CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2010. gada 4. maijā

Lieta F-47/09

Éric Mathias Fries Guggenheim

pret

Centre européen pour le développement de la formation professionnelle

Civildienests – Pagaidu darbinieks – Līguma nepagarināšana – Civildienesta noteikumu 11.a pants – Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestā daļa – Personāla pārstāvības pienākumi – Objektivitātes un neatkarības pienākums

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru É. M. Fries Guggenheim prasa atcelt Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) direktores 2008. gada 7. jūlija lēmumu nepagarināt viņa pagaidu darbinieka līgumu un vajadzības gadījumā – 2008. gada 18. jūlija lēmumu, ar kuru apstiprināts iepriekšminētais lēmums, kā arī piespriest Cedefop atlīdzināt viņam zaudējumus un procentus par to, ka viņš nav ticis atkārtoti pieņemts darbā

Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītājs atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pieņemšana darbā – Līguma, kas noslēgts uz noteiktu laiku, pagarināšana – Administrācijas rīcības brīvība

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta c) punkts)

2.      Iestāžu akti – Direktīvas – Tiešā pienākumu uzlikšana Savienības iestādēm to attiecībās ar savu personālu – Izslēgšana – Atsaukšanās – Piemērošanas joma

(EKL 10. pants)

3.      Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Neatkarības un godīguma pienākums

(Civildienesta noteikumu 11.a pants)

4.      Ierēdņi – Dienestu organizēšana – Personāla iecelšana amatā – Administrācijas rīcības brīvība – Ierobežojumi – Dienesta intereses

(Civildienesta noteikumu 4. pants, 7. panta 1. punkts, 29. un 45. pants)

5.      Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību, kas saistīta ar prasību atcelt tiesību aktu – Prasības atcelt tiesību aktu noraidīšana, kā rezultātā tiek noraidīta prasība par zaudējumu atlīdzību

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

1.      Pagaidu darbinieka, kas pieņemts darbā uz nenoteiktu laiku, līguma izbeigšana saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta c) punktu un attiecībā uz līgumā paredzēto paziņošanas termiņu, kā arī priekšlaicīga tāda pagaidu darbinieka līguma izbeigšana, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku, norāda uz lielo kompetentās iestādes rīcības brīvību; Savienības tiesas kontrole tādējādi neatkarīgi no pienākuma norādīt pamatojumu izpildes ir jāaprobežo tikai ar pārbaudi, vai nepastāv acīmredzama kļūda vai arī nav notikusi nepareiza pilnvaru izmantošana.

It īpaši tas ir tā, nevis ja priekšlaicīgi tiek izbeigts līgums, bet gan ja pagaidu darbinieka līgums, kurš ir ticis noslēgts uz noteiktu laiku, netiek atjaunots. Tādējādi Savienības tiesas kontrolei šajā sakarā ir jāietver tikai pārbaude, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda dienesta interešu novērtējumā un vai nav notikusi nepareiza pilnvaru izmantošana.

Lemjot par ierēdņa situāciju, kompetentajai iestādei ir pienākums ņemt vērā visus apstākļus, kas var ietekmēt tās lēmumu, tostarp attiecīgā darbinieka intereses. Tas izriet no administrācijas pienākuma sniegt palīdzību, kas atspoguļo līdzsvaru starp savstarpējām tiesībām un pienākumiem, kuri ar Civildienesta noteikumiem un pēc analoģijas ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību ir paredzēti attiecībās starp iestādi un tās darbiniekiem.

Iepriekšminētie vispārīgie apsvērumi attiecas arī uz situāciju, kad darbinieks ir pildījis personāla pārstāvja pienākumus; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības normās nav paredzēts atkāpes ietverošs vai īpašs režīms, kas būtu piemērojams tāda pagaidu darbinieka līguma laušanas gadījumā, kurš veicis minētos pienākumus. Tomēr situācijā, kad, pildot šādus pienākumus, attiecīgais darbinieks var tikt mudināts iebilst vai atklāti kritizēt atsevišķas administrācijas pieņemtās nostājas, kompetentajai iestādei ir jābūt īpaši uzmanīgai, lai tās izvērtējumu attiecībā uz ieinteresētās personas līguma pagarināšanu negatīvi neietekmētu šīs personas uzvedība, pildot savus personāla pārstāvja pienākumus, ar nosacījumu, ka šī uzvedība nepārsniedz vispārpieņemtās sociālā dialoga robežas. Vēl jo vairāk uzmanība ir jāpievērš tādēļ, ka kolektīvajās darba attiecībās dažreiz mēdz būt īpaši saspringtas strīdus situācijas.

(skat. 64.–67. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1981. gada 26. februāris, 25/80 De Briey/Komisija, Recueil, 637. lpp., 7. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1992. gada 28. janvāris, T-45/90 Speybrouck/Parlaments, Recueil, II-33. lpp., 97. un 98. punkts; 1994. gada 17. marts, T-51/91 Hoyer/Komisija, Recueil FP, I-A-103. un II-341. lpp., 36. punkts; 1997. gada 14. jūlijs, T-123/95 B/Parlaments, Recueil FP, I-A-245. un II-697. lpp., 70. punkts; 2000. gada 12. decembris, T-223/99 Dejaiffe/ITSB, Recueil FP, I-A-277. un II-1267. lpp., 51. punkts; 2003. gada 6. februāris, T-7/01 Pyres/Komisija, Recueil FP, I-A-37. un II-239. lpp., 50. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 28. jūnijs, F-38/06 Bianchi/EMF, Krājums-CDL, I-A-1-183. un II-A-1-1009. lpp., 92. un 93. punkts, kā arī 94. punkts un tajā minētā judikatūra.

