Lieta T‑286/09

(publicēts izvilkumu veidā)

Intel Corp.

pret

Eiropas Komisiju

“Konkurence — Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana — Mikroprocesoru tirgus — Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 82. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpums — Lojalitātes atlaides — “Klaji” ierobežojumi — Atzīšana par ļaunprātīgu rīcību — Tikpat efektīva konkurenta novērtēšana — Komisijas starptautiskā kompetence — Komisijas pienākums veikt izmeklēšanu — Robežas — Tiesības uz aizstāvību — Labas pārvaldības princips — Kopējā stratēģija — Naudas sodi — Vienots un turpināts pārkāpums — 2006. gada Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai”

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (septītā palāta paplašinātā sastāvā) 2014. gada 12. jūnija spriedums

1. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Prasības pieteikumam pievienotie dokumenti – Materiāla vai dokumenta apjoms – Daļēja iesniegšana izvilkumu veidā – Pieļaujamība – Prasība iesniegt kancelejai pilnu dokumentu – Piemērojamība – Neievērošana – Iespēja novērst trūkumus

   (Tiesas statūtu 21. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 43. panta 5. punkts)

2. Pamattiesības – Nevainīguma prezumpcija – Tiesvedība konkurences lietā – Piemērojamība

   (LES 6. panta 2. punkts; EKL 82. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un 48. panta 1. punkts)

3. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumu veids – Netiešu pierādījumu kopuma izmantošana – Piemērojamība procedūrā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā

   (EKL 81. un 82. pants; Padomes Regula Nr. 1/2003)

4. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumu veids – Netiešu pierādījumu kopuma izmantošana – Atsevišķiem netiešiem pierādījumiem nepieciešamā pierādījuma spēka līmenis – Uzņēmumu, kas apstrīd pārkāpuma pastāvēšanu, pierādīšanas pienākums

   (EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)

5. Dominējošais stāvoklis – Dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma veikta atlaižu piešķiršana – Trīs atlaižu kategorijas – Kvantitātes atlaides – Ekskluzivitātes vai lojalitātes atlaides – Atlaides ar iespējamu lojalitātes ietekmi – Ļaunprātīgs raksturs – Vērtējuma kritēriji

   (EKL 82. pants)

6. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Ekskluzivitātes vai lojalitātes atlaides – Šīs atlaižu sistēmas pēc būtības ļaunprātīgs raksturs – Spēja ierobežot konkurenci un izstumšanas iedarbība – Tirdzniecības partnera, kuru nav iespējams apiet, loma – Novērtēšana – Pienākums izvērtēt konkrētās lietas apstākļus – Neesamība – Neatbilstoši apstākļi

   (EKL 82. pants)

7. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Ekskluzivitātes vai lojalitātes atlaides – Šīs atlaižu sistēmas pēc būtības ļaunprātīgs raksturs – Spēja ierobežot konkurenci un izstumšanas iedarbība – Tikpat efektīva konkurenta novērtēšana

   (EKL 82. pants)

8. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Klaji ierobežojumi – Maksājumu piešķiršana par ierobežojumiem, kas uzlikti attiecībā uz konkurenta ražojuma tirdzniecību – No mērķa izrietošs ļaunprātīgs raksturs – Spēja ierobežot konkurenci

   (EKL 82. pants)

9. Konkurence – Savienības tiesību normas – Teritoriālā piemērojamība – Komisijas kompetence – Pieļaujamība atbilstoši starptautiskajām publiskajām tiesībām – Ļaunprātīgas rīcības īstenošana vai raksturīgās sekas EEZ teritorijā – Alternatīvi līdzekļi – Tiešu, būtisku un paredzamu seku kritērijs – Novērtēšana – Apstākļa, ka dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma klients īstenojis minēto rīcību, ņemšana vērā – Pieļaujamība

   (EKL 82. pants)

10. Konkurence – Administratīvais process – Paziņojums par iebildumiem – Rakstveida apsvērumu iesniegšanai noteikts termiņš – Lūguma rīkot uzklausīšanu novēlota iesniegšana – Termiņa izbeigšanās – Pienākums atļaut rīkot uzklausīšanu – Neesamība

    (Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punkts un 33. panta 1. punkta c) apakšpunkts; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 10. panta 2. punkts un 12. pants)

11. Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Piekļuve lietas materiāliem – Priekšmets – Aizstāvībai lietderīgi dokumenti – Vērtējums, ko veic vienīgi Komisija – Nepieļaujamība – Pienākums sniegt piekļuvi visiem lietas materiāliem – Piemērojamība attiecībā uz iekšējiem vai konfidenciālajiem dokumentiem

    (Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 15. panta 2. punkts)

12. Konkurence – Administratīvais process – Labas pārvaldības princips – Pienākums ievērot pienācīgu rūpību un objektivitāti – Komisijas pienākums iegūt noteiktus dokumentus pēc uzņēmuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, lūguma – Nosacījumi

    (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts; Padomes Regula Nr. 1/2003; Komisijas Regula Nr. 773/2004)

13. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Ekskluzivitātes vai lojalitātes atlaides – Formāla ekskluzivitātes nosacījuma neesamība – Pierādījumu veids – Klienta iekšējie vērtējumi – Pieļaujamība – Nosacījums

    (EKL 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)

14. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras – Pilnvaras saņemt paziņojumus – Paziņojumi attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu – Atšķirība starp oficiālu iztaujāšanu un neformālām pārrunām – Sekas – Pienākums fiksēt sanāksmju vai telefonsarunu laikā saņemtos paziņojumus – Nosacījumi

    (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkts; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 3. panta 1. un 3. punkts)

15. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Pierādījumu veids – Trešā uzņēmuma, kas ir dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma klients, paziņojums – Pierādījuma spēks

    (EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)

16. Konkurence – Naudas sodi – Vairāki pārkāpumi – Vienota naudas soda uzlikšana – Pieļaujamība – Komisijas pienākums atsevišķi norādīt veidu, kādā ņemti vērā dažādi ļaunprātīgās izmantošanas elementi – Neesamība

    (Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

17. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Atbilstošās tiesību normas – Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts – Komisijai ar minēto pantu piešķirtā rīcības brīvība – Komisijas veikta jaunu pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai ieviešana – Sodu tiesiskuma un tiesiskās noteiktības principu pārkāpums – Neesamība

    (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

18. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Izdarīšana tīši vai aiz neuzmanības – Jēdziens – Dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, kas īsteno ļaunprātīgu rīcību, kura izpaužas kā ekskluzivitātes atlaižu piešķiršana un klaji ierobežojumi – Iekļaušana

    (EKL 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

19. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Konkurences tiesību jomā pieņemto Komisijas lēmumu pārbaude tiesā – Tiesiskuma pārbaude un neierobežota kompetence attiecībā gan uz tiesiskajiem, gan faktiskajiem apstākļiem – Pārkāpums – Neesamība

    (LESD 261. un 263. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un 52. panta 3. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants)

20. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Komisijas lēmumpieņemšanas prakse – Orientējošs raksturs

    (Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)

21. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Saistoša vai izsmeļoša kritēriju saraksta neesamība – Komisijai rezervētā novērtējuma brīvība – Pārkāpuma konkrētās ietekmes uz tirgu ņemšana vērā – Piemērojamība

    (Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 22. punkts)

1.  No Vispārējās tiesas Reglamenta 43. panta 5. punkta izriet, ka, ja, ņemot vērā kāda materiāla vai dokumenta apjomu, procesuālajam dokumentam ir pievienoti tikai izvilkumi no tā, kancelejā iesniedz visu materiālu vai dokumentu vai pilnu tā kopiju.

   Turpretim šajā pantā nav prasīts, lai visi citi dokumenti, uz kuriem ir atsauce procesuālajam aktam pievienotajā dokumentā, būtu arī iesniegti kancelejā.

   Turklāt, pat ja minētā tiesību norma būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas nosaka lietas dalībniekiem pienākumu iesniegt kancelejā ikviena dokumenta, kura izvilkumus tie iekļauj procesuāla akta pielikumā, pilnu versiju, šī pienākuma pārkāpums katrā ziņā ir trūkums, kas var tikt novērsts.

   (sal. ar 53., 55. un 57. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 62. un 63. punktu)

3.  Procedūrā, kas attiecas uz konkurences tiesību normu pārkāpumiem, lai gan Komisijai ir jānorāda precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai pamatotu stingru pārliecību, ka pārkāpums ir izdarīts, katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma aspektu. Pietiek, ka iestādes sniegtais netiešu pierādījumu kopums, izvērtēts visaptveroši, atbilst šai prasībai, kā tas ticis nospriests attiecībā uz EKL 81. panta īstenošanu Šis princips ir piemērojams arī lietās, kas attiecas uz EKL 82. panta īstenošanu.

   (sal. ar 64. punktu)

4.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 65.–67., 542., 1525., 1528., 1529. un 1547. punktu)

5.  Konkurences jomā tas, ka tirgū dominējošajā stāvoklī esošs uzņēmums, kas – pat pēc to lūguma – saista pircējus ar pienākumu vai solījumu visu vai būtisku daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegadāties tikai no šī uzņēmuma, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana EKL 82. panta izpratnē neatkarīgi no tā, vai attiecīgais pienākums ir paredzēts bez tālākiem noteikumiem vai arī apmaiņā pret atlaižu piešķiršanu. Tas tā ir arī tad, ja šis uzņēmums, nesaistīdams pircējus ar formālām saistībām, vai nu atbilstoši ar šiem pircējiem noslēgtiem līgumiem, vai arī vienpusēji piemēro lojalitātes atlaižu sistēmu, proti, atlaides, kas ir saistītas ar nosacījumu, ka klients – turklāt neatkarīgi no savu pirkumu apjoma, vai tas būtu liels vai mazs, – visu vai būtisku daļu no savām vajadzībām nepieciešamā iegādājas no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma.

   Runājot par ļaunprātīgās rīcības, kas izpaužas kā dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma veikta atlaižu piešķiršana, kvalifikāciju var tikt nošķirtas trīs atlaižu kategorijas.

