Lieta C-124/10 P

Eiropas Komisija

pret

Électricité de France (EDF)

“Apelācija — Valsts atbalsts — Atteikšanās no nodokļa parāda — Atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa — Sabiedrības kapitāla palielināšana — Valsts rīcība tirgus ekonomikā informēta privāta ieguldītāja statusā — Kritēriji, kuri ļauj nošķirt valsti, kas darbojas kā akcionāre, no valsts, kas īsteno valsts varas prerogatīvas — Atskaites privātā ieguldītāja definīcija — Vienlīdzīgas attieksmes princips — Pierādīšanas pienākums”

Sprieduma kopsavilkums

1. Valsts atbalsts – Jēdziens – Novērtējums atbilstoši privātā ieguldītāja kritērijam – Valsts, kas ir uzņēmuma akcionāre – Valsts, kas rīkojas, īstenojot valsts varu – Nošķīrums saistībā ar privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu

   (EKL 87. panta 1. punkts)

2. Valsts atbalsts – Jēdziens – Novērtējums atbilstoši privātā ieguldītāja kritērijam – Vērtējums, ņemot vērā visu atbilstošo informāciju par strīdīgo darījumu un tā kontekstu – Dalībvalsts pienākums sniegt objektīvu un pārbaudāmu informāciju, kas liecina par tās darbības ekonomisko raksturu

   (EKL 87. panta 1. punkts)

3. Valsts atbalsts – Jēdziens – Dalībvalsts, kas atbrīvo no nodokļu samaksas un kurai ir nodokļu kreditora un vienīgā akcionāra statuss valsts uzņēmumā, kura kapitāls tiek palielināts, atsakoties no nodokļa parāda – Privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība

   (EKL 87. panta 1. punkts)

4. Valsts atbalsts – Jēdziens – Novērtējums atbilstoši privātā ieguldītāja kritērijam – Privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība fiskāla rakstura pasākumiem

   (EKL 87. panta 1. punkts)

1.  Nosacījumi, kuriem ir jāatbilst pasākumam, lai to varētu kvalificēt par atbalstu EKL 87. panta izpratnē, nav izpildīti, ja valsts uzņēmums, kas saņem labumu, tādu pašu labumu kā to, kas ir nodots tā rīcībā no valsts līdzekļiem, varētu saņemt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, un šis novērtējums valsts uzņēmumu gadījumā principā notiek, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju.

   Attiecībā uz situāciju, kad valsts, pirmkārt, ir uzņēmuma akcionāre un, otrkārt, rīkojas, īstenojot valsts varu, lai novērtētu, vai to pašu pasākumu parastos tirgus apstākļos būtu veicis privāts ieguldītājs, kas ir situācijā, kura būtu vistuvākā valsts situācijai, vērā ir jāņem tikai priekšrocības un pienākumi, kas ir saistīti ar valsts situāciju akcionāres statusā, izslēdzot tos, kas ir saistīti ar tās valsts varas nesējas statusu.

   Ir jānošķir valsts kā uzņēmuma akcionāres loma, no vienas puses, un valsts loma valsts varas nesējas statusā, no otras puses. Tādējādi, lai varētu piemērot privātā ieguldītāja kritēriju, attiecīgajai dalībvalstij ir jāpiešķir tai piederošam uzņēmumam ekonomiska priekšrocība, rīkojoties akcionāra statusā, nevis valsts varas nesējas statusā.

   Šajā saistībā privātā ieguldītāja kritērijs nav izņēmums, kas būtu piemērojams tikai pēc dalībvalsts lūguma, kad ir izpildīti EKL 87. panta 1. punktā minētie ar kopējo tirgu nesaderīga valsts atbalsta jēdziena elementi. Šis kritērijs, ja tas ir piemērojams, ir to elementu vidū, kuri Komisijai jāņem vērā, nosakot šāda atbalsta esamību. Tādējādi, kad izrādās, ka privātā ieguldītāja kritērijs varētu būt piemērojams, Komisijai ir jālūdz attiecīgajai dalībvalstij tai sniegt visu būtisko informāciju, kas tai ļauj pārbaudīt, vai šī kritērija piemērojamības un piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, un tā var atteikties pārbaudīt šādu informāciju tikai tad, ja iesniegtie pierādījumi ir savākti pēc lēmuma veikt attiecīgo ieguldījumu pieņemšanas.

   (sal. ar 78.–81., 103. un 104. punktu)

2.  Situācijā, kad dalībvalsts ir uzņēmuma akcionāre un administratīvajā procesā atsaucas uz privātā ieguldītāja kritēriju, tai šaubu gadījumā ir pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem jāpierāda, ka īstenotais pasākums izriet no tās kā akcionāres statusa. Šiem pierādījumiem ir skaidri jāapliecina, ka attiecīgā dalībvalsts pirms vai vienlaikus ar ekonomiskās priekšrocības piešķiršanu ir pieņēmusi lēmumu ar faktiski īstenoto pasākumu veikt ieguldījumu kontrolētajā valsts uzņēmumā. Šajā ziņā it īpaši tiek prasīti pierādījumi, kas apliecina, ka šis lēmums ir pamatots ar ekonomiskiem vērtējumiem, kas ir salīdzināmi ar tiem, ko konkrētās lietas apstākļos pirms minētā ieguldījuma veikšanas būtu licis izstrādāt saprātīgs privāts ieguldītājs, kurš ir iespējami vistuvākā situācijā tai, kādā ir minētā dalībvalsts, lai noskaidrotu šāda ieguldījuma ienesīgumu nākotnē.

