Lieta C-403/09 PPU

Jasna Detiček

pret

Maurizio Sgueglia

(Višje sodišče v Mariboru lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Laulības lietas un lietas par vecāku atbildību — Regula (EK) Nr. 2201/2003 — Pagaidu noregulējuma pasākumi attiecībā uz aizgādības tiesībām — Dalībvalstī izpildāms nolēmums — Bērna nelikumīga aizvešana — Cita dalībvalsts — Cita tiesa — Bērna aizgādības piešķiršana otram vecākam — Jurisdikcija — Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība”

Ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] viedoklis, iesniegts 2009. gada 9. decembrī   I ‐ 12197

Tiesas (trešā palāta) 2009. gada 23. decembra spriedums   I ‐ 12220

Sprieduma kopsavilkums

1. Prejudiciāli jautājumi – Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Apstākļi

   (Tiesas Reglamenta 104.b pants)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Pagaidu un drošības pasākumi – Bērna nelikumīga aizvešana

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 11. punkts un 20. panta 1. punkts)

3. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Pagaidu un drošības pasākumi – Bērna aizgādības grozīšana

   (Padomes Regulas Nr. 2201/2003 20. panta 1. punkts)

4. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Pagaidu un drošības pasākumi – Bērna pamattiesību, kas ir paredzētas Eiropas Savienības pamattiesību hartā, ievērošana

   (Eiropas Savienības pamattiesību hartas 24. pants; Padomes Regulas Nr. 2201/2003 20. pants)

1.  Ir pamatots iesniedzējtiesas lūgums piemērot Reglamenta 104.b pantā paredzēto steidzamības tiesvedību, kas ir pamatota ar

   —	to, ka pastāv izpildāms tiesas nolēmums par aizsardzības pasākumiem, ko pieņēmusi dalībvalsts tiesa, uzticot bērna aizgādību tēvam,

   —	pretējs tiesas nolēmums par aizsardzības pasākumiem, ko pieņēma citas dalībvalsts tiesa, kurā bērna aizgādība ir piešķirta mātei,

   —	vajadzība rīkoties ātri, jo novēlots lēmums būtu pretējs bērna interesēm un varētu nelabojami sabojāt attiecības starp viņu un viņa tēvu,

   —	pieņemtā pasākuma pagaidu raksturu kā aizsardzības pasākumu attiecībā uz bērna aizgādību, kas liek Tiesai steidzami iejaukties, lai nepagarinātu tiesiskās nedrošības stāvokli.

   (sal. ar 29.–31. punktu)

2.  Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000 atcelšanu 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neatļauj dalībvalsts tiesai noteikt pagaidu noregulējuma pasākumu attiecībā uz vecāku atbildību, ar kuru bērna, kurš atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, aizgādība tiek piešķirta vienam vecākam, ja citas dalībvalsts tiesa, kam saskaņā ar minēto regulu ir kompetence izskatīt pēc būtības strīdu par bērna aizgādību, ir jau pieņēmusi nolēmumu, ar kuru pagaidām šī bērna aizgādība tiek piešķirta otram vecākam, un ja šis nolēmums ir atzīts par izpildāmu pirmās dalībvalsts teritorijā.

   Ja apstākļu maiņa, kas izriet no pakāpeniska procesa, kāda ir bērna integrācija jaunajā vidē, būtu pietiekama, lai dalībvalsts tiesai, kam nav kompetences lemt pēc būtības, tiktu piešķirtas tiesības pieņemt pagaidu noregulējuma pasākumu, ar kuru tiek grozīts pasākums attiecībā uz vecāku atbildību, ko pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa, kam ir kompetence izskatīt lietu pēc būtības, un kas ir atzīts par izpildāmu pirmās dalībvalsts teritorijā, iespējamais izpildes procedūras dalībvalstī, kurā tiek prasīta izpilde, gausums veicinātu apstākļu rašanos, lai pirmajai tiesai ļautu aizkavēt lēmuma, kas ir atzīts par izpildāmu, izpildi. Šāda interpretācija iedragātu šīs regulas pašus pamatprincipus, it īpaši dalībvalstīs pieņemtu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu, kas ir ieviests ar minēto regulu.

   Šīs regulas mērķim, kas ir izbeigt bērnu nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu dalībvalstu starpā, būtu pretrunā situācijas steidzamības atzīšana gadījumā, kad bērna situācijas maiņa izriet no nelikumīgas aizvešanas minētās regulas 2. panta 11. punkta izpratnē. Pieļaujot, ka pasākums, kas paredz vecāku atbildības grozīšanu, var tikt pieņemts atbilstoši minētās regulas 20. panta 1. punktam, sekas būtu, ka, nostiprinot faktisko situāciju, kas radusies nelikumīgas rīcības rezultātā, tiktu nostiprināts tā vecāka stāvoklis, kurš ir atbildīgs par nelikumīgo aizvešanu.

   (sal. ar 45., 47.–49. punktu un rezolutīvo daļu)

3.  Kā tas izriet no Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000 atcelšanu 20. panta 1. punkta, pagaidu noregulējuma pasākumi ir jāpieņem attiecībā uz personām, kas atrodas dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kam ir kompetence pieņemt šādus pasākumus.

   Pagaidu noregulējuma pasākums attiecībā uz vecāku atbildību, ar kuru tiek grozīta bērna aizgādība, tiek pieņemts nevis tikai attiecībā uz pašu bērnu, bet arī attiecībā uz vecāku, kuram ir no jauna uzticēta bērna aizgādība, kā arī uz otru vecāku, kuram šāda pasākuma pieņemšanas rezultātā tiek atņemta šī aizgādība.

   (sal. ar 50. un 51. punktu)

4.  Regulā Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000 atcelšanu ir respektēti Eiropas Savienības pamattiesību hartas principi, it īpaši, lai nodrošinātu to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas tās 24. pantā. Tādējādi minētās regulas 20. pantu nevar interpretēt tādā veidā, ka tas vecāks, kurš ir nelikumīgi aizvedis bērnu, to varētu izmantot kā instrumentu, lai paildzinātu faktisko situāciju, ko ir radījusi viņa nelikumīgā rīcība, vai lai leģitimētu šīs rīcības sekas.

   Pasākums, kas rada šķēršļus regulārai personisku attiecību un tiešu kontaktu uzturēšanai ar abiem vecākiem, var tikt pamatots vienīgi ar citu bērna interešu esamību, kas ir nozīmīgākas par to interesi, kura ir minēto pamattiesību pamatā. Tomēr visu iesaistīto interešu līdzsvarota un saprātīga novērtēšana, kam ir jābalstās uz objektīviem apsvērumiem attiecībā uz pašu bērna personu un viņa sociālo vidi, būtībā ir jāveic tiesvedībā tiesā, kam ir kompetence izskatīt lietu pēc būtības atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 normām.

   (sal. ar 53., 57., 59. un 60. punktu)