   Pirmkārt, parasti uzskata, ka kvantitatīvu atlaižu sistēmām (kvantitātes atlaides), kas saistītas vienīgi ar no dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma veiktās iegādes apjomu, nav EKL 82. pantā aizliegtās ierobežojošas ietekmes tirgū. Proti, ja piegādātā daudzuma palielināšanās rezultātā piegādātājam samazinās izmaksas, tam ir tiesības, izmantojot labvēlīgāku tarifu, ļaut savam klientam gūt arī labumu no šā samazinājuma. Tādēļ tiek uzskatīts, ka kvantitātes atlaides atspoguļo dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma panākto efektivitātes guvumu un apjomradītu ietaupījumu.

   Otrkārt, pastāv atlaides, kuru piešķiršana ir piesaistīta nosacījumam, ka klients visu vai būtisku daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājas no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma. Tās ir “lojalitātes atlaides Hoffmann‑La Roche judikatūras izpratnē”, ko sauc arī par “ekskluzivitātes atlaidēm”. Šajā kategorijā ietilpst ne tikai atlaides, kas ir piesaistītas nosacījumam par 100 % apgādi, bet arī tās, kas piesaistītas nosacījumam, ka klients būtisku daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājas no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma. Šādas ekskluzivitātes atlaides, ko piemēro dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums, ir nesaderīgas ar mērķi nodrošināt neizkropļotu konkurenci kopējā tirgū, jo to pamatā – izņemot ārkārtas apstākļus – nav šo finansiālo priekšrocību pamatojoša ekonomiska izpildījuma, bet tās sliecas pircējam atņemt vai ierobežot izvēles iespēju attiecībā uz iegādes avotiem un likt citiem ražotājiem šķēršļus pieejai tirgum.

   Treškārt, pastāv citas atlaižu sistēmas, kurās finansiāls stimuls nav tieši piesaistīts nosacījumam par ekskluzīvo vai gandrīz ekskluzīvo iegādi no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma, bet kurās atlaižu piešķiršanas mehānismam arī varētu būt lojalitātes ietekme. Šajā atlaižu kategorijā cita starpā ietilpst sistēmas, kurās atlaides ir atkarīgas no individuālajiem pārdevumu mērķiem un nav uzskatāmas par ekskluzivitātes atlaidēm, jo tas neietver nekādas saistības par ekskluzivitāti vai saistības iegādāties noteiktu daļu no to vajadzībām nepieciešamā no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma. Lai noteiktu, vai šādu atlaižu piemērošana ir uzskatāma par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgo izmantošanu, ir jānovērtē visi apstākļi kopumā, tostarp atlaižu piešķiršanas kritēriji un kārtība, un jāpārbauda, vai šīs atlaides ar tādas priekšrocības sniegšanu, kuras pamatā nav nekāda to attaisnojoša ekonomiska izpildījuma, sliecas pircējam atņemt vai ierobežot izvēles iespēju attiecībā uz iegādes avotiem, likt konkurentiem šķēršļus pieejai tirgum vai ar izkropļotu konkurenci nostiprināt dominējošo stāvokli.

   (sal. ar 72.–78. punktu)

6.  Konkurences jomā ekskluzivitātes atlaižu ļaunprātīga rakstura kvalifikācija nav atkarīga no konkrētās lietas apstākļu vērtējuma nolūkā noteikt potenciālo izstumšanas iedarbību.

   Tātad saskaņā ar judikatūru visi apstākļi kopumā ir jāizvērtē tikai atlaižu ar iespējamu lojalitātes ietekmi gadījumā, nevis ekskluzivitātes atlaižu gadījumā. Šo pieeju pamato apstāklis, ka dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma piešķirtās ekskluzivitātes atlaides jau pēc savas būtības spēj ierobežot konkurenci.

   Proti, spēja saistīt klientus ar dominējošajā stāvoklī esošo uzņēmumu ir raksturīga ekskluzivitātes atlaidēm. Fakts, ka dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums piešķir atlaides kā atlīdzību par to, ka klients iegādājas visu vai būtisku daļu no to vajadzībām nepieciešamā [no šī uzņēmuma], nozīmē, ka dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums sniedz finansiālu priekšrocību, kas vērsta uz to, lai kavētu, ka klienti iegādātos no konkurējošiem ražotājiem. Tādēļ, lai noteiktu, vai šīs atlaides ir vērstas uz to, lai kavētu, ka klienti iegādātos no konkurentiem, nav jāpārbauda konkrētās lietas apstākļi. Izstumšanas iedarbība ir konstatējama ne tikai tad, ja pieeja tirgum ir padarīta konkurentiem neiespējama, bet arī tad, ja šī pieeja ir padarīta grūtāka. Dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma sniegtais finansiālais stimuls klientam neiegādāties – tā pieprasījuma daļā, uz kuru attiecas ekskluzivitātes nosacījums – no šī uzņēmuma konkurentiem jau pēc sava rakstura spēj šiem konkurentiem pieeju tirgum padarīt grūtāku. Šāda stimula esamība nav atkarīga no tā, vai atlaide tiek faktiski samazināta vai atcelta gadījumā, ja tiek pārkāpts ekskluzivitātes nosacījums, kuram pakļauta tās piešķiršana. Proti, šajā ziņā pietiek, ja dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums rada klientam iespaidu, ka tas tā būs. Svarīgi ir apstākļi, ar kuriem jārēķinās klientam brīdī, kad tas veic pasūtījumus, atbilstoši signālam, ko tam devis dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums, nevis šī uzņēmuma faktiska reakcija uz klienta lēmumu mainīt apgādes avotu.

   Turklāt stipram dominējošajam stāvoklim ir raksturīgi, ka attiecībā uz ievērojamu pieprasījuma daļu nepastāv adekvāts dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma ražotā izstrādājuma aizstājējprodukts. Līdz ar to piegādātājs, kurš atrodas dominējošā stāvoklī, lielā mērā ir tāds tirdzniecības partneris, kuru nav iespējams apiet. No tirdzniecības partnera, kuru nav iespējams apiet, stāvokļa izriet, ka klienti katrā ziņā kādu daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājas no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma (neapstrīdamā daļa). Dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurents tātad var konkurēt par klienta apgādi nevis pilnā apjomā, bet gan tikai par pieprasījuma daļu, kas pārsniedz neapstrīdamo daļu (apstrīdamā daļa). Apstrīdamā daļa tādējādi ir daļa no klienta vajadzībām, kas reāli varētu tikt nodota dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurentam attiecīgajā laikposmā. Ekskluzivitātes atlaides piešķiršana no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma puses padara grūtāku konkurentam piegādāt šī uzņēmuma klientam savus izstrādājumus. Proti, ja dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma klients iegādājas no konkurenta, neievērojot ekskluzivitātes vai gandrīz pilnīgas ekskluzivitātes nosacījumu, tam rodas risks zaudēt ne tikai atlaides attiecībā uz [izstrādājumu] vienībām, kas attiecinātas uz šo konkurentu, bet arī visas ekskluzivitātes atlaides.

   Tātad, lai sniegtu pievilcīgu piedāvājumu, dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurentam nepietiek ar to, ka tas piedāvā pievilcīgus nosacījumus attiecībā uz [izstrādājumu] vienībām, ko tas pats var piegādāt klientam, bet tam arī ir jāpiedāvā šim klientam kompensācija par ekskluzivitātes atlaides zaudēšanu. Tādējādi, lai sniegtu pievilcīgu piedāvājumu, konkurentam atlaides, ko dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums piešķir attiecībā uz visām vai gandrīz visām klienta vajadzībām, tostarp neapstrīdamo daļu, ir jāattiecina tikai uz apstrīdamo daļu. Tātad ekskluzivitātes atlaides piešķiršana no tirdzniecības partnera, kuru nav iespējams apiet, puses konkurenta iespēju piedāvāt pievilcīgu cenu un līdz ar to piekļūt tirgum padara strukturāli grūtāku. Ekskluzivitātes atlaides piešķiršana ļauj dominējošajā stāvoklī esošajam uzņēmumam savu ekonomisko varu, kas tam ir attiecībā uz klienta vajadzību neapstrīdamo daļu, izmantot kā sviru, lai nodrošinātu sev arī apstrīdamo daļu, tādējādi konkurentam pieeju tirgum padarot grūtāku.

   Ja pastāv šāds komercinstruments, nav nepieciešams analizēt atlaižu konkrēto iedarbību uz konkurenci, ne arī pierādīt cēloņsakarības saikni starp inkriminēto rīcību un konkrētām sekām tirgū.

   Visbeidzot, tas, ka tirgus daļas, ko skar dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma piešķirtās ekskluzivitātes atlaides, iespējams, ir nelielas, neizslēdz to prettiesiskumu, jo būtisku seku vai de minimis sliekšņa kritērijs netiek ņemts vērā EKL 82. panta piemērošanas mērķiem. Turklāt klientiem, kas atrodas slēgtajā tirgus daļā, ir jābūt iespējai gūt labumu no tirgū maksimāli iespējamā konkurences līmeņa un konkurentiem jābūt iespējai piedalīties uz sniegumu balstītajā konkurencē attiecībā uz visu tirgu, nevis tikai tā daļu. Dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums tātad nevar pamatot ekskluzivitātes atlaižu piešķiršanu noteiktiem klientiem ar apstākli, ka konkurenti joprojām var veikt piegādi citiem klientiem. Tāpat dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums atlaižu piešķiršanu ar nosacījumu par klienta gandrīz ekskluzīvo apgādi konkrētajā tirgus segmentā nevar pamatot ar apstākli, ka šis klients joprojām var iegādāties no konkurentiem tā vajadzībām nepieciešamo citos segmentos.

