Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Aizgādības tiesības

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pants; Padomes Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punkts)

Summary

1. No Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta izriet, ka, ciktāl tajā ir ietvertas tiesības, kas atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētajām tiesībām, to nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā konvencijā noteiktajām tiesībām. Tomēr šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību. Tās pašas hartas 7. panta formulējums, saskaņā ar kuru ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību, ir identisks konvencijas 8. panta 1. punkta formulējumam, izņemot to, ka vārda “saziņa” vietā tajā ir izmantots vārds “korespondence”. Tādējādi ir jāsecina, ka šajā 7. pantā ir iekļautas tiesības, kas atbilst konvencijas 8. panta 1. punktā garantētajām tiesībām. Līdz ar to Hartas 7. pantam ir jāpiešķir tāda pati nozīme un apjoms kā konvencijas 8. panta 1. punktam, kas interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

(sal. ar 53. punktu)

2. Regula Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu ir interpretējama tādējādi, ka tā pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir noteikts, ka priekšnoteikums, lai bērna tēvs, kas nav precējies ar šī bērna māti, iegūtu aizgādības tiesības, ir, ka tēvs ir ieguvis valsts kompetentās tiesas lēmumu, ar kuru viņam ir piešķirtas šādas aizgādības tiesības, kā rezultātā atbilstoši šīs regulas 2. panta 11. punktam tas, ka māte aizved savu bērnu vai neatdod viņu atpakaļ, varētu tikt atzīts par nelikumīgu rīcību.

Regulā Nr. 2201/2003 nav noteikts, kas ir tā persona, kurai ir jābūt aizgādības tiesībām, kas par nelikumīgu var padarīt bērna aizvešanu atbilstoši tās 2. panta 11. punktam, bet ir ietverta atsauce uz tās dalībvalsts tiesībām, kurā bērnam bijusi pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa aizvešanas vai aizturēšanas, saistībā ar personas, kam ir aizgādības tiesības, izraudzīšanos. Tādējādi šīs dalībvalsts tiesībās ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem bioloģiskais tēvs iegūst sava bērna aizgādības tiesības minētās regulas 2. panta 9. punkta nozīmē, attiecīgā gadījumā šo tiesību iegūšanu padarot atkarīgu no valsts kompetentās tiesas lēmuma, ar ko tās viņam tiek piešķirtas, iegūšanas. Līdz ar to Regula Nr. 2201/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka bērna aizvešanas pretlikumīgais raksturs atbilstoši šai regulai ir atkarīgs tikai no tā, vai pastāv aizgādības tiesības, kas piešķirtas piemērojamajās valsts tiesībās, kuras pārkāpjot ir notikusi šī aizvešana.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pants pieļauj šādu interpretāciju.

Kaut arī atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003, lai noteiktu bērna, kuru māte ir aizvedusi uz citu dalībvalsti, aizvešanas likumību, šī bērna bioloģiskajam tēvam ir jābūt tiesībām pirms aizvešanas vērsties kompetentajā valsts tiesā, lai pieprasītu viņam piešķirt aizgādības tiesības attiecībā uz savu bērnu, kas veido bioloģiskā tēva tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi šādā situācijā būtību, tas, ka bioloģiskajam tēvam atšķirībā no mātes automātiski nav aizgādības tiesību attiecībā uz savu bērnu šīs regulas 2. panta nozīmē, neietekmē viņa tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi, kas ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā, būtību, ja vien ir ievērotas viņa tiesības kompetentajā tiesā pieprasīt aizgādības tiesības.

Šo secinājumu neatspēko tas, ka gadījumā, ja šis tēvs laikus nav veicis vajadzīgos pasākumus, lai iegūtu aizgādības tiesības, un ja māte bērnu aizvedusi uz citu dalībvalsti, viņam nav iespējas panākt šī bērna atgriešanos dalībvalstī, kurā bija viņa iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta. Šāda aizvešana, ko veikusi māte, kurai ir aizgādības tiesības attiecībā uz bērnu, ir likumīga savu brīvas pārvietošanās tiesību īstenošana, kas ir paredzētas LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 21. panta 1. punktā, un savu tiesību noteikt bērna dzīvesvietu īstenošana, kas neatņem bioloģiskajam tēvam iespēju īstenot savas tiesības iesniegt lūgumu, lai iegūtu aizgādības tiesības vai saskarsmes tiesības attiecībā uz šo bērnu. Tādējādi aizgādības tiesību uz savu bērnu atzīšana bioloģiskajam tēvam saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punktu, lai gan šādas tiesības nav piešķirtas saskaņā ar valsts tiesībām, būtu pretrunā juridiskās drošības prasībām, kā arī nepieciešamajai citas personas – šajā gadījumā mātes – tiesību un brīvību aizsardzībai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkta nozīmē. Šāds risinājums turklāt varētu būt pretrunā šīs hartas 51. panta 2. punktam.

Turklāt, ņemot vērā ļoti daudzos ārpuslaulību attiecību modeļus un no tiem izrietošās vecāku attiecības ar saviem bērniem, kas ir izskaidrojams ar to, ka dalībvalstīs vecākiem ir atzīts atšķirīgs atbildības apmērs un sadalījums, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pants, saistībā ar kuru ir jāaplūko minētās hartas 7. pants, pieļauj, ka, piemērojot Regulu Nr. 2201/2003, aizgādības tiesības principā tiek piešķirtas tikai mātei un ka bioloģiskajam tēvam aizgādības tiesības ir tikai saskaņā ar tiesas lēmumu. Šāda prasība, ņemot vērā visu atbilstošo informāciju un it īpaši apstākļus, kas ir saistīti ar bērna piedzimšanu, vecāku savstarpējo attiecību raksturu, katra no vecākiem attiecību ar bērnu raksturu, kā arī katra no vecākiem spēju uzņemties aizgādības pienākumu, ļauj kompetentajai valsts tiesai pieņemt lēmumu par bērna aizgādību, kā arī par saskarsmes tiesībām ar šo bērnu. Tas, ka tiek ņemta vērā šī informācija, var aizsargāt bērna intereses saskaņā ar Hartas 24. panta 2. punktu.

(sal. ar 43., 44., 55., 57.–59. un 62.–64. punktu un rezolutīvo daļu)