Keywords
Summary

Keywords

Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikāciju nozare – Vispārējo atļauju un individuālo licenču kopējā sistēma – Direktīva 97/13 – Maksas un atlīdzība, kas piemērojamas uzņēmumiem, kas ir individuālo licenču saņēmēji – Optimāla ierobežotu resursu izmantošana – Atlīdzības par radiofrekvenču izmantošanu noteikšana individuālo licenču saņēmējiem

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/13 11. panta 2. punkts)

Summary

Direktīvas 97/13 par vispārējo atļauju un individuālo licenču kopēju sistēmu telekomunikāciju pakalpojumu jomā 11. panta 2. punktā paredzētās prasības, saskaņā ar kurām maksai, kas jāmaksā telekomunikāciju pakalpojumu operatoriem par ierobežotu resursu izmantošanu, ir jābūt domātai, lai nodrošinātu šo resursu optimālu izmantošanu, un tai jāņem vērā vajadzība veicināt jaunu pakalpojumu un konkurences attīstību, jāinterpretē tādējādi, ka tās neaizliedz valsts tiesisko regulējumu, ar kuru telekomunikāciju pakalpojumu operatoriem, kuriem ir individuālās licences, tiek uzlikta maksa par radiofrekvenču izmantošanu, neparedzot konkrētu no šīs maksas iegūto ieņēmumu izmantošanu, un ar kuru ievērojami tiek paaugstināts šīs maksas apjoms noteiktai tehnoloģijai, to nemainot citai tehnoloģijai.

Šajā ziņā ne no viena Direktīvas 97/13 noteikuma neizriet, ka šīs prasības paredzētu, ka šāda maksa jāizmanto konkrētam mērķim vai ka dalībvalstij no tās gūtie ieņēmumi ir kā īpaši pēc tam jāizmanto. No tā izriet, ka tā šos ieņēmumus var brīvi izmantot.

Turklāt šīs prasības nevar liegt dalībvalstīm, nosakot šīs maksas lielumu, paredzēt atšķirību – pat ja tā ir būtiska – starp, pirmkārt, izmantoto ciparu vai analogo tehnoloģiju un, otrkārt, katras tehnoloģijas ietvaros – starp dažādiem tās izmantošanas veidiem, ciktāl ir nodrošināta dažādu saimnieciskās darbības subjektu iespēju vienlīdzība.

Turklāt šīs prasības principā nevar būt šķērslis arī tam, ka dalībvalstis var paaugstināt – pat būtiski – šīs maksas apjomu noteiktai tehnoloģijai atkarībā no telekomunikāciju tirgus tehnoloģiskās un ekonomiskās attīstības, to nemainot citai tehnoloģijai, ciktāl atšķirīgie noteiktie maksas lielumi atspoguļo ierobežotā resursa attiecīgo izmantošanas veidu ekonomiskajai vērtībai.

Visbeidzot tikai tas fakts vien, ka maksas paaugstināšana ir būtiska, pats par sevi neizraisa nesaderību ar mērķi, kādam atbilstoši Direktīvas 97/13 11. panta 2. punktam ir jābūt maksai par ierobežotu resursu izmantošanu, ciktāl ir ievērotas no šī mērķa izrietošās prasības, proti, šīs maksas apjoms nav ne pārmērīgs, ne nesamērīgi zems.

(sal. ar 32., 34.–36. un 40. punktu un rezolutīvo daļu)