   (sal. ar 80., 84.–86., 88., 91.–93., 103., 104., 116., 117., 132. un 527. punktu)

7.  Apstrīdētajā lēmumā sniegtajā ekonomiskajā analīzē par atlaižu spēju izstumt tādu konkurentu, kurš būtu tikpat efektīvs kā dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums (“as efficient competitor test” [tikpat efektīva konkurenta tests] jeb “TEK tests”), par atskaites punktu ir ņemts apstāklis, ka tikpat efektīvam konkurentam, ja tas vēlas dabūt pasūtījumu apstrīdamo daļu, ko līdz šim apmierināja dominējušajā stāvoklī esošais uzņēmums, kurš ir tirdzniecības partneris, ko nav iespējams apiet, ir jāpiedāvā klientam kompensācija par ekskluzivitātes atlaidēm, ko klients zaudētu, ja tas iegādātos daļu, kas būtu mazāka nekā tā, kura noteikta ar ekskluzivitātes vai gandrīz pilnīgas ekskluzivitātes nosacījumu. TEK tests mērķis ir noteikt, vai konkurents, kurš ir tikpat efektīvs kā dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums un kuram rodas tādas pašas izmaksas ka minētajam uzņēmumam, šajā gadījumā var joprojām segt savas izmaksas.

   Pat ja pieņemtu, ka konkrētās lietas apstākļu izvērtēšana ir nepieciešama, lai pierādītu ekskluzivitātes atlaižu potenciālas pret konkurenci vērstas sekas, tomēr tās nav jāpierāda ar TEK testa palīdzību. Šis tests ļauj vienīgi pārbaudīt pieņēmumu par pieeju tirgum, kas padarīta neiespējama, bet neļauj izslēgt iespēju, ka pieeja šim tirgum ir padarīta grūtāka. Ir taisnība, ka negatīvs rezultāts nozīmē, ka tikpat efektīvam konkurentam ekonomiski nav iespējams nodrošināt sev klienta pieprasījuma apstrīdamo daļu. Proti, lai piedāvātu klientam kompensāciju par ekskluzivitātes atlaižu zaudēšanu, minētais konkurents būtu spiests pārdot savus ražojumus par cenu, kas neļauj tam pat segt savas izmaksas. Tomēr pozitīvais rezultāts nozīmē vienīgi to, ka tikpat efektīvs konkurents spēj segt savas izmaksas. Šis apstāklis tomēr nenozīmē, ka nepastāv izstumšanas iedarbība. Proti, ekskluzivitātes atlaižu mehānisms joprojām var dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurentiem padarīt pieeju tirgum grūtāku, pat ja šī pieeja nav ekonomiski neiespējama.

   (sal. ar 141., 146. un 150. punktu)

8.  Konkurences jomā rīcības veidi, ko sauc par “klajiem ierobežojumiem” un kas izpaužas tādējādi, ka dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma klientiem tiek piešķirti nosacījumiem pakļautie maksājumi, lai tie atliktu, atceltu vai kādā veidā ierobežotu konkurenta izstrādājuma laišanu tirdzniecībā, var padarīt grūtāku šim konkurentam pieeju tirgum un kaitē konkurences struktūrai. Ikviena no šiem rīcības veidiem īstenošana ir uzskatāma par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta izpratnē.

   Vispirms izstumšanas iedarbība ir konstatējama ne tikai tad, ja pieeja tirgum ir padarīta konkurentiem neiespējama, bet arī tad, ja šī pieeja ir padarīta grūtāka. Turpinājumā, saistībā ar EKL 82. panta piemērošanu pret konkurenci vērsta mērķa un seku pierādīšana attiecīgā gadījumā var būt viens un tas pats. Ja tiek pierādīts, ka dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcības mērķis ir ierobežot konkurenci, šī rīcība arī ir spējīga radīt šādas sekas. Dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums, ja tas mērķtiecīgi kavē izstrādājumu, kas aprīkoti ar konkurenta ražojumu, tirdzniecību, centās sasniegt pret konkurenci vērstu mērķi, jo vienīgā interese, kas tam varētu būt, ir kaitēt šim konkurentam.

   Visbeidzot, dominējošajā stāvoklī esošajam uzņēmumam ir īpaša atbildība par to, lai ar konkurencei, kas balstīta uz sniegumu, pretēju rīcību neapdraudētu efektīvu un neizkropļotu konkurenci kopējā tirgū. Taču maksājumu piešķiršana klientiem par ierobežojumiem, kas tiek uzlikti attiecībā uz izstrādājumu, kas aprīkoti ar noteikta konkurenta ražojumu, tirdzniecību, acīmredzami nav atzīstama par uz sniegumu balstītu konkurenci.

   Klaja ierobežojuma kvalificēšana par ļaunprātīgu ir atkarīga vienīgi no spējas ierobežot konkurenci, un tādēļ tam nav nepieciešams pierādīt ne konkrētās sekas tirgū, ne arī cēloņsakarības saikni.

   (sal. ar 198., 201.–207. un 212. punktu)

9.  Konkurences jomā, lai pamatotu Komisijas kompetenci atbilstoši starptautisko publisko tiesību normām, pietiek pierādīt vai nu rīcības raksturīgās sekas (proti, tiešas, būtiskas un paredzamas), vai arī tās īstenošanu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ). Tie tātad ir alternatīvi, nevis kumulatīvi līdzekļi.

   Komisijai nav pienākuma pierādīt konkrētu seku esamību, lai pamatotu savu kompetenci no starptautisko publisko tiesību viedokļa. Komisijai nevar likt ieņemt pasīvo nostāju gadījumā, kad pastāv apdraudējums attiecībā uz efektīvas konkurences iekšējā tirgū struktūru, un tātad tā var iejaukties arī gadījumos, kad apdraudējums nav vai vēl nav realizēts.

   Pārbaudot, vai ļaunprātīgās rīcības sekas Savienībā ir būtiskas, dažādas darbības, kas veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, nav jāaplūko izolēti. Gluži pretēji, pietiek ar to, ka vienots pārkāpums, aplūkots kopumā, var radīt būtiskas sekas. Proti, nevar ļaut uzņēmumiem izvairīties no konkurences tiesību normu piemērošanas, kombinējot dažādas darbības ar vienādu mērķi, katra no kurām, aplūkota izolēti, nevar radīt būtiskas sekas Savienībā, bet, ņemtas kopumā, tās var radīt šādas sekas.

   Turklāt izmaiņas tirgus struktūrā tāpat ir jāņem vērā tad, kad tiek noteikta būtisku seku esamība EEZ teritorijā. Šajā ziņā ne tikai konkurenta likvidēšana var ietekmēt konkurences struktūru iekšējā tirgū, bet rīcība, kas varētu vājināt vienīgo lielo dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurentu pasaules tirgū, arī var izraisīt šādas sekas. Līdz ar to dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcības potenciālās sekas, kas izpaužas tādējādi, ka pasaules tirgū tiek liekti šķēršļi tā konkurenta piekļuvei vissvarīgākajiem pārdošanas kanāliem, ir jāuzskata par būtiskām – potenciālo seku attiecībā uz efektīvas konkurences struktūru iekšējā tirgū dēļ.

   Turklāt ar attiecīgās rīcības īstenošanas Savienībā faktu pietiek, lai pamatotu Komisijas kompetenci no starptautisko publisko tiesību viedokļa. Gadījumā, ja dominējošā stāvokļa ļaunprātīgā izmantošana izpaužas kā finansiāla stimula sniegšana, lai mudinātu dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma klientu atlikt noteikta izstrādājuma, kas aprīkots ar šā uzņēmuma konkurenta ražojumu, laišanu tirdzniecībā visā pasaulē, un ja šis nosacījums, kuram pakļauti minētā uzņēmuma piešķirtie maksājumi, tātad ir domāts īstenošanai, ko veiktu tā klients, visā pasaulē, tostarp EEZ teritorijā, pieeja, saskaņā ar kuru būtu ņemta vērā tikai attiecīgās rīcības īstenošana, ko veic pats dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums, būtu mākslīga. Tieši pretēji, ir jāņem vērā arī šīs rīcības īstenošana, ko veic šī uzņēmuma klients. Šajā kontekstā apstāklis, ka dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma klients atturas no noteikta izstrādājuma pārdošanas EEZ teritorijā noteiktā laikposmā, ir jāuzskata par klaja ierobežojuma īstenošanu.

   (sal. ar 236., 243., 244., 251., 252., 268., 270., 273.–275., 301. un 305.–307. punktu)

10.  Administratīvajā procesā konkurences jomā saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EK līguma 81. un 82. pantu, ko vada Komisija, 12. pantu uzņēmuma, kuram Komisija ir adresējusi paziņojumu par iebildumiem, tiesības uz uzklausīšanu ir uzskatāmas par zaudētām, ja tas to nav lūdzis termiņā, kas noteikts tā rakstveida apsvērumu iesniegšanai.

    (sal. ar 323.–326. punktu)

11.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 350.–357. un 623. punktu)

12.  Konkurences jomā tā ir Komisija, kam ir jālemj par to, kādā veidā tā vēlas veikt izmeklēšanu un kuri dokumenti tai jāiegūst, lai tai būtu pietiekami pilnīgs priekšstats par lietu. Tādēļ nevajadzētu Komisijai noteikt pienākumu iegūt maksimālo dokumentu apjomu, lai tā pārliecinātos, ka ir ieguvusi visus potenciālos attaisnojošos pierādījumus.

    Kad Komisijai iesniegts lūgums iegūt noteiktus dokumentus, tai ir novērtējuma brīvība attiecībā uz jautājumu, vai tai būtu jāiegūst attiecīgie dokumenti. Procesa dalībniekiem nav beznosacījuma tiesību uz to, ka Komisija iegūst noteiktus dokumentus, jo tieši Komisija, nevis attiecīgie uzņēmumi, lemj par to, kā tai jāveic lietas izmeklēšana.

    Zināmos apstākļos Komisijai var būt pienākums iegūt noteiktus dokumentus pēc uzņēmuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, lūguma. Tomēr šāds Komisijas pienākums ir jāattiecina vienīgi uz situācijām, kurās pastāv ārkārtas apstākļi.

    Šajā ziņā ir nepieciešams izsvērt Komisijas pienākumu izmeklēt lietu rūpīgi un objektīvi, no vienas puses, un Komisijas prerogatīvām lemt par veidu, kādā tā vēlas veikt pierādījumu savākšanu un izmantot savus resursus, lai nodrošinātu konkurences tiesību efektīvu ievērošanu, no otras puses.

