Keywords
Summary

Keywords

1. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Piemērošanas joma

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punkts)

2. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Minimālais atpūtas laiks

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 3. pants, 17. panta 2. punkts un 3. punkta b)un c) apakšpunkts)

Summary

1. Uz personām, ar kurām ir noslēgti līgumi par saistībām izglītības jomā un kas veic gadījuma un sezonas rakstura darbību brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros, strādājot ne vairāk par 80 darba dienām gadā, ir attiecināma Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem piemērošanas joma.

(sal. ar 33. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2. Uz personām, ar kurām ir noslēgti līgumi par saistībām izglītības jomā un kas veic gadījuma un sezonas rakstura darbību brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros, strādājot ne vairāk par 80 darba dienām gadā, attiecas Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 17. panta 3. punkta b) un/vai c) apakšpunktā paredzētā atkāpe.

Tomēr tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru šo personu, ar kurām noslēgti iepriekš minētie līgumi, darbība ir ierobežota ar 80 darba dienām gadā, neatbilst šīs direktīvas 17. panta 2. punktā šīs atkāpes piemērošanai paredzētajiem nosacījumiem, atbilstoši kuriem attiecīgajiem darba ņēmējiem ir jāpiešķir līdzvērtīgi kompensējoši atpūtas laikposmi vai izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus, attiecīgajiem darba ņēmējiem ir jānodrošina pienācīga aizsardzība. Kaut arī darba īpašais raksturs vai īpašais konteksts, kādā tas tiek veikts, izņēmuma kārtā ļauj atkāpties no Direktīvas 2003/88 3. panta noteikumiem un pienākuma nodrošināt regulāru darba laikposmu nomaiņu ar atpūtas laikposmu, tāds valsts tiesiskais regulējums, kas visā darba līguma laikā nepiešķir darba ņēmējiem tiesības uz ikdienas atpūtas laiku, pat tādā gadījumā, ja attiecīgā līguma termiņš nepārsniedz 80 dienas gadā, ne tikai atņem šajā direktīvā tieši paredzētajām individuālajām tiesībām to saturu, bet ir arī pretrunā šīs direktīvas mērķim, kas paredz efektīvā veidā nodrošināt darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību.

(sal. ar 37., 46., 47., 52., 60.–62. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)