2.      Tiesa, direktīvas ir adresētas dalībvalstīm, nevis Savienības iestādēm vai struktūrām. Direktīvas 2002/14, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Savienībā, normas tādēļ nevar uzskatīt par tādām, kurās pašās ir ietverti iestāžu pienākumi attiecībās ar to personālu.

Tomēr tas, ka direktīva pati par sevi nav saistoša iestādēm, neizslēdz iespēju, ka tā tām var būt netieši piemērojama to attiecībās ar saviem ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem. It īpaši iestādēm saskaņā ar tām atbilstoši EKL 10. panta otrajai daļai saistošu lojalitātes pienākumu, esot darba devējām, ir jāņem vērā Savienības līmeņa tiesību normas, ar kurām paredzēti minimālie nosacījumi, kuru mērķis ir uzlabot darbinieku dzīves un darba apstākļus dalībvalstīs, izmantojot tiesību aktu tuvināšanu un valsts praksi. Šāds pienākums vienlīdz attiecas uz iestādēm, ko izveidojis Savienības likumdevējs, lai palīdzētu iestādēm īstenot vai attīstīt līgumos paredzēto politiku.

(skat. 70. un 71. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2003. gada 9. septembris, C-25/02 Rinke, Recueil, I-8349. lpp., 24. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2008. gada 21. maijs, T-495/04 Belfass/Padome, Krājums, II-781. lpp., 43. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. aprīlis, F-65/07 Aayhan u.c./Parlaments, Krājums-CDL, I-A-1-105. un II-A-1-567. lpp.; 2009. gada 4. jūnijs, F-134/07 un F-8/08 Adjemian u.c./Komisija, Krājums-CDL, I-A-1-149. un II-A-1-841. lpp., 93. punkts, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T-325/09 P.

3.      Ievērojamās uzskatu atšķirības starp kādas Eiropas aģentūras vadību un tās personāla pārstāvniecību attiecībā uz jautājumiem sociālā dialoga jomā nevar pašas par sevi būt pietiekams iemesls, lai radītu pamatotas un objektīvas bažas par to, ka aģentūras direktors varētu ārpus sociālā dialoga veicināt aizspriedumu rašanos par pagaidu darbinieku, kurš pilda personāla pārstāvības pienākumus, vai, personīgu interešu virzīts, veicināt, lai šim darbiniekam netiktu atjaunots līgums, tādējādi zaudējot savu objektivitāti pienākumu izpildē.

Tādējādi, pirmkārt, šīs ar pagaidu darbinieka personīgo situāciju nesaistītās atšķirības pašas par sevi nav tik būtiskas, lai visu vadītāja novērtējumu varētu skaidri uzskatīt par nelikumīgu neobjektivitātes attiecībā pret pagaidu darbinieku dēļ. Otrkārt, pilnībā abstrakta iespējamība, ka pastāv strīds personāla starpā, kurā iesaistīts vadītājs, tikai tāpēc, ka pastāv minētās uzskatu atšķirības, nav pietiekams pamats, lai konstatētu iespējamu Civildienesta noteikumu 11.a panta pārkāpumu.

(skat. 78. un 79. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2005. gada 12. jūlijs, T-157/04 De Bry/Komisija, Krājums-CDL, I-A-199. un II-901. lpp., 38. un 39. punkts.

4.      Iestādēm ir plaša rīcības brīvība, organizējot savus dienestus atkarībā no tām uzticētajiem uzdevumiem, un arī to rīcībā esošo darbinieku iecelšanā amatā, ar nosacījumu, ka šī iecelšana amatā ir dienesta interesēs un tiek veikta, ievērojot darba līdzvērtību.

Ņemot vērā rīcības brīvības apmēru, kāds iestādēm ir piešķirts, lai novērtētu dienesta intereses, Savienības tiesai ir jāpārbauda tikai tas, vai iecēlējinstitūcija ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav savu rīcības brīvību izmantojusi acīmredzami kļūdaini.

Tādējādi, ņemot vērā dienesta intereses, iecēlējinstitūcijas rīcības brīvību var ierobežot, izvirzot prasību, lai personas, kas ieceltas konkrētu amatu veikšanai, būtu ne tikai kompetentas, bet kompetentākās to veikšanai; līdz ar to iecēlējinstitūcijai būtu jāveic salīdzinoša ieinteresēto personu nopelnu pārbaude, lai izvēlētos piemērotāko personu.

(skat. 104.–106. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1990. gada 7. marts, C-116/88 un C-149/88 Hecq/Komisija, Recueil, I-599. lpp., 11. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 22. janvāris, T-98/96 Costacurta/Komisija, Recueil FP, I-A-21. un II-49. lpp., 36. punkts; 2002. gada 26. novembris, T-103/01 Cwik/Komisija, Recueil FP, I-A-229. un II-1137. lpp., 30. punkts; 2006. gada 25. jūlijs, T-373/04 Fries Guggenheim/Cedefop, Krājums-CDL, I-A-2-169. un II-A-2-819. lpp., 68. punkts, 69. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 71. punkts.

5.      Ierēdņu prasībās prasījumi par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida, ja tie ir cieši saistīti ar prasījumiem atcelt tiesību aktu, kas ir tikuši noraidīti kā nepamatoti.

(skat. 119. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 10. jūnijs, T-330/03 Liakoura/Padome, Krājums-CDL, I-A-191. un II-859. lpp., 69. punkts; 2005. gada 13. jūlijs, T-5/04 Scano/Komisija, Krājums-CDL, I-A-205. un II-931. lpp., 77. punkts.

Civildienesta tiesa: Bianchi/EMF, minēts iepriekš, 104. punkts.