    Komisijas pienākums iegūt noteiktus dokumentus pēc uzņēmuma lūguma – papildus nosacījumam par to, ka administratīvajā procesā par to ir iesniegts lūgums, – ir jāpakļauj tātad vismaz šādiem četriem kumulatīvajiem nosacījumiem.

    Pirmkārt, šāds pienākums ir pakļauts nosacījumam, ka attiecīgais uzņēmums faktiski nespēj pats iegūt konkrētus dokumentus vai darīt tos zināmus Komisijai. Tātad attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka tas ir veicis visas darbības, lai pašam iegūtu konkrētus dokumentus un/vai gūtu atļauju tos izmantot Komisijas veiktajā izmeklēšanā.

    Otrkārt, attiecīgajam uzņēmumam cik vien iespējams precīzi ir jāidentificē dokumenti, ko tas lūdz Komisiju iegūt, kas nozīmē, ka ir vajadzīga šī uzņēmuma sadarbība.

    Treškārt, Komisijai pienākums iegūt noteiktus dokumentus pēc uzņēmuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, lūguma ir pakļauts nosacījumam, ka attiecīgiem dokumentiem, iespējams, ir ievērojama nozīme attiecīgā uzņēmuma aizstāvībai. Komisijai ir novērtējuma rīcība, lemjot par to, vai apgalvoto attaisnojošo pierādījumu nozīmīgums pamato to iegūšanu, un tā, piemēram, var noraidīt lūgumu tādēļ, ka iespējamie attaisnojošie pierādījumi attiecas uz jautājumiem, kam nav centrālā loma konstatējumos, kas nepieciešami, lai pierādītu pārkāpumu.

    Ceturtkārt, Komisija cita starpā var noraidīt lūgumu, ja konkrēto dokumentu apjoms ir nesamērīgs ar nozīmīgumu, kāds var būt izmeklēšanā šiem dokumentiem. Šajā ziņā Komisija attiecīgā gadījumā var ņemt vērā, ka konkrētu dokumentu iegūšana un izvērtēšana var ievērojami aizkavēt lietas izmeklēšanas procesu. Komisijai ir tiesības izsvērt lūgto dokumentu apjomu un kavēšanās lietas izmeklēšanas procesā, ko var izraisīt šo dokumentu iegūšana un izvērtēšana, no vienas puses, un potenciāla nozīmīguma pakāpi uzņēmuma aizstāvības mērķiem, no otras puses.

    (sal. ar 360.–362., 371., 373.–378., 380. un 382. punktu)

13.  Konkurences jomā, ja pastāv ekskluzivitātes atlaižu sistēma un nepastāv formāls ekskluzivitātes nosacījums, Komisija, ja tā ņem vērā dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma klienta vērtējumus, lai konstatētu paša minētā uzņēmuma rīcību, nepārkāpj tiesiskās noteiktības principu, ciktāl šie vērtējumi nav neprātīgi.

    (sal. ar 521.–523. un 525. punktu)

14.  Administratīvajā procesā konkurences jomā Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Komisija var iztaujāt jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas piekrīt iztaujāšanai, ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu. Atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EK līguma 81. un 82. pantu, ko vada Komisija, 3. pantam šī iztaujāšana ir pakļauta noteiktām formalitātēm.

    Tomēr šo tiesību normu piemērošanas joma neattiecas uz visām pārrunām attiecībā uz Komisijas veiktās izmeklēšanas priekšmetu. Proti, ir jānošķir oficiāla iztaujāšana, ko Komisija veic saskaņā ar minētajām tiesību normām, un neformālas pārrunas.

    Komisijai ir rīcības brīvība, lemjot par to, vai uz konkrētām pārrunām tā attiecina Regulas Nr. 773/2004 3. panta formālās prasības. Tādējādi minētās tiesību normas ir piemērojamas nevis visām pārrunām, kas attiecas uz izmeklēšanas priekšmetu, bet gan tikai gadījumiem, kad Komisija vēlas savākt informāciju – apsūdzošu vai attaisnojošu –, uz kuru tā varētu balstīties kā uz pierādījumu savā lēmumā, ar kuru tiks noslēgta konkrētā izmeklēšana.

    Jā Komisija plāno savā lēmumā izmantot apsūdzošu pierādījumu, kas tās rīcībā nonācis neformālo pārrunu laikā, tai šis pierādījums ir jādara pieejams uzņēmumiem, kas ir paziņojuma par iebildumiem adresāti, attiecīgā gadījumā šiem mērķiem sagatavojot rakstveida dokumentu, kas iekļaujams tās lietas materiālos.

    Tomēr Komisija var izmantot neformālo pārrunu laikā iegūto informāciju, tostarp lai iegūtu pamatīgākus pierādījumus, tajā pašā laikā neformālo pārrunu laikā iegūto informāciju nepadarot pieejamu attiecīgajam uzņēmumam.

    Labas pārvaldības princips atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem var noteikt Komisijai pienākumu fiksēt paziņojumus, ko tā saņem sanāksmju vai telefonsarunu laikā. Šajā ziņā Komisijas pienākuma fiksēt informāciju, ko tā saņēmusi sanāksmju vai telefonsarunu laikā, esamība, kā arī tā būtība un apjoms ir atkarīgi no šīs informācijas satura. Komisijai jāsagatavo atbilstoša dokumentācija, kas iekļaujama lietas materiālos, kuriem var piekļūt attiecīgie uzņēmumi, par svarīgiem aspektiem saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu. Šis secinājums attiecas uz visiem elementiem, kuriem piemīt zināms nozīmīgums un kuriem ir objektīva saikne ar izmeklēšanas priekšmetu, neatkarīgi no tā, vai tie ir apsūdzoši vai attaisnojoši.

    (sal. ar 613.–617., 619. un 620. punktu)

15.  Konkurences jomā nebūtu jānosaka vispārīga norma, ka ar trešā uzņēmuma paziņojumu, kurā norādīts, ka dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums ir veicis kādu rīcību, vien nekad nevar pietikt, lai pierādītu faktus, kas veido EKL 82. panta pārkāpumu. Vispārīgās normas izveide ir izņēmums no brīvas pierādījumu iesniegšanas principa. Uzņēmuma, kas paziņo, ka tas ir bijis EKL 81. pantam pretējas aizliegtās vienošanās dalībnieks, gadījumā šāda norma ir attaisnota, jo uzņēmumam, uz kuru attiecas izmeklēšana vai kurš vēršas pie Komisijas ar lūgumu atbrīvot no naudas soda vai samazināt tā apmēru, var būt tieksme par zemu novērtēt savu atbildību par pārkāpumu un izcelt pārējo uzņēmumu atbildību.

    Attiecībā uz paziņojumiem, ko sniedzis trešais uzņēmums, kas būtībā ir liecinieks, situācija ir citāda. Ja nešķiet, ka trešajam uzņēmumam būtu kāda interese nepatiesi apsūdzēt dominējošajā stāvoklī esošo uzņēmumu, ar trešā uzņēmuma paziņojumu vien principā var pietikt, lai pierādītu pārkāpuma esamību.

    (sal. ar 722.–725. punktu)

16.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 1564.–1591. punktu)

17.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 1598. punktu)

18.  Runājot par to, vai konkurences tiesību normu pārkāpums ir izdarīts tīši vai aiz neuzmanības un līdz ar to var tikt sodīts ar naudas sodu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, šis nosacījums ir izpildīts, ja attiecīgais uzņēmums nevar nezināt savas rīcības pret konkurenci vērsto raksturu neatkarīgi no tā, vai tas zināja vai nezināja par Līguma konkurences normu pārkāpumu.

    Uzņēmums apzinās savas rīcības pret konkurenci vērstu raksturu, ja tam ir zināmi būtiskie fakti, kas pamato gan dominējošā stāvokļa konkrētajā tirgū pastāvēšanas konstatējumu, gan Komisijas veikto šī stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas novērtējumu.

    Tā kā Savienības tiesas jau vairākkārt nosodījušas dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcības, kas izpaužas kā no ekskluzivitātes nosacījumiem atkarīgo finansiālo stimulu sniegšana, īstenošanu un tā kā tā saukto “klaju ierobežojumu” kvalifikācija par ļaunprātīgu rīcību nevar tikt uzskatīta par jaunu, dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums, kas īstenojis šādu rīcību, nevar nezināt par savas rīcības pret konkurenci vērsto raksturu.

    Tiklīdz ir pierādīts, ka dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums īstenoja kopējo pret konkurenci vērsto stratēģiju un ka tas mēģināja noslēpt tās rīcības pret konkurenci vērstu raksturu saistībā ar tās attiecībām ar noteiktiem uzņēmumiem, ir pamats secināt, ka pārkāpums ir izdarīts vismaz aiz neuzmanības.

    (sal. ar 1601.–1603. punktu)

19.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 1609.–1612. un 1643. punktu)

20.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 1614., 1615. un 1619. punktu)

21.  Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, nosakot naudas soda apmēru, papildus pārkāpuma smagumam ir jāņem vērā tā ilgums. Šajā ziņā pārkāpuma konkrēta ietekme uz tirgu principā ir nevis obligāts faktors, bet tikai viens no faktoriem, kuriem ir nozīme, lai noteiktu pārkāpuma smagumu un naudas soda apmēru. Vēl jo vairāk, nosakot naudas soda apmēru, elementiem, kas norāda uz rīcības mērķi, var būt lielāka nozīme nekā tiem, kas norāda uz šīs rīcības sekām.

    Nosakot atbilstoši smagumam vērā ņemamu pārdevumu vērtības daļu saskaņā ar Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 22. punktu, Komisijai nav pienākuma ņemt vērā pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu kā mīkstinošu apstākli, ja minētā daļa ir attaisnota ar citiem elementiem, kas var ietekmēt smaguma noteikšanu.

    Savukārt, ja Komisija uzskata par piemērotu ņemt vērā pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, lai palielinātu šo daļu, tai ir jāsniedz konkrēti, ticami un pietiekami netieši pierādījumi, kas tai ļauj novērtēt, kāda faktiskā ietekme pārkāpumam ir varējusi būt uz konkurenci minētajā tirgū.

