Keywords
Summary

Keywords

Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Ierobežojumi – Lūgums interpretēt Savienības tiesību normas, kas acīmredzami nav piemērojamas pamata lietā

(LESD 267. pants; Padomes Direktīvas 2000/43 15. pants un Padomes Direktīvas 2000/78 17. pants)

Summary

Valsts tiesas iesniegta lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu noraidīšana var būt pamatota arī tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesības lietas apstākļiem nav piemērojamas ne tiešā, ne netiešā veidā.

Tā tas ir tāda lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu gadījumā, kuru valsts tiesa ir iesniegusi saistībā ar Direktīvas 2000/43, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, 15. pantu un Direktīvas 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 17. pantu un kura mērķis nav pārliecināties, vai minēto tiesību normu piemērošanas jomā ietilpst diskriminācijas atalgojuma jomā atkarībā no piederības sociāli profesionālai kategorijai vai darba vietai situācija, bet kurš drīzāk pamatojas uz premisu, ka tas tā ir, lai lūgtu Tiesas interpretāciju, lai gan minētās Savienības tiesību normas lietas apstākļiem acīmredzami nav piemērojamas ne tiešā, ne netiešā veidā.

Direktīvas 2000/43 15. pants un Direktīvas 2000/78 17. pants acīmredzami nevar būt piemērojami diskriminācijai atalgojuma jomā atkarībā no piederības sociāli profesionālai kategorijai vai darba vietai. Minētajās direktīvās ietvertais vienlīdzīgas attieksmes princips ir piemērojams atkarībā no iemesliem, kuri izsmeļoši ir uzskaitīti to 1. pantā.

Ja, regulējot pilnībā iekšējas situācijas, ar valsts tiesību aktiem cenšas panākt tādus pašus risinājumus, kādi ir panākti Savienības tiesībās, lai, piemēram, izvairītos no valsts pilsoņu diskriminācijas vai iespējamiem konkurences izkropļojumiem vai arī nodrošinātu vienotu procedūru salīdzināmās situācijās, pastāv zināma interese, lai nolūkā izvairīties no turpmākām atšķirībām interpretācijā, normām vai jēdzieniem, kuri ir pārņemti no Savienības tiesībām, tiktu sniegta vienota interpretācija neatkarīgi no apstākļiem, kādos tie tiek piemēroti.

Tā tas nav tādā gadījumā, ja pastāv valsts tiesību norma, ar kuru, piemērojot Direktīvas 2000/43 15. pantu un Direktīvas 2000/78 17. pantu, tiek ieviesta atlīdzinājuma sistēma par minētajās direktīvās paredzēto nediskriminācijas noteikumu pārkāpumiem, ja minētā sistēma turklāt ir piemērojama nediskriminācijas noteikumu pārkāpumiem, kas izriet tikai no valsts tiesībām.

Turklāt, ja nepieciešamība nodrošināt Savienības tiesību normu vienotu interpretāciju var attaisnot to, ka Tiesas pilnvaras sniedzas līdz šo normu saturam, tostarp gadījumā, ja tās attiecīgajā situācijā ir piemērojamas tikai netieši, jo valsts tiesību normā ir sniegta atsauce uz tām, ar šo pašu apsvērumu savukārt minētajai Savienības tiesību normai nevar piešķirt pārākumu pār hierarhijā augstākām valsts tiesību normām, ja ar to šādā situācijā tiktu pieprasīta minētās valsts tiesību normas vai tai sniegtās interpretācijas nepiemērošana, pretējā gadījumā tiktu pārkāpts pilnvaru sadalījums starp Savienību un tās dalībvalstīm.

(sal. ar 28., 32.–34. un 39.–48. punktu un rezolutīvo daļu)