Keywords
Summary

Keywords

1. Eiropas Savienība – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Cietušo statuss kriminālprocesā – Pamatlēmums 2001/220 – Cietušā loma procesā

(Padomes Pamatlēmuma 2001/220 2., 3. un 8. pants)

2. Eiropas Savienība – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Cietušo statuss kriminālprocesā – Pamatlēmums 2001/220 – Pienākums veicināt izlīgumu – Piemērojamība

(Padomes Pamatlēmuma 2001/220 10. panta 1. punkts)

Summary

1. Pamatlēmuma 2001/220 par cietušo statusu kriminālprocesā 2., 3. un 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem ir pieļauts, ka vardarbības ģimenē izdarītājiem tiek piespriests dalībvalsts krimināltiesībās kā papildsods paredzētais obligātais aizliegums tuvoties uz īsu laikposmu, pat ja cietušie apstrīd šāda soda piemērošanu.

Pirmkārt, runājot par šī pamatlēmuma 2. panta 1. punktā minētajiem mērķiem, to mērķis ir nodrošināt, lai cietušie patiešām varētu atbilstoši piedalīties kriminālprocesā, kas nenozīmē, ka pretēji cietušo viedoklim nevar tikt piespriests obligāts aizliegums tuvoties. Otrkārt, procesuālās tiesības liecināt šī paša pamatlēmuma 3. panta pirmās daļas izpratnē cietušajiem nepiešķir nekādas tiesības nedz attiecībā uz sodu izvēli, nedz šo sodu smaguma pakāpi. Krimināltiesiskās aizsardzības pret vardarbību ģimenē mērķis ir aizsargāt ne vien cietušā intereses, bet arī citas daudz vispārīgākas sabiedrības intereses. Visbeidzot, aizsardzība, par kuru ir runa 8. pantā un kuras mērķis ir tostarp kriminālprocesā atbilstoši aizsargāt cietušo no noziedzīga nodarījuma izdarītāja, nav saprotama tādējādi, ka dalībvalstīm būtu jāaizsargā cietušie arī no netiešajām sekām, kuras vēlāk radīs valsts tiesas piespriestie sodi noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem.

Turklāt uz pienākumu saskaņā ar attiecīgajām materiālo tiesību normām piespriest aizliegumu tuvoties Pamatlēmums nav attiecināms.

(sal. ar 56., 60., 61., 66., 67., 69. un 70. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2. Pamatlēmuma 2001/220 par cietušo statusu kriminālprocesā 10. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir ļauts izslēgt izlīgumu visos kriminālprocesos par ģimenē izdarītajiem noziegumiem, ņemot vērā šī noziegumu veida īpašās iezīmes.

Šajā ziņā papildus apstāklim, ka LES 34. panta 2. punktā valsts iestādēm ir atstāta kompetence attiecībā uz formu un līdzekļiem, kas nepieciešami, lai sasniegtu pamatlēmumos iecerēto rezultātu, Pamatlēmuma 10. panta 1. punktā ir tikai prasīts, lai dalībvalstis censtos veicināt izlīgumu krimināllietās par nodarījumiem, attiecībā uz kuriem tās šāda veida pasākumus uzskata par atbilstošiem, kas nozīmē, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība izvēlēties noziedzīgos nodarījumus, par kuriem ir iespējams izlīgums.

(sal. ar 72. un 76. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)