    (sal. ar 1622., 1624. un 1625. punktu)

Lieta T‑286/09

(publicēts izvilkumu veidā)

Intel Corp.

pret

Eiropas Komisiju

“Konkurence — Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana — Mikroprocesoru tirgus — Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 82. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpums — Lojalitātes atlaides — “Klaji” ierobežojumi — Atzīšana par ļaunprātīgu rīcību — Tikpat efektīva konkurenta novērtēšana — Komisijas starptautiskā kompetence — Komisijas pienākums veikt izmeklēšanu — Robežas — Tiesības uz aizstāvību — Labas pārvaldības princips — Kopējā stratēģija — Naudas sodi — Vienots un turpināts pārkāpums — 2006. gada Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai”

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (septītā palāta paplašinātā sastāvā) 2014. gada 12. jūnija spriedums

1. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Prasības pieteikumam pievienotie dokumenti – Materiāla vai dokumenta apjoms – Daļēja iesniegšana izvilkumu veidā – Pieļaujamība – Prasība iesniegt kancelejai pilnu dokumentu – Piemērojamība – Neievērošana – Iespēja novērst trūkumus

   (Tiesas statūtu 21. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 43. panta 5. punkts)

2. Pamattiesības – Nevainīguma prezumpcija – Tiesvedība konkurences lietā – Piemērojamība

   (LES 6. panta 2. punkts; EKL 82. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un 48. panta 1. punkts)

3. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumu veids – Netiešu pierādījumu kopuma izmantošana – Piemērojamība procedūrā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā

   (EKL 81. un 82. pants; Padomes Regula Nr. 1/2003)

4. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumu veids – Netiešu pierādījumu kopuma izmantošana – Atsevišķiem netiešiem pierādījumiem nepieciešamā pierādījuma spēka līmenis – Uzņēmumu, kas apstrīd pārkāpuma pastāvēšanu, pierādīšanas pienākums

   (EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)

5. Dominējošais stāvoklis – Dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma veikta atlaižu piešķiršana – Trīs atlaižu kategorijas – Kvantitātes atlaides – Ekskluzivitātes vai lojalitātes atlaides – Atlaides ar iespējamu lojalitātes ietekmi – Ļaunprātīgs raksturs – Vērtējuma kritēriji

   (EKL 82. pants)

6. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Ekskluzivitātes vai lojalitātes atlaides – Šīs atlaižu sistēmas pēc būtības ļaunprātīgs raksturs – Spēja ierobežot konkurenci un izstumšanas iedarbība – Tirdzniecības partnera, kuru nav iespējams apiet, loma – Novērtēšana – Pienākums izvērtēt konkrētās lietas apstākļus – Neesamība – Neatbilstoši apstākļi

   (EKL 82. pants)

7. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Ekskluzivitātes vai lojalitātes atlaides – Šīs atlaižu sistēmas pēc būtības ļaunprātīgs raksturs – Spēja ierobežot konkurenci un izstumšanas iedarbība – Tikpat efektīva konkurenta novērtēšana

   (EKL 82. pants)

8. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Klaji ierobežojumi – Maksājumu piešķiršana par ierobežojumiem, kas uzlikti attiecībā uz konkurenta ražojuma tirdzniecību – No mērķa izrietošs ļaunprātīgs raksturs – Spēja ierobežot konkurenci

   (EKL 82. pants)

9. Konkurence – Savienības tiesību normas – Teritoriālā piemērojamība – Komisijas kompetence – Pieļaujamība atbilstoši starptautiskajām publiskajām tiesībām – Ļaunprātīgas rīcības īstenošana vai raksturīgās sekas EEZ teritorijā – Alternatīvi līdzekļi – Tiešu, būtisku un paredzamu seku kritērijs – Novērtēšana – Apstākļa, ka dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma klients īstenojis minēto rīcību, ņemšana vērā – Pieļaujamība

   (EKL 82. pants)

10. Konkurence – Administratīvais process – Paziņojums par iebildumiem – Rakstveida apsvērumu iesniegšanai noteikts termiņš – Lūguma rīkot uzklausīšanu novēlota iesniegšana – Termiņa izbeigšanās – Pienākums atļaut rīkot uzklausīšanu – Neesamība

    (Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punkts un 33. panta 1. punkta c) apakšpunkts; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 10. panta 2. punkts un 12. pants)

11. Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Piekļuve lietas materiāliem – Priekšmets – Aizstāvībai lietderīgi dokumenti – Vērtējums, ko veic vienīgi Komisija – Nepieļaujamība – Pienākums sniegt piekļuvi visiem lietas materiāliem – Piemērojamība attiecībā uz iekšējiem vai konfidenciālajiem dokumentiem

    (Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 15. panta 2. punkts)

12. Konkurence – Administratīvais process – Labas pārvaldības princips – Pienākums ievērot pienācīgu rūpību un objektivitāti – Komisijas pienākums iegūt noteiktus dokumentus pēc uzņēmuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, lūguma – Nosacījumi

    (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts; Padomes Regula Nr. 1/2003; Komisijas Regula Nr. 773/2004)

13. Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Ekskluzivitātes vai lojalitātes atlaides – Formāla ekskluzivitātes nosacījuma neesamība – Pierādījumu veids – Klienta iekšējie vērtējumi – Pieļaujamība – Nosacījums

    (EKL 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)

14. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras – Pilnvaras saņemt paziņojumus – Paziņojumi attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu – Atšķirība starp oficiālu iztaujāšanu un neformālām pārrunām – Sekas – Pienākums fiksēt sanāksmju vai telefonsarunu laikā saņemtos paziņojumus – Nosacījumi

    (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkts; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 3. panta 1. un 3. punkts)

15. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Pierādījumu veids – Trešā uzņēmuma, kas ir dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma klients, paziņojums – Pierādījuma spēks

    (EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 2. pants)

16. Konkurence – Naudas sodi – Vairāki pārkāpumi – Vienota naudas soda uzlikšana – Pieļaujamība – Komisijas pienākums atsevišķi norādīt veidu, kādā ņemti vērā dažādi ļaunprātīgās izmantošanas elementi – Neesamība

    (Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

17. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Atbilstošās tiesību normas – Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts – Komisijai ar minēto pantu piešķirtā rīcības brīvība – Komisijas veikta jaunu pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai ieviešana – Sodu tiesiskuma un tiesiskās noteiktības principu pārkāpums – Neesamība

    (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

18. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Izdarīšana tīši vai aiz neuzmanības – Jēdziens – Dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, kas īsteno ļaunprātīgu rīcību, kura izpaužas kā ekskluzivitātes atlaižu piešķiršana un klaji ierobežojumi – Iekļaušana

    (EKL 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

19. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Konkurences tiesību jomā pieņemto Komisijas lēmumu pārbaude tiesā – Tiesiskuma pārbaude un neierobežota kompetence attiecībā gan uz tiesiskajiem, gan faktiskajiem apstākļiem – Pārkāpums – Neesamība

    (LESD 261. un 263. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un 52. panta 3. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants)

20. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Komisijas lēmumpieņemšanas prakse – Orientējošs raksturs

    (Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)

21. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Saistoša vai izsmeļoša kritēriju saraksta neesamība – Komisijai rezervētā novērtējuma brīvība – Pārkāpuma konkrētās ietekmes uz tirgu ņemšana vērā – Piemērojamība

    (Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 22. punkts)

1.  No Vispārējās tiesas Reglamenta 43. panta 5. punkta izriet, ka, ja, ņemot vērā kāda materiāla vai dokumenta apjomu, procesuālajam dokumentam ir pievienoti tikai izvilkumi no tā, kancelejā iesniedz visu materiālu vai dokumentu vai pilnu tā kopiju.

   Turpretim šajā pantā nav prasīts, lai visi citi dokumenti, uz kuriem ir atsauce procesuālajam aktam pievienotajā dokumentā, būtu arī iesniegti kancelejā.

   Turklāt, pat ja minētā tiesību norma būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas nosaka lietas dalībniekiem pienākumu iesniegt kancelejā ikviena dokumenta, kura izvilkumus tie iekļauj procesuāla akta pielikumā, pilnu versiju, šī pienākuma pārkāpums katrā ziņā ir trūkums, kas var tikt novērsts.

   (sal. ar 53., 55. un 57. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 62. un 63. punktu)

3.  Procedūrā, kas attiecas uz konkurences tiesību normu pārkāpumiem, lai gan Komisijai ir jānorāda precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai pamatotu stingru pārliecību, ka pārkāpums ir izdarīts, katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma aspektu. Pietiek, ka iestādes sniegtais netiešu pierādījumu kopums, izvērtēts visaptveroši, atbilst šai prasībai, kā tas ticis nospriests attiecībā uz EKL 81. panta īstenošanu Šis princips ir piemērojams arī lietās, kas attiecas uz EKL 82. panta īstenošanu.

   (sal. ar 64. punktu)

4.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 65.–67., 542., 1525., 1528., 1529. un 1547. punktu)

5.  Konkurences jomā tas, ka tirgū dominējošajā stāvoklī esošs uzņēmums, kas – pat pēc to lūguma – saista pircējus ar pienākumu vai solījumu visu vai būtisku daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegadāties tikai no šī uzņēmuma, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana EKL 82. panta izpratnē neatkarīgi no tā, vai attiecīgais pienākums ir paredzēts bez tālākiem noteikumiem vai arī apmaiņā pret atlaižu piešķiršanu. Tas tā ir arī tad, ja šis uzņēmums, nesaistīdams pircējus ar formālām saistībām, vai nu atbilstoši ar šiem pircējiem noslēgtiem līgumiem, vai arī vienpusēji piemēro lojalitātes atlaižu sistēmu, proti, atlaides, kas ir saistītas ar nosacījumu, ka klients – turklāt neatkarīgi no savu pirkumu apjoma, vai tas būtu liels vai mazs, – visu vai būtisku daļu no savām vajadzībām nepieciešamā iegādājas no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma.

   Runājot par ļaunprātīgās rīcības, kas izpaužas kā dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma veikta atlaižu piešķiršana, kvalifikāciju var tikt nošķirtas trīs atlaižu kategorijas.