   Savukārt ekonomiskie vērtējumi, kas ir veikti pēc minētās priekšrocības piešķiršanas, retrospektīvs konstatējums par attiecīgās dalībvalsts veikta ieguldījuma faktisko ienesīgumu vai vēlāki pamatojumi faktiski veiktās rīcības izvēlei nav pietiekami, lai tiktu pierādīts, ka šī dalībvalsts pirms vai vienlaikus ar šo piešķiršanu ir pieņēmusi šādu lēmumu akcionāres statusā. Ja attiecīgā dalībvalsts Komisijai iesniedz prasītā rakstura pierādījumus, šai pēdējai ir jāveic visaptverošs novērtējums, ņemot vērā ne tikai šīs dalībvalsts iesniegtos pierādījumus, bet arī visus citus pierādījumus, kas ir būtiski lietā, tai ļaujot noteikt, vai attiecīgais pasākums ir minētās dalībvalsts kompetencē akcionāres statusā vai valsts varas nesējas statusā. Šajā ziņā nozīme it īpaši ir šī pasākuma raksturam un priekšmetam, apstākļiem, kādos tas tiek veikts, kā arī izvirzītajam mērķim un minētajam pasākumam piemērojamajiem noteikumiem.

   (sal. ar 82.–86. punktu)

3.  EKL 87. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko jebkādā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Turklāt privātā ieguldītāja kritērija piemērošana ir paredzēta, lai noteiktu, vai jebkādā formā piešķirtā ekonomiskā priekšrocība no valsts līdzekļiem valsts uzņēmumam tās ietekmes dēļ var radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

   Tādējādi šī tiesību norma un šis kritērijs ir paredzēti, lai novērstu, ka ar valsts līdzekļiem valsts uzņēmumam tiktu radīta finansiāli izdevīgāka situācija nekā tā konkurentiem. Taču priekšrocību saņēmuša valsts uzņēmuma finansiālā situācija ir atkarīga nevis no tā, kā šī priekšrocība ir piešķirta neatkarīgi no tās rakstura, bet no tā, kāda ir summa, kas galu galā tam tiek piešķirta.

   Tādējādi Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, var koncentrēt privātā ieguldītāja kritērija piemērojamības analīzi uz uzņēmuma finansiālās situācijas uzlabošanos un uz attiecīgā pasākuma ietekmi uz konkurenci, nevis uz attiecīgās dalībvalsts izmantoto līdzekļu nodokļu raksturu.

   Ņemot vērā EKL 87. panta 1. punkta un privātā ieguldītāja kritērija mērķus, ekonomiska priekšrocība, pat ja tā ir piešķirta no nodokļa rakstura līdzekļiem, ir jānovērtē, it īpaši ņemot vērā privātā ieguldītāja kritēriju, ja konkrētajā gadījumā nepieciešamā visaptverošā novērtējuma beigās tiek noskaidrots, ka attiecīgā dalībvalsts, lai gan tā ir izmantojusi šādus valsts varas rīcībā esošus līdzekļus, tomēr ir piešķīrusi minēto priekšrocību tai piederoša uzņēmuma akcionāres statusā.

   (sal. ar 88.–92. punktu)

4.  Privātā ieguldītāja kritēriju var piemērot arī gadījumā, kad ir izmantoti nodokļu rakstura līdzekļi. Šajā ziņā tad, ja privāts ieguldītājs līdzīgos apstākļos nebūtu varējis veikt tādu ieguldījumu, kādu veica attiecīgā valsts, jo tam vispirms būtu bijis jāsamaksā nodoklis un tikai minētās valsts rīcībā nodokļu administrācijas statusā vēl varēja būt šim nodoklim atbilstošas naudas summas, ir jānorāda, ka, pirmkārt, saistībā ar attiecīgo grāmatvedības darījumu minētais nodoklis būtu jāmaksā tieši privātajam uzņēmumam, kas ir attiecīgā uzņēmuma situācijā, nevis tās akcionāram.

   Šajā gadījumā privātā ieguldītāja kritērija piemērošana tāpēc būtu ļāvusi noteikt, vai privāts akcionārs varētu līdzīgos apstākļos ieguldīt naudas summu, kas ir vienāda ar nesamaksāto nodokli, uzņēmumā, kas ir attiecīgā uzņēmuma situācijai līdzīgā situācijā.

   Otrkārt, iespējamas atšķirības starp izmaksām, kas rodas privātam ieguldītājam, un izmaksām, kas rodas ieguldītājai valstij, neliedz piemērot privātā ieguldītāja kritēriju. Šis kritērijs faktiski tieši ļauj noteikt, vai pastāv šāda atšķirība, un to ņemt vērā, izvērtējot, vai ir izpildīti ar minēto kritēriju noteiktie nosacījumi.

   (sal. ar 94.–96. un 98. punktu)