   Pirmkārt, parasti uzskata, ka kvantitatīvu atlaižu sistēmām (kvantitātes atlaides), kas saistītas vienīgi ar no dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma veiktās iegādes apjomu, nav EKL 82. pantā aizliegtās ierobežojošas ietekmes tirgū. Proti, ja piegādātā daudzuma palielināšanās rezultātā piegādātājam samazinās izmaksas, tam ir tiesības, izmantojot labvēlīgāku tarifu, ļaut savam klientam gūt arī labumu no šā samazinājuma. Tādēļ tiek uzskatīts, ka kvantitātes atlaides atspoguļo dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma panākto efektivitātes guvumu un apjomradītu ietaupījumu.

   Otrkārt, pastāv atlaides, kuru piešķiršana ir piesaistīta nosacījumam, ka klients visu vai būtisku daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājas no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma. Tās ir “lojalitātes atlaides Hoffmann‑La Roche judikatūras izpratnē”, ko sauc arī par “ekskluzivitātes atlaidēm”. Šajā kategorijā ietilpst ne tikai atlaides, kas ir piesaistītas nosacījumam par 100 % apgādi, bet arī tās, kas piesaistītas nosacījumam, ka klients būtisku daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājas no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma. Šādas ekskluzivitātes atlaides, ko piemēro dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums, ir nesaderīgas ar mērķi nodrošināt neizkropļotu konkurenci kopējā tirgū, jo to pamatā – izņemot ārkārtas apstākļus – nav šo finansiālo priekšrocību pamatojoša ekonomiska izpildījuma, bet tās sliecas pircējam atņemt vai ierobežot izvēles iespēju attiecībā uz iegādes avotiem un likt citiem ražotājiem šķēršļus pieejai tirgum.

   Treškārt, pastāv citas atlaižu sistēmas, kurās finansiāls stimuls nav tieši piesaistīts nosacījumam par ekskluzīvo vai gandrīz ekskluzīvo iegādi no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma, bet kurās atlaižu piešķiršanas mehānismam arī varētu būt lojalitātes ietekme. Šajā atlaižu kategorijā cita starpā ietilpst sistēmas, kurās atlaides ir atkarīgas no individuālajiem pārdevumu mērķiem un nav uzskatāmas par ekskluzivitātes atlaidēm, jo tas neietver nekādas saistības par ekskluzivitāti vai saistības iegādāties noteiktu daļu no to vajadzībām nepieciešamā no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma. Lai noteiktu, vai šādu atlaižu piemērošana ir uzskatāma par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgo izmantošanu, ir jānovērtē visi apstākļi kopumā, tostarp atlaižu piešķiršanas kritēriji un kārtība, un jāpārbauda, vai šīs atlaides ar tādas priekšrocības sniegšanu, kuras pamatā nav nekāda to attaisnojoša ekonomiska izpildījuma, sliecas pircējam atņemt vai ierobežot izvēles iespēju attiecībā uz iegādes avotiem, likt konkurentiem šķēršļus pieejai tirgum vai ar izkropļotu konkurenci nostiprināt dominējošo stāvokli.

   (sal. ar 72.–78. punktu)

6.  Konkurences jomā ekskluzivitātes atlaižu ļaunprātīga rakstura kvalifikācija nav atkarīga no konkrētās lietas apstākļu vērtējuma nolūkā noteikt potenciālo izstumšanas iedarbību.

   Tātad saskaņā ar judikatūru visi apstākļi kopumā ir jāizvērtē tikai atlaižu ar iespējamu lojalitātes ietekmi gadījumā, nevis ekskluzivitātes atlaižu gadījumā. Šo pieeju pamato apstāklis, ka dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma piešķirtās ekskluzivitātes atlaides jau pēc savas būtības spēj ierobežot konkurenci.

   Proti, spēja saistīt klientus ar dominējošajā stāvoklī esošo uzņēmumu ir raksturīga ekskluzivitātes atlaidēm. Fakts, ka dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums piešķir atlaides kā atlīdzību par to, ka klients iegādājas visu vai būtisku daļu no to vajadzībām nepieciešamā [no šī uzņēmuma], nozīmē, ka dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums sniedz finansiālu priekšrocību, kas vērsta uz to, lai kavētu, ka klienti iegādātos no konkurējošiem ražotājiem. Tādēļ, lai noteiktu, vai šīs atlaides ir vērstas uz to, lai kavētu, ka klienti iegādātos no konkurentiem, nav jāpārbauda konkrētās lietas apstākļi. Izstumšanas iedarbība ir konstatējama ne tikai tad, ja pieeja tirgum ir padarīta konkurentiem neiespējama, bet arī tad, ja šī pieeja ir padarīta grūtāka. Dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma sniegtais finansiālais stimuls klientam neiegādāties – tā pieprasījuma daļā, uz kuru attiecas ekskluzivitātes nosacījums – no šī uzņēmuma konkurentiem jau pēc sava rakstura spēj šiem konkurentiem pieeju tirgum padarīt grūtāku. Šāda stimula esamība nav atkarīga no tā, vai atlaide tiek faktiski samazināta vai atcelta gadījumā, ja tiek pārkāpts ekskluzivitātes nosacījums, kuram pakļauta tās piešķiršana. Proti, šajā ziņā pietiek, ja dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums rada klientam iespaidu, ka tas tā būs. Svarīgi ir apstākļi, ar kuriem jārēķinās klientam brīdī, kad tas veic pasūtījumus, atbilstoši signālam, ko tam devis dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums, nevis šī uzņēmuma faktiska reakcija uz klienta lēmumu mainīt apgādes avotu.

   Turklāt stipram dominējošajam stāvoklim ir raksturīgi, ka attiecībā uz ievērojamu pieprasījuma daļu nepastāv adekvāts dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma ražotā izstrādājuma aizstājējprodukts. Līdz ar to piegādātājs, kurš atrodas dominējošā stāvoklī, lielā mērā ir tāds tirdzniecības partneris, kuru nav iespējams apiet. No tirdzniecības partnera, kuru nav iespējams apiet, stāvokļa izriet, ka klienti katrā ziņā kādu daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājas no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma (neapstrīdamā daļa). Dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurents tātad var konkurēt par klienta apgādi nevis pilnā apjomā, bet gan tikai par pieprasījuma daļu, kas pārsniedz neapstrīdamo daļu (apstrīdamā daļa). Apstrīdamā daļa tādējādi ir daļa no klienta vajadzībām, kas reāli varētu tikt nodota dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurentam attiecīgajā laikposmā. Ekskluzivitātes atlaides piešķiršana no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma puses padara grūtāku konkurentam piegādāt šī uzņēmuma klientam savus izstrādājumus. Proti, ja dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma klients iegādājas no konkurenta, neievērojot ekskluzivitātes vai gandrīz pilnīgas ekskluzivitātes nosacījumu, tam rodas risks zaudēt ne tikai atlaides attiecībā uz [izstrādājumu] vienībām, kas attiecinātas uz šo konkurentu, bet arī visas ekskluzivitātes atlaides.

   Tātad, lai sniegtu pievilcīgu piedāvājumu, dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurentam nepietiek ar to, ka tas piedāvā pievilcīgus nosacījumus attiecībā uz [izstrādājumu] vienībām, ko tas pats var piegādāt klientam, bet tam arī ir jāpiedāvā šim klientam kompensācija par ekskluzivitātes atlaides zaudēšanu. Tādējādi, lai sniegtu pievilcīgu piedāvājumu, konkurentam atlaides, ko dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums piešķir attiecībā uz visām vai gandrīz visām klienta vajadzībām, tostarp neapstrīdamo daļu, ir jāattiecina tikai uz apstrīdamo daļu. Tātad ekskluzivitātes atlaides piešķiršana no tirdzniecības partnera, kuru nav iespējams apiet, puses konkurenta iespēju piedāvāt pievilcīgu cenu un līdz ar to piekļūt tirgum padara strukturāli grūtāku. Ekskluzivitātes atlaides piešķiršana ļauj dominējošajā stāvoklī esošajam uzņēmumam savu ekonomisko varu, kas tam ir attiecībā uz klienta vajadzību neapstrīdamo daļu, izmantot kā sviru, lai nodrošinātu sev arī apstrīdamo daļu, tādējādi konkurentam pieeju tirgum padarot grūtāku.

   Ja pastāv šāds komercinstruments, nav nepieciešams analizēt atlaižu konkrēto iedarbību uz konkurenci, ne arī pierādīt cēloņsakarības saikni starp inkriminēto rīcību un konkrētām sekām tirgū.

   Visbeidzot, tas, ka tirgus daļas, ko skar dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma piešķirtās ekskluzivitātes atlaides, iespējams, ir nelielas, neizslēdz to prettiesiskumu, jo būtisku seku vai de minimis sliekšņa kritērijs netiek ņemts vērā EKL 82. panta piemērošanas mērķiem. Turklāt klientiem, kas atrodas slēgtajā tirgus daļā, ir jābūt iespējai gūt labumu no tirgū maksimāli iespējamā konkurences līmeņa un konkurentiem jābūt iespējai piedalīties uz sniegumu balstītajā konkurencē attiecībā uz visu tirgu, nevis tikai tā daļu. Dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums tātad nevar pamatot ekskluzivitātes atlaižu piešķiršanu noteiktiem klientiem ar apstākli, ka konkurenti joprojām var veikt piegādi citiem klientiem. Tāpat dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums atlaižu piešķiršanu ar nosacījumu par klienta gandrīz ekskluzīvo apgādi konkrētajā tirgus segmentā nevar pamatot ar apstākli, ka šis klients joprojām var iegādāties no konkurentiem tā vajadzībām nepieciešamo citos segmentos.

   (sal. ar 80., 84.–86., 88., 91.–93., 103., 104., 116., 117., 132. un 527. punktu)

7.  Apstrīdētajā lēmumā sniegtajā ekonomiskajā analīzē par atlaižu spēju izstumt tādu konkurentu, kurš būtu tikpat efektīvs kā dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums (“as efficient competitor test” [tikpat efektīva konkurenta tests] jeb “TEK tests”), par atskaites punktu ir ņemts apstāklis, ka tikpat efektīvam konkurentam, ja tas vēlas dabūt pasūtījumu apstrīdamo daļu, ko līdz šim apmierināja dominējušajā stāvoklī esošais uzņēmums, kurš ir tirdzniecības partneris, ko nav iespējams apiet, ir jāpiedāvā klientam kompensācija par ekskluzivitātes atlaidēm, ko klients zaudētu, ja tas iegādātos daļu, kas būtu mazāka nekā tā, kura noteikta ar ekskluzivitātes vai gandrīz pilnīgas ekskluzivitātes nosacījumu. TEK tests mērķis ir noteikt, vai konkurents, kurš ir tikpat efektīvs kā dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums un kuram rodas tādas pašas izmaksas ka minētajam uzņēmumam, šajā gadījumā var joprojām segt savas izmaksas.

   Pat ja pieņemtu, ka konkrētās lietas apstākļu izvērtēšana ir nepieciešama, lai pierādītu ekskluzivitātes atlaižu potenciālas pret konkurenci vērstas sekas, tomēr tās nav jāpierāda ar TEK testa palīdzību. Šis tests ļauj vienīgi pārbaudīt pieņēmumu par pieeju tirgum, kas padarīta neiespējama, bet neļauj izslēgt iespēju, ka pieeja šim tirgum ir padarīta grūtāka. Ir taisnība, ka negatīvs rezultāts nozīmē, ka tikpat efektīvam konkurentam ekonomiski nav iespējams nodrošināt sev klienta pieprasījuma apstrīdamo daļu. Proti, lai piedāvātu klientam kompensāciju par ekskluzivitātes atlaižu zaudēšanu, minētais konkurents būtu spiests pārdot savus ražojumus par cenu, kas neļauj tam pat segt savas izmaksas. Tomēr pozitīvais rezultāts nozīmē vienīgi to, ka tikpat efektīvs konkurents spēj segt savas izmaksas. Šis apstāklis tomēr nenozīmē, ka nepastāv izstumšanas iedarbība. Proti, ekskluzivitātes atlaižu mehānisms joprojām var dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurentiem padarīt pieeju tirgum grūtāku, pat ja šī pieeja nav ekonomiski neiespējama.

   (sal. ar 141., 146. un 150. punktu)

8.  Konkurences jomā rīcības veidi, ko sauc par “klajiem ierobežojumiem” un kas izpaužas tādējādi, ka dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma klientiem tiek piešķirti nosacījumiem pakļautie maksājumi, lai tie atliktu, atceltu vai kādā veidā ierobežotu konkurenta izstrādājuma laišanu tirdzniecībā, var padarīt grūtāku šim konkurentam pieeju tirgum un kaitē konkurences struktūrai. Ikviena no šiem rīcības veidiem īstenošana ir uzskatāma par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta izpratnē.

   Vispirms izstumšanas iedarbība ir konstatējama ne tikai tad, ja pieeja tirgum ir padarīta konkurentiem neiespējama, bet arī tad, ja šī pieeja ir padarīta grūtāka. Turpinājumā, saistībā ar EKL 82. panta piemērošanu pret konkurenci vērsta mērķa un seku pierādīšana attiecīgā gadījumā var būt viens un tas pats. Ja tiek pierādīts, ka dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcības mērķis ir ierobežot konkurenci, šī rīcība arī ir spējīga radīt šādas sekas. Dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums, ja tas mērķtiecīgi kavē izstrādājumu, kas aprīkoti ar konkurenta ražojumu, tirdzniecību, centās sasniegt pret konkurenci vērstu mērķi, jo vienīgā interese, kas tam varētu būt, ir kaitēt šim konkurentam.

   Visbeidzot, dominējošajā stāvoklī esošajam uzņēmumam ir īpaša atbildība par to, lai ar konkurencei, kas balstīta uz sniegumu, pretēju rīcību neapdraudētu efektīvu un neizkropļotu konkurenci kopējā tirgū. Taču maksājumu piešķiršana klientiem par ierobežojumiem, kas tiek uzlikti attiecībā uz izstrādājumu, kas aprīkoti ar noteikta konkurenta ražojumu, tirdzniecību, acīmredzami nav atzīstama par uz sniegumu balstītu konkurenci.

   Klaja ierobežojuma kvalificēšana par ļaunprātīgu ir atkarīga vienīgi no spējas ierobežot konkurenci, un tādēļ tam nav nepieciešams pierādīt ne konkrētās sekas tirgū, ne arī cēloņsakarības saikni.

   (sal. ar 198., 201.–207. un 212. punktu)

9.  Konkurences jomā, lai pamatotu Komisijas kompetenci atbilstoši starptautisko publisko tiesību normām, pietiek pierādīt vai nu rīcības raksturīgās sekas (proti, tiešas, būtiskas un paredzamas), vai arī tās īstenošanu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ). Tie tātad ir alternatīvi, nevis kumulatīvi līdzekļi.

   Komisijai nav pienākuma pierādīt konkrētu seku esamību, lai pamatotu savu kompetenci no starptautisko publisko tiesību viedokļa. Komisijai nevar likt ieņemt pasīvo nostāju gadījumā, kad pastāv apdraudējums attiecībā uz efektīvas konkurences iekšējā tirgū struktūru, un tātad tā var iejaukties arī gadījumos, kad apdraudējums nav vai vēl nav realizēts.

   Pārbaudot, vai ļaunprātīgās rīcības sekas Savienībā ir būtiskas, dažādas darbības, kas veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, nav jāaplūko izolēti. Gluži pretēji, pietiek ar to, ka vienots pārkāpums, aplūkots kopumā, var radīt būtiskas sekas. Proti, nevar ļaut uzņēmumiem izvairīties no konkurences tiesību normu piemērošanas, kombinējot dažādas darbības ar vienādu mērķi, katra no kurām, aplūkota izolēti, nevar radīt būtiskas sekas Savienībā, bet, ņemtas kopumā, tās var radīt šādas sekas.

   Turklāt izmaiņas tirgus struktūrā tāpat ir jāņem vērā tad, kad tiek noteikta būtisku seku esamība EEZ teritorijā. Šajā ziņā ne tikai konkurenta likvidēšana var ietekmēt konkurences struktūru iekšējā tirgū, bet rīcība, kas varētu vājināt vienīgo lielo dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurentu pasaules tirgū, arī var izraisīt šādas sekas. Līdz ar to dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcības potenciālās sekas, kas izpaužas tādējādi, ka pasaules tirgū tiek liekti šķēršļi tā konkurenta piekļuvei vissvarīgākajiem pārdošanas kanāliem, ir jāuzskata par būtiskām – potenciālo seku attiecībā uz efektīvas konkurences struktūru iekšējā tirgū dēļ.

   Turklāt ar attiecīgās rīcības īstenošanas Savienībā faktu pietiek, lai pamatotu Komisijas kompetenci no starptautisko publisko tiesību viedokļa. Gadījumā, ja dominējošā stāvokļa ļaunprātīgā izmantošana izpaužas kā finansiāla stimula sniegšana, lai mudinātu dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma klientu atlikt noteikta izstrādājuma, kas aprīkots ar šā uzņēmuma konkurenta ražojumu, laišanu tirdzniecībā visā pasaulē, un ja šis nosacījums, kuram pakļauti minētā uzņēmuma piešķirtie maksājumi, tātad ir domāts īstenošanai, ko veiktu tā klients, visā pasaulē, tostarp EEZ teritorijā, pieeja, saskaņā ar kuru būtu ņemta vērā tikai attiecīgās rīcības īstenošana, ko veic pats dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums, būtu mākslīga. Tieši pretēji, ir jāņem vērā arī šīs rīcības īstenošana, ko veic šī uzņēmuma klients. Šajā kontekstā apstāklis, ka dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma klients atturas no noteikta izstrādājuma pārdošanas EEZ teritorijā noteiktā laikposmā, ir jāuzskata par klaja ierobežojuma īstenošanu.

   (sal. ar 236., 243., 244., 251., 252., 268., 270., 273.–275., 301. un 305.–307. punktu)

10.  Administratīvajā procesā konkurences jomā saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EK līguma 81. un 82. pantu, ko vada Komisija, 12. pantu uzņēmuma, kuram Komisija ir adresējusi paziņojumu par iebildumiem, tiesības uz uzklausīšanu ir uzskatāmas par zaudētām, ja tas to nav lūdzis termiņā, kas noteikts tā rakstveida apsvērumu iesniegšanai.

    (sal. ar 323.–326. punktu)

11.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 350.–357. un 623. punktu)

12.  Konkurences jomā tā ir Komisija, kam ir jālemj par to, kādā veidā tā vēlas veikt izmeklēšanu un kuri dokumenti tai jāiegūst, lai tai būtu pietiekami pilnīgs priekšstats par lietu. Tādēļ nevajadzētu Komisijai noteikt pienākumu iegūt maksimālo dokumentu apjomu, lai tā pārliecinātos, ka ir ieguvusi visus potenciālos attaisnojošos pierādījumus.

    Kad Komisijai iesniegts lūgums iegūt noteiktus dokumentus, tai ir novērtējuma brīvība attiecībā uz jautājumu, vai tai būtu jāiegūst attiecīgie dokumenti. Procesa dalībniekiem nav beznosacījuma tiesību uz to, ka Komisija iegūst noteiktus dokumentus, jo tieši Komisija, nevis attiecīgie uzņēmumi, lemj par to, kā tai jāveic lietas izmeklēšana.

    Zināmos apstākļos Komisijai var būt pienākums iegūt noteiktus dokumentus pēc uzņēmuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, lūguma. Tomēr šāds Komisijas pienākums ir jāattiecina vienīgi uz situācijām, kurās pastāv ārkārtas apstākļi.

    Šajā ziņā ir nepieciešams izsvērt Komisijas pienākumu izmeklēt lietu rūpīgi un objektīvi, no vienas puses, un Komisijas prerogatīvām lemt par veidu, kādā tā vēlas veikt pierādījumu savākšanu un izmantot savus resursus, lai nodrošinātu konkurences tiesību efektīvu ievērošanu, no otras puses.

    Komisijas pienākums iegūt noteiktus dokumentus pēc uzņēmuma lūguma – papildus nosacījumam par to, ka administratīvajā procesā par to ir iesniegts lūgums, – ir jāpakļauj tātad vismaz šādiem četriem kumulatīvajiem nosacījumiem.

    Pirmkārt, šāds pienākums ir pakļauts nosacījumam, ka attiecīgais uzņēmums faktiski nespēj pats iegūt konkrētus dokumentus vai darīt tos zināmus Komisijai. Tātad attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka tas ir veicis visas darbības, lai pašam iegūtu konkrētus dokumentus un/vai gūtu atļauju tos izmantot Komisijas veiktajā izmeklēšanā.

    Otrkārt, attiecīgajam uzņēmumam cik vien iespējams precīzi ir jāidentificē dokumenti, ko tas lūdz Komisiju iegūt, kas nozīmē, ka ir vajadzīga šī uzņēmuma sadarbība.

    Treškārt, Komisijai pienākums iegūt noteiktus dokumentus pēc uzņēmuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, lūguma ir pakļauts nosacījumam, ka attiecīgiem dokumentiem, iespējams, ir ievērojama nozīme attiecīgā uzņēmuma aizstāvībai. Komisijai ir novērtējuma rīcība, lemjot par to, vai apgalvoto attaisnojošo pierādījumu nozīmīgums pamato to iegūšanu, un tā, piemēram, var noraidīt lūgumu tādēļ, ka iespējamie attaisnojošie pierādījumi attiecas uz jautājumiem, kam nav centrālā loma konstatējumos, kas nepieciešami, lai pierādītu pārkāpumu.

    Ceturtkārt, Komisija cita starpā var noraidīt lūgumu, ja konkrēto dokumentu apjoms ir nesamērīgs ar nozīmīgumu, kāds var būt izmeklēšanā šiem dokumentiem. Šajā ziņā Komisija attiecīgā gadījumā var ņemt vērā, ka konkrētu dokumentu iegūšana un izvērtēšana var ievērojami aizkavēt lietas izmeklēšanas procesu. Komisijai ir tiesības izsvērt lūgto dokumentu apjomu un kavēšanās lietas izmeklēšanas procesā, ko var izraisīt šo dokumentu iegūšana un izvērtēšana, no vienas puses, un potenciāla nozīmīguma pakāpi uzņēmuma aizstāvības mērķiem, no otras puses.

    (sal. ar 360.–362., 371., 373.–378., 380. un 382. punktu)

13.  Konkurences jomā, ja pastāv ekskluzivitātes atlaižu sistēma un nepastāv formāls ekskluzivitātes nosacījums, Komisija, ja tā ņem vērā dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma klienta vērtējumus, lai konstatētu paša minētā uzņēmuma rīcību, nepārkāpj tiesiskās noteiktības principu, ciktāl šie vērtējumi nav neprātīgi.

    (sal. ar 521.–523. un 525. punktu)

14.  Administratīvajā procesā konkurences jomā Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Komisija var iztaujāt jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas piekrīt iztaujāšanai, ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu. Atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EK līguma 81. un 82. pantu, ko vada Komisija, 3. pantam šī iztaujāšana ir pakļauta noteiktām formalitātēm.

    Tomēr šo tiesību normu piemērošanas joma neattiecas uz visām pārrunām attiecībā uz Komisijas veiktās izmeklēšanas priekšmetu. Proti, ir jānošķir oficiāla iztaujāšana, ko Komisija veic saskaņā ar minētajām tiesību normām, un neformālas pārrunas.

    Komisijai ir rīcības brīvība, lemjot par to, vai uz konkrētām pārrunām tā attiecina Regulas Nr. 773/2004 3. panta formālās prasības. Tādējādi minētās tiesību normas ir piemērojamas nevis visām pārrunām, kas attiecas uz izmeklēšanas priekšmetu, bet gan tikai gadījumiem, kad Komisija vēlas savākt informāciju – apsūdzošu vai attaisnojošu –, uz kuru tā varētu balstīties kā uz pierādījumu savā lēmumā, ar kuru tiks noslēgta konkrētā izmeklēšana.

    Jā Komisija plāno savā lēmumā izmantot apsūdzošu pierādījumu, kas tās rīcībā nonācis neformālo pārrunu laikā, tai šis pierādījums ir jādara pieejams uzņēmumiem, kas ir paziņojuma par iebildumiem adresāti, attiecīgā gadījumā šiem mērķiem sagatavojot rakstveida dokumentu, kas iekļaujams tās lietas materiālos.

    Tomēr Komisija var izmantot neformālo pārrunu laikā iegūto informāciju, tostarp lai iegūtu pamatīgākus pierādījumus, tajā pašā laikā neformālo pārrunu laikā iegūto informāciju nepadarot pieejamu attiecīgajam uzņēmumam.

    Labas pārvaldības princips atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem var noteikt Komisijai pienākumu fiksēt paziņojumus, ko tā saņem sanāksmju vai telefonsarunu laikā. Šajā ziņā Komisijas pienākuma fiksēt informāciju, ko tā saņēmusi sanāksmju vai telefonsarunu laikā, esamība, kā arī tā būtība un apjoms ir atkarīgi no šīs informācijas satura. Komisijai jāsagatavo atbilstoša dokumentācija, kas iekļaujama lietas materiālos, kuriem var piekļūt attiecīgie uzņēmumi, par svarīgiem aspektiem saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu. Šis secinājums attiecas uz visiem elementiem, kuriem piemīt zināms nozīmīgums un kuriem ir objektīva saikne ar izmeklēšanas priekšmetu, neatkarīgi no tā, vai tie ir apsūdzoši vai attaisnojoši.

    (sal. ar 613.–617., 619. un 620. punktu)

15.  Konkurences jomā nebūtu jānosaka vispārīga norma, ka ar trešā uzņēmuma paziņojumu, kurā norādīts, ka dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums ir veicis kādu rīcību, vien nekad nevar pietikt, lai pierādītu faktus, kas veido EKL 82. panta pārkāpumu. Vispārīgās normas izveide ir izņēmums no brīvas pierādījumu iesniegšanas principa. Uzņēmuma, kas paziņo, ka tas ir bijis EKL 81. pantam pretējas aizliegtās vienošanās dalībnieks, gadījumā šāda norma ir attaisnota, jo uzņēmumam, uz kuru attiecas izmeklēšana vai kurš vēršas pie Komisijas ar lūgumu atbrīvot no naudas soda vai samazināt tā apmēru, var būt tieksme par zemu novērtēt savu atbildību par pārkāpumu un izcelt pārējo uzņēmumu atbildību.

    Attiecībā uz paziņojumiem, ko sniedzis trešais uzņēmums, kas būtībā ir liecinieks, situācija ir citāda. Ja nešķiet, ka trešajam uzņēmumam būtu kāda interese nepatiesi apsūdzēt dominējošajā stāvoklī esošo uzņēmumu, ar trešā uzņēmuma paziņojumu vien principā var pietikt, lai pierādītu pārkāpuma esamību.

    (sal. ar 722.–725. punktu)

16.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 1564.–1591. punktu)

17.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 1598. punktu)

18.  Runājot par to, vai konkurences tiesību normu pārkāpums ir izdarīts tīši vai aiz neuzmanības un līdz ar to var tikt sodīts ar naudas sodu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, šis nosacījums ir izpildīts, ja attiecīgais uzņēmums nevar nezināt savas rīcības pret konkurenci vērsto raksturu neatkarīgi no tā, vai tas zināja vai nezināja par Līguma konkurences normu pārkāpumu.

    Uzņēmums apzinās savas rīcības pret konkurenci vērstu raksturu, ja tam ir zināmi būtiskie fakti, kas pamato gan dominējošā stāvokļa konkrētajā tirgū pastāvēšanas konstatējumu, gan Komisijas veikto šī stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas novērtējumu.

    Tā kā Savienības tiesas jau vairākkārt nosodījušas dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcības, kas izpaužas kā no ekskluzivitātes nosacījumiem atkarīgo finansiālo stimulu sniegšana, īstenošanu un tā kā tā saukto “klaju ierobežojumu” kvalifikācija par ļaunprātīgu rīcību nevar tikt uzskatīta par jaunu, dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums, kas īstenojis šādu rīcību, nevar nezināt par savas rīcības pret konkurenci vērsto raksturu.

    Tiklīdz ir pierādīts, ka dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums īstenoja kopējo pret konkurenci vērsto stratēģiju un ka tas mēģināja noslēpt tās rīcības pret konkurenci vērstu raksturu saistībā ar tās attiecībām ar noteiktiem uzņēmumiem, ir pamats secināt, ka pārkāpums ir izdarīts vismaz aiz neuzmanības.

    (sal. ar 1601.–1603. punktu)

19.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 1609.–1612. un 1643. punktu)

20.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 1614., 1615. un 1619. punktu)

21.  Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, nosakot naudas soda apmēru, papildus pārkāpuma smagumam ir jāņem vērā tā ilgums. Šajā ziņā pārkāpuma konkrēta ietekme uz tirgu principā ir nevis obligāts faktors, bet tikai viens no faktoriem, kuriem ir nozīme, lai noteiktu pārkāpuma smagumu un naudas soda apmēru. Vēl jo vairāk, nosakot naudas soda apmēru, elementiem, kas norāda uz rīcības mērķi, var būt lielāka nozīme nekā tiem, kas norāda uz šīs rīcības sekām.

    Nosakot atbilstoši smagumam vērā ņemamu pārdevumu vērtības daļu saskaņā ar Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 22. punktu, Komisijai nav pienākuma ņemt vērā pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu kā mīkstinošu apstākli, ja minētā daļa ir attaisnota ar citiem elementiem, kas var ietekmēt smaguma noteikšanu.

    Savukārt, ja Komisija uzskata par piemērotu ņemt vērā pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, lai palielinātu šo daļu, tai ir jāsniedz konkrēti, ticami un pietiekami netieši pierādījumi, kas tai ļauj novērtēt, kāda faktiskā ietekme pārkāpumam ir varējusi būt uz konkurenci minētajā tirgū.

    (sal. ar 1622., 1624. un 1